- Kur ir Norimovs?
Atbildes nebija.
Viņš vēlreiz trieca sibīrieti ar seju pret leti, un tas atkal iekliedzās. Kur?
Klusums.
- Klau, Viktors uzrunāja bārmeni, atnes man stiprākā degvīna pudeli!
Bārmenis izskatījās apmēram divdesmit gadus jauns un droši vien pirmo reizi redzēja ieroci. Viņš bija pārāk nobijies, lai kustētos.
Viktors pavērsa pistoli pret viņu. Tūlīt, citādi izšķaidīšu tev smadzenes pa sienu un pats atnesīšu.
Ar to bārmenim pietika.
Jau atkal Viktors piespieda stobru sibīrietim pie deniņiem. Tavā ierocī ir desmit lodes. Ja kustēsies, visas dabūsi sejā. Vai saprati?
Sibīrietis klusēja, un Viktors to uztvēra kā piekrišanu. Viņš
I atkāpās un palūkojās uz lielo krievu, kurš locījās uz grīdas, piespiedis rokas pie krūtīm. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas. Viņš nespēja uzbrukt. Viktors nometās ceļos, ne mirkli nenolaižot skatienu no sibīrieša, un ar kreiso roku pacēla nazi, tad piecēlās, pavirpināja nazi plaukstā tā, ka asmens bija vērsts lejup, un ietrieca to sibīrietim ausī, pienaglojot ļ viņu pie letes.
I
Neklausoties kliedzienos, Viktors atņēma bārmenim degvīna pudeli, pārliecinājās, ka alkohols ir pietiekami stiprs, un piegāja pie otra letes gala. Viņš ar zobiem norāva pudelei korķi un tuvojās sibīrietim, pilinot degvīnu uz letes virsmas. Atlikušo Viktors iztukšoja sibīrietim uz galvas. Sibīrietis iestenējās, bet nekustējās; pat niecīgākā kustība izrāva gabaliņu auss.
Viktors palūkojās uz bārmeni. Atnes šķiltavas.
Sibīrietis beidzot atguva balsi. Nē!
- Aizveries! Viktors satvēra nazi un to pagrozīja.
, Bārmenis sniedza Viktoram šķiltavas.
- Nē, Viktors sacīja. Nes uz otru letes malu.
Lai arī negribīgi, bet bārmenis paklausīja.
- Nē! sibīrietis kliedza. Lūdzu, nē!
- Tev bija dota iespēja. Viktors turēja pistoles stobru vīrietim pie galvas un ar kreiso roku pagrūda viņa seju ciešāk pie letes. Tagad rīkosimies pēc mana prāta.
Lielais sibīrietis stenēja un pretojās. Asinis uz letes sajaucās ar degvīnu.
- Tu man pateiksi, kur meklējams Norimovs, un cerēsi, ka es tev ticēšu. Viņš palūkojās uz bārmeni un pavēlēja:
Aizdedzini! Tad viņš atkal pievērsās sibīrietim. Pēc desmit sekundēm tu uzšvirkstēsi kā svece.
Ar acs kaktiņu sibīrietis vēroja, kā bārmenis uzšķiļ liesmu un tuvina to letei. Degvīns aizdegās ar zilu liesmu. Tā tuvojās sibīrieša plati ieplestajai acij.
- Deviņas sekundes, Viktors skarbi noteica.
- Labi, labi! sibīrietis vaidēja. Es pateikšu!
- Tūlīt. Septiņas sekundes.
- Kalari vagonu parkā!
- Vai aizvedīsi mani? Četras sekundes.
-Jā.
Viktors atlaida sibīrieša galvu un izvilka nazi no auss. Sibīrietis spēji atkāpās, atraujot seju no bāra letes mirkli pirms tam, kad viņu sasniedza liesma. Lielais vīrs sagrīļojās, zaudēja līdzsvaru un nokrita uz galda, ar savu lielo ķermeni to salauzdams.
Kādu brīdi viņš pārsteigts gulēja un smagi elpoja. Pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja Viktoru, kurš jautāja:
- Ko mēs vēl gaidām?
36 . nodaĻa
Cīrihe, Šveice
Plkst. 13.11 pēc Centrāleiropas laika
Iekāpjot tramvajā, Rebeka juta, ka vēsais gaiss viņu uzmundrina. Viņa apsēdās aizmugurē, lai varētu novērot pārējos pasažierus; tā bija mācījis viņas jaunais partneris vai pailgs, vai kas nu viņš bija. Tramvajs brauca uz Cīrihes finanšu rajonu, un viņa slēpa nemieru, lūkojoties uz pilsētas tīrajām ielām. Rebekai patika Cīrihe, patika šveiciešu izdangums. Pilsētai bija bagāta vēsture, un tūristi to vēl nebija sabojājuši. Cilvēki ieradās Šveicē strādāt vai slēpot, nevis apbrīnot ainavas.
Viņa labprāt brauktu klusajā tramvajā līdz galam, bet baiļu dēļ izkāpa un atgriezās, ik pa brīdim apstājoties pie kada skatloga, lai redzētu garāmgājēju atspulgus. Arī to viņai bija mācījis slepkava. Rebeka neredzēja nevienu, kurš liktos pazīstams, bet skaudri apzinājās, ka nav gatava šādām operācijām. Kāds varētu viņai sekot no Parīzes ar jocīgu cepuri galvā, un viņa to droši vien nepamanītu. Beidzot apvaldījusi bailes, viņa atkal iekāpa tramvajā un apsēdās pēdējā brīvajā vietā.
Drīz vien Rebeka to atdeva vecam, skumīgam vīram, kurš iekāpa Bānhofštrāses pieturā, un vēl pēc trim pieturām izkāpa Cīrihes centrā. Tur visi bija ģērbušies līdzīgi viņai, un sieviete pūlī nomierinājās.
Vieglā solī viņa gāja garām apģērbu veikaliem un kafejnīcām, kas apkalpoja neskaitāmos Cīrihes baņķierus. Itin visur bija bankas vai citas finanšu iestādes. Dažas atklāti reklamēja savus pakalpojumus, citas slēpās.
Rebeka domāja par slepkavu, kura vārdu nezināja. Viņa ielūkojās pulkstenī. Pirms vairākām stundām abi bija aizgājuši katrs savu ceļu. Rebeku jau māca šaubas. "Pat tad, ja es rīkojos pareizi, nedrīkst uzticēties slepkavam. Kā gan tas būtu iespejams? Viņš pelna, nogalinot cilvēkus. Tā rīkojas tikai neģēlis."
Tomēr Rebeka cerēja, ka slepkavas dzīvotgriba ir tikpat spēcīga kā viņējā. Turklāt viņš bija acīmredzami gudrs un noteikti saprata, ka nav citas izejas kā sadarboties. "Pa vienam mēs nespēsim izdzīvot. Protams, ja vien viņam neizdosies pašam atšifrēt informāciju. Varbūt tādā gadījumā viņš izmēģinātu kaut ko citu bez manas līdzdalības. Un es butu viena, neaizsargāta."
Rebeka dziļi ievilka elpu un pūlējās domāt saprātīgi. Viņa bija redzējusi vīrieša seju, nesatricināmo ticību sev, nepatiku par to, ka nepieciešama cita cilvēka palīdzība. "Slepkava nemaz pie manis nevērstos, ja būtu kaut neliela pārliecība, ka viņš ar visu tiktu galā pats." Vismaz viņa tā cerēja.
Sieviete nopirka zemeņu šokolādes cepumu. Tas lieliski nomierināja kuņģi. Tad viņa pameta galveno laukumu un iegāja klusākā ielā, nevērīgi spēra soļus un pieklājīgi uzsmaidīja šveicaram, ieejot virpuļdurvīs.
Telpa neizskatījās pēc parastas bankas, un tas bija darīts ar nodomu. Vestibils vairāk piestāvētu kādai greznai viesnīcai. Rebeka piegāja pie informācijas letes un nosauca savu vārdu rūpīgi koptajam vīram, kurš stāvēja aiz tās. Viņš ar elegantu, ievingrinātu kustību pacēla klausuli un kaut ko pačukstēja tajā.
- Kāds tūliņ atnāks pie jums, kundze.
- Pateicos.
Rebeka gaidīja, sēžot uz grezna, bet neērta krēsla, un atbalstīja zodu plaukstā, cenšoties radīt iespaidu, ka steidzas, bet nav satraukta. Viņa paturēja mēteli mugurā, kaut gan bankā bija silts.
Pēc dažām minūtēm Rebeka pamanīja tuvojamies kalsnu vīrieti akmens brūnā uzvalkā un piecēlās. Abi iegāja liftā ar koka paneļiem un brauca uz otro stāvu, un viņa sekoja vīrietim citā istabā, kur ievadīja konta numura desmit ciparus nelielā ierīcē.
Vīrietis ieskatījās ekrānā un aicināja: Ludzu, nāciet šurp.
Viņi pagāja garām diviem apsargiem. Pie bankas pārvaldnieka biroja durvīm Rebeka atteicās no kafijas, iegāja iekšā un atkal gaidīja. Kabinets bija iekārtots klasiskā stilā un ierīkots tā, lai izstarotu bagātību un varu. Rebeka to uzskatīja par vecmodīgu un nomācošu. Viņa bija moderno laiku sieviete. Arī šī gaidīšana kļuva nomācoša, it īpaši tāpēc, ka viņa bija brīdinājusi banku par savu ierašanos.
Vēl pēc piecām minūtēm kabinetā ienāca maza auguma vīrietis ar lieko svaru un brillēm. Viņš bija ģērbies svītrotā uzvalkā, kas izmisīgi, bet neveiksmīgi centās nomaskēt vidukli.