Pēdējais no sarakstā minētajiem mērķiem Rīdu īpaši ieinteresēja. Nebija vārda, tikai šifrēts nosaukums, un tas jau bija daiļrunīgs žests. Bezvārdis bija algots slepkava, turklāt viss liecināja, ka ļoti labs speciālists. Ja saņemtā informācija atbilda patiesībai, šis Teserakts bija nogalinājis septiņus šāvējus, kas centās viņam uzbrukt viesnīcā, un izbēdzis no vēl viena slepkavības mēģinājuma Šveicē. Rīds apbrīnoja šo sniegumu, kaut gan rezultāti bija panākti bez tādas izsmalcinātības, kādu mēdza demonstrēt viņš.
Rīds ar baudu domāja par brīdi, kad varēs nogalināt šo mērķi. Citus profesionāļus parasti bija visgrūtāk nogalināt tīri, bet Rīdām patika izaicinājums. Pieredzējušie slepkavas,
tāpat kā Rlds, bija vajāšanas mānijas apsēsti un veica ārkārtīgi sarežģītus piesardzības pasākumus, turklāt ļoti labi pretojās. Un tieši tāpēc viņus likvidēt bija tik interesanti.
Savus sasniegumus Rīds vērtēja atbilstoši upuru kvalitātei, un viņu sajūsmināja doma par pieredzējušu un bīstamu mērķi. Viņš nogalināja naudas dēļ, pieņemot gan savas valsts, gan privāto klientu banknotes, bet tik un tā lepojās ar savu mākslu. Sarežģīta slepkavība sniedza Rīdām apmierinājumu, jo tikai sacensībā ar labākajiem var noteikt savu līmeni.
Viņš šķērsoja tukšo stāvlaukumu ar ātro uzkodu bistro. Tauku aromāts sabojāja patīkamo gaisu. “Ceru, ka Teserakts ir pietiekami prasmīgs, lai izvairītos no varas pārstāvjiem līdz brīdim, kad es viņu noķeršu. Pretējā gadījumā es būtu vīlies."
Soļi.
Zābaki, sporta apavi. Daudz kāju uz asfalta viņam aiz muguras, un gājēji necentās slēpties. Tie nebija profesionāļi.
Ko ieraudzīs, Rīds jau zināja vēl pirms pagriešanās. Viņam tuvojās vairāki pusaudži un acīmredzami nolaidušies jaunieši. Starp tiem bija gan baltie, gan tumšādainie, gandrīz visiem noskūta galva, mugurā vaļīgas sporta drēbes un viltotas dizaineru drānas, visi apkarinājušies ar lētu, spožu bižutēriju.
Jaunekļi izretojās, un Rīds ļāva, lai viņu ielenc. Drosmīgākie nostājās viņam pretī. Rīdām nerūpēja gļēvuļi aizmugurē. Daži ieņēma savādas pozas, kas izskatījās pēc mugurkaula slimību sekām. Rīds saskaitīja divpadsmit uzbrucēju, un seši vai septiņi no tiem izskatījās spējīgi cīnīties, turklāt šķita pat ļoti gatavi tam. Pārējiem nebija ne prasmju, ne pārliecības.
- Tu ej pa manu valstību, lielākais un spilgtāk ģērbtais jaunietis franciski paziņoja. Tev jāmaksā nodoklis.
Rīds lūkojās viņam acīs. Tici man, tu negribi tā darīt.
Pārsteiguma pilnām acīm jaunietis skatījās uz Rīdu; viņš noteikti bija pieradis redzēt bailes savu upuru sejās. Rīda vaibstos nebija ne miņas no tām, un huligāns apjuka un palūkojās uz pārējiem. Rīds zināja, ka puisis vairs nevar atkāpties.
Tad huligāns izņēma no jakas ieroci un vaļīgi turēja rokā. Bērētas sistēmas pistole ar niķeļa rotājumiem. Izskatījās, ka īpašnieks to regulāri spodrina, bet diezin vai tikpat citīgi tīrīja mehānismu. Jauneklis pacēla ieroci, turēdams to horizontāli, tādējādi papildinot savu bīstamā puiša tēlu.
- Maku, telefonu, pulksteni, vadonis pieprasīja.
Vēl divi izņēma savus ieročus. Viens turēja revolveri gar sāniem, otrs pacēla kreklu un pieskārās automātiskajai pistolei, kas bija aizbāzta aiz jostas. Rīds klusēja un nemirkšķinot lūkojās uz jaunekli, kurš zināja, ka pārvērtējis savus spēkus.
- Dod šurp!
Rīda sejas izteiksme nemainījās. Kāpēc?
-Ko?
Brīdī, kad jaunekli vienlaikus pārņēma apjukums un nemiers, Rīds satvēra viņa izstiepto roku, ar kreiso plaukstu sagrāba locītavu un strauji pierāva puisi sev klāt, novirzot ieroci malā. Ar brīvo roku viņš ieķērās jaunekļa tricepsā un sagrieza plaukstu, ko turēja. Spēji parāvis roku lejup, viņš to salauza elkonī.
Ierocis grabēdams nokrita uz asfalta, un drausmīgais žēlabu kliedziens sastindzināja pārējos. Rīds atlaida plaukstas locītavu, un jauneklis sabruka. Vēl joprojām kliedzot, viņš pamanījās izgrūst vārdus: Piebeidziet to riebekli!
Arī otru izvilkto ieroci Rīds pasita malā un izmantoja inerces spēku, lai ietriektu elkoni ienaidniekam sejā. Puisis parāva galvu atpakaļ, no mutes izsprāga asinis, un viņš sabruka zemē, zaudējis samaņu.
Trešais bruņotais puisis kāpās atpakaļ, pacēlis rokas, un
manāmi drebēja. Rīds dzirdēja, kā atveras nazis, pagriezās, spēra soli sānis, un uzbrucējs ieklupa tukšā gaisā. Zaudējis līdzsvaru, viņš vicināja rokas.
Nākamais uzbruka no aizmugures, zābakiem noskrapstot pret zemi. Rīds apcirtās un trieca plaukstas malu puisim kaklā. Jauneklis sabruka un krampjaini raustījās.
Vēl divi metās uz priekšu vienlaikus. Pirmajam rokā bija mednieka nazis ar garu asmeni, otram lauznis, kas tika tēmēts Rīdām pa galvu. Rīds satvēra lauzni un līdz ar to arī puiša roku, pavirzīja to lejup un atņēma ieroci.
Viņš ietrieca elkoni jauneklim sānā, salaužot ribas. Pēc tam Rīds atvēzējās ar lauzni un sita puisim pa deniņiem. Izšļācās asinis.
Mednieka nazis aizšvīkstēja vairāku collu attālumā no Rīda sejas; tas bija neveikls izklupiens. Rīds atkāpās, gaidīja nākamo soli, izmantoja delmu kā vairogu, lai novirzītu asmeni, un ar lauzni trāpīja uzbrucējam pa kājām. Pēc tam viņš to trieca jauneklim sejā, un deguns izšķīda pār vaigiem.
Nelielā auguma puisis ar aizvāžamo nazi atguvās un aurodams uzbruka vēlreiz. Rīds izvairījās un spēcīgi iesita ar lauzni pa jaunekļa kailo roku, sadragājot kaulus. Viņš iekliedzās un nometa nazi. Tad Rīds raidīja lauzni augšup, trāpīja zem žokļa, un jauneklis sabruka zemē.
Viss bija beidzies septiņu sekunžu laikā. Seši uzbrucēji gulēja uz mitrās zemes, daži nekustējās, citi vaidēja un locījās. Pārējie sastinguši lūkojās uz viņu, vienlaikus jūsmas un šausmu pārņemti. Rīds bridi vēroja jauniešus. Viņš zināja, ka varētu paņemt ieroci un visus nogalināt pāris sekundēs, bet šie bija dumji bērni, un pēc divpadsmit šāvieniem ierastos policija. Pietika ar piekautu bandu, lai pievērstu sev uzmanību, un viņš negribēja atstāt līķus. Turklāt pat tie, kas nebija sakropļoti, pārdomās savu turpmāko dzīvi, un Rīds gandrīz vai lepojās ar šo pakalpojumu sabiedrībai.
Viņš pavirpināja lauzni un pasniedza kādam no jauniešiem, kurš to negribīgi paņēma un saviebās, jūtot savu draugu asinis un ādu uz metāla. Rīds sakārtoja jaku un nopētīja veiksminiekus, kuri vēl stāvēja kājās.
- Malā.
Viņi godbijīgi atbrīvoja ceļu.
34 . nodaĻa
Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīniias štats, ASV
Sestdiena
Plkst. 10.49 pēc Austrumu zonas laika
Čembersa tēloja svarīgu priekšnieci Vašingtonā, tāpēc sanāksmi vadīja Prokters. Saikss un vecais Fērgusons izskatījās pārguruši, it īpaši Saikss, kaut gan, spriežot pēc atjaunotā iedeguma, kopš pēdējās sarunas viņš bija atradis laiku solārijam.
Alvaress skaļrunī stāstīja, ko uzzinājis par Stīvensonu un noslēpumaino klientu. Stīvensons nedaudz kļūdījās, slēpjot pēdas, Alvaress sacīja. Viņš nemākulīgi izdzēsa kompromitējošus materiālus no datora, un mums izdevās atjaunot dažas vēstules no viņa cietā diska. Tajās viņš sazinās ar klientu, kuru nekad nesauc vārdā. Šis cilvēks iedeva Stīvensonam portfeli ar skaidru naudu, ko viņš pēc tam noguldīja bankā. Vēstulēs viņi apspriež tikšanos, kuras laikā tiks nogādāta nauda. Vieta un laiks bija apzīmēts ar kodu, bet mēs atklājām, ka Stīvensons tikās ar klientu Briselē pirms trim nedēļām.