Fērgusons sarauca pieri. Jūs atšifrējāt kodu?
- Nē, tas nebija vajadzīgs, Alvaress atbildēja. Stīvensons visu izdarīja mūsu vietā. Mēs viņa cietajā diskā atradām ari fotogrāfijas, kurās redzams Stīvensons un viņa klients pie kādas kafejnīcas Briseles centrā.
Prokters jautāja: Kādas fotogrāfijas?
- Novērošanas laikā uzņemtus attēlus. Laikam Stīvensons neuzticējās klientam un atveda līdzi vēl kādu, turklāt bez klienta ziņas. Droši vien kādu no tiem sešiem miroņiem, bet mēs īsti nezinām. Fotogrāfijās redzams kafejnīcas nosaukums un datums. Stīvensons laikam to uzskatīja par drošības polisi gadījumam, ja notiks kaut kas neparedzēts.
- Vai mums kaut kas zināms par cilvēku, ar kuru viņš satikās? Prokters jautāja.
- Ir vairāki labi kadri, kuros viņš atbrauc un aizbrauc, tāpēc izmantojām sejas atpazīšanas programmu, bet pagaidām bez panākumiem. Mums paveicās, kad palielinājām citus attēlus un noskaidrojām, kādu mašīnu nomas kompāniju izmantoja Stīvensona klients. Es ar viņiem sazinājos, un tobrīd bija izīrēta tikai viena šādas krāsas, markas un modeļa mašīna.
- Kas viņš ir? Prokters jautāja.
- Sebastjens Hoits, Nīderlandes uzņēmējs un nelielas, Milānā izvietotas finanšu konsultāciju firmas vadītājs, Alvaress ziņoja. Es pārbaudīju lidojumus viz Briseli un no tās. Hoits atlidoja un aizlidoja tajā pašā dienā.
- Lieliski pastrādāts, Prokters slavēja. Kas mums zināms par Hoitu?
- Nekā daudz, Alvaress atbildēja. Bet mēs tik tikko sākām. Skaidrs, ka viņš ir privātais uzņēmējs. Es jau nedaudz aprunājos ar mūsu cilvēkiem Itālijā un palūdzu, lai ievāc informāciju.
- Arī es sazināšos ar itāliešiem, Prokters solīja. Gribu noskaidrot visu, kas zināms par šo cilvēku, turklāt ātri.
- Astoņdesmitajos gados viņš bija starp mūsu ziņotājiem, Fērgusons rāmi noteica.
Prokters un Saikss palūkojās uz viņu.
- Vai esat pārliecināts? Prokters jautāja.
- Protams, Fērgusons atbildēja. Viņš bija mans ziņotājs.
- Stāstiet!
Fērgusons pamāja. Viņš ir izglītots advokāts no turīgas dzimtas, bet sadarbojas ar ļoti bīstamiem ļaudīm. Kad iepazināmies, viņš slēdza darījumus ar korumpētu Padomju armijas virsnieku un piegādāja man ziņas, ko saņēma no šī ģenerāļa. Informāciju par apmācības metodēm, bruņojumu un tamlīdzīgi. Es savukārt pievēru acis uz to, ka viņš virsnieka vārdā tirgoja ieročus. Pārsvarā veda granātmetējus un Kalašņikova automātus uz Āfriku.
- Ar ko viņš nodarbojas tagad? Prokters jautāja.
- Nezinu. Fērgusons paraustīja plecus. Pēc mūra nojaukšanas mēs viņu vairs nevarējām izmantot, un es ari nespētu viņam samaksāt ar to, kas palika pāri no maniem līdzekļiem. Droši vien viņš vēl joprojām dara to, kas viņam padodas vislabāk. Tirgo ar likumu aizliegtas preces, ieročus, cilvēkus, informāciju. Ja viņam ir sava firma, tas nozīmē, ka mērots tāls ceļš. Un, tā kā viņš vēl joprojām strādā, tad sācis ievērot likumus vai arī ir pietiekami gudrs, lai viņu nepieķertu.
t
- Līdz šim brīdim, Prokters salti noteica. Vai mums ir šī āksta biogrāfija? Saņēmis Fērgusona apstiprinājumu, viņš turpināja: Un jūsu personiskās piezīmes?
- Es jums tās sameklēšu.
- Alvares, Prokters ieminējās. Dzirdēju, kas notika ar Džonu Kenardu. Man ļoti žēl.
- Man arī.
- Es neesmu viņu saticis, bet man teica, ka viņš bijis krietns cilvēks. Kas notika?
- Viņš bija neīstajā vietā un neīstajā laikā. Nepaveicās.
Fērgusons un Saikss nekustējās.
*
Saikss gaidīja Fērgusonu koridorā pie sanāksmju telpas.
Viņš juta, cik strauji sitas sirds, un ļoti centās neradīt iespaidu, ka ir pārbijies lidz nāvei. Fērgusons bija aizkavējies, lai aprunātos ar Prokteru, bet Saiksam vajadzēja nekavējoties apspriesties ar savu tiešo priekšnieku. Tikai viens solis Alva resu šķīra no Hoita. Viss ļoti strauji slīdēja ārā no rokām.
Pagāja piecas minūtes, un Fērgusons iznāca no istabas uzreiz pēc Proktera, bet Saikss jutās kā gaidījis piecas stundas. Viņš jau vismaz trīs reizes bija noslaucījis sviedrus no pieres.
Kad Prokters vairs nebija dzirdamības attālumā, Saikss pievirzījās Fērgusonam tuvāk.
- Pirms kaut ko sakāt, Fērgusons iesāka, ievelciet elpu un savaldieties.
Saikss ieelpoja, bet būtu nepieciešams brīnums, lai viņš savaldītos. Mēs esam dimbā, viņš noteica.
- Vai tas ir jūsu profesionāļa viedoklis?
Saikss nekad nebija redzējis Fērgusonu patiesi satrauktu, un arī tagad viņš šķita ārkārtīgi mierīgs. Kā jūs varat šādā mirklī saglabāt mieru?
- Es atšķirībā no jums ar šādām blakus lietām nenodarbojos pirmoreiz, Fērgusons atbildēja. Un man ir šie. Viņš pielika plaukstu pie kājstarpes.
- Kas tur notika, sasodīts? Saikss čukstēja. Kopš kura laika jūs esat saistīts ar Hoitu?
- Ļoti sen.
- Kāpēc man neko neteicāt?
- Tas nebija nepieciešams.
- Nepieciešams? Un kā tad ar visām tam muļķībām par rūpēšanos, lai mūs nesaistītu ne ar vienu citu šīs operācijas dalībnieku?
- Mums nebija citas iespējas kā vien izmantot Hoitu. Vajadzēja algotņus, kas neietilpst CIP sarakstos, un man tādi nav pazīstami. Toties Hoitam ir sakari šajās aprindās. Viņš bija vajadzīgs, lai gūtu panākumus. Un nebija nozīmes tam, ka reiz viņš bijis mans ziņotājs.
- Bet tagad Alvaress viņu ir atradis. Un arī mūs.
- Mēs nevarējām zināt, ka Hoits nogādās naudu Stīvensonam pats. Es domāju, ka viņš rīkosies piesardzīgāk.
Saikss lūkojās uz Fērgusonu. Alkatība liek cilvēkiem aizmirst piesardzību.
Fērgusons izlikās to nedzirdam. Un mēs nevarējām zināt, ka Stīvensons ir paranoiķis un fotografē tikšanos. Savā nozarē mēs, pieaugušie, to dēvējam par neveiksmīgu sagadīšanos.
- Liktenis ir labvēlīgs pret to, kurš gatavojas, Saikss kodīgi noteica.
- Protams, Fērgusons piekrita, un Saikss nesaprata, vai viņš tiešām nav sadzirdējis sarkasmu vai arī izliekas. Tāpēc mums ir Rīds. Nosūti viņu uz Milānu ar nākamo reisu, lai viņš parūpējas par Hoitu.
- Viņš droši vien seko Rebekai Samnerei.
- Hoits ir daudz svarīgāks.
- Bet kā ar Alvaresu?
- Viņš neķersies pie Hoita, kamēr neuzzinās par viņu visu iespējamo. Rīdām pietiks laika parādīt savu mākslu.
- Labi, bet… vai tiešām jums vajadzēja stāstīt par to, ka savulaik bijāt pazīstams ar Hoitu? Varējāt taču pagaidīt, nevis uzsūtīt viņus uz pēdām.
- Klausieties uzmanīgi un mācieties. Es viņiem pastāstīju par Hoitu, jo rīt vai parīt viņi paši uzzinātu, ka viņš bijis mans ziņotājs. Tāds, kuru nevar piemirst. Kā izskatītos, ja es nebūtu to pieminējis? Vairāk nekā aizdomīgi.
- Ja nu meitene negaidīs? Rīds jau reiz viņu pazaudēja Marsejā.
- Zinu. Kad Rīds būs ticis galā ar Hoitu, varēs ķerties pie Samneres. Vai ir zināma otra uzlidojuma vieta? Saikss pamāja. Tātad nevajag raizēties. Turklāt viņa nav operatīvā darbiniece un ilgi neizdzīvos.
- Cerams.
Saikss atbalstījās pret sienu, smagi nopūtās un paberzēja sprandu.
- Vai spriedze sāk jūs nomākt, Saiksa kungs? Fērgusons painteresējās.
- Jā, Saikss atcirta. Es nebiju rēķinājies ar tādiem mēsliem.