Abi sastapās vestibila vidū un bridi apspriedās, pavirši aplūkoja istabu un atri ieskatījās bārā, kamēr šķērsoja vestibilu. Gaišmatis tuvojās kāpnēm, bet lielais vīrs gāja uz lifta pusi. Tā kā viņus no Viktora šķīra drūzma, viņi savu mērķi nepamanīja; kļūda bija saprotama, bet viņiem tik un tā nāksies par to samaksāt.
Viktors piecēlās un aprēķināja savu maršrutu tā, lai ģimene, kas iznāca no lifta, noslēptu viņu lielā vīra skatienam. Abi pagāja viens otram garām, un Viktors strauji tuvojās kāpnēm, sasniedzot gaišmati brīdī, kad tas pagrūda durvis.
Slepkava pārāk vēlu pamanīja ēnu. Viņš mēģināja izņemt ieroci, bet sastinga, tiklīdz sajuta pie ribām piespiesto klusinātāju. Viktors pagrieza to augšup, tēmējot sirdi, tajā pašā mirklī ar kreiso roku satvēra vajātāja sēkliniekus un spēcīgi saspieda.
Gaišmatis iestenējās un gandrīz nokrita zemē, mokošu sāpju pārņemts. Viktors pagrūda viņu caur durvīm un franciski iečukstēja ausī:
- Izņem labo roku no kabatas. Ieroci atstāj. Vīrietis paklausīja, un Viktors jautāja: Cik daudz jūsējo te ir?
Lai spētu parunāt, gaišmatis centās elpot pietiekami vienmērīgi un noturēties kājās. Viņš bija pārbijies, un Viktors viņu saprata. Vīrietim izdevās pateikt tikai vienu vārdu:
-Ko?
Viktors virzīja viņu augšā pa pirmo kāpņu posmu, vēl ciešāk satverot sēkliniekus, lai ķīlniekam prātā neienāktu doma par kaut ko muļķīgu. Tas pat nebija vajadzīgs.
- Šurp.
Viņi gāja tālāk, līdz sasniedza otrā stāva durvis.
- Šeit. Atver.
Vīrietis drebēdams pagrieza rokturi. Kad durvis bija pavērtas līdz pusei, Viktors pagrūda savu gūstekni, un abi aizsoļoja pa gaiteni. Viņi pagāja garām istabenei, kas steidzās uz kāpņu pusi. Vecās sievietes mati bija saņemti ciešā mezglā, un viņa bija tik tikko piecas pēdas gara. Viktors dzirdēja, ka viņa spēji ievelk elpu, redzot vīrieša saviebto seju un Viktora plaukstu pie viņa stakles. Viktors turēja galvu pieliektu aiz sava gūstekņa, lai istabene nesaskatītu viņa seju.
Viņš varētu nogalināt sievieti, lai lieki neriskētu, bet vēl viens līķis gaitenī izraisītu jaunus sarežģījumus, un viņa nebija vainīga, ka netīšām te nokļuvusi. Brīdī, kad viņa pavēstīs par redzēto kādam pietiekami nozīmīgam cilvēkam, Viktors jau sen būs prom.
Abi vīrieši nogriezās ap stūri un nokļuva citā gaitenī. Tajā valdīja klusums; visi viesi jau pulcējās vestibilā vai ari uz ielas.
- Atver durvis, Viktors pavēlēja.
Gaišmatis trīcēdams izdvesa: Kuras?
Viktors raidīja trīs lodes stenderes vietā, kur atradās slēdzenes prctdzelzis. Ar vienu lodi pietiek tikai filmās. Tās. Vīrietis vilcinājās, un Viktors pastiprināja tvērienu. Atver. Tūlīt.
Viņš grieza rokturi pārāk lēni, tāpēc Viktors viņu iegrūda istabā un ar kāju aizcirta durvis.
- Nomet ieroci uz gultas.
Vīrietis iebāza roku kabatā un nesteidzīgi izņēma pistoli, turot to tikai ar īkšķi un rādītājpirkstu. Viņš to nometa uz gultas, trāpot tieši vidū. Tādos apstākļos metiens bija labs.
Nākamajā mirkli Viktors atlaida gaišmati un spēji grūda viņu uz priekšu. Vīrietis paklupa un sabruka uz grīdas, kur palika guļam embrija pozā, satvēris ievainotos sēkliniekus. Viņa mīlas piedzīvojumu laiks bija pagājis. Vīrietis bija jaunāks nekā trīs pārējie, ne vecāks par divdesmit septiņiem gadiem. Viņa vaibsti bija citādi, izturēšanās savaldīgāka. Viktors ziņkāri nopētīja viņu. Likās skaidrs, ka šis vīrietis neiederas starp pārējiem. Viņš bija vai nu pieaicināts no ārpuses, vai arī grupas vadonis.
Svešais palūkojās uz savu labo pēdu un strauji novērsās. Labā bikšu stara krītot bija parauta uz augšu, atklājot melnu ādas maksti, kurā ieslēpts revolveris ar īsu stobru. Viņš pamanīja, ka Viktors to redzējis un nolasījis sava ķīlnieka domas.
Viktors papurināja galvu tikai vienu reizi -, tad spēra soli uz priekšu un pavērsa ieroci pret vīrieša pieri. Cik daudz jūsējo šeit ir?
- Septiņi.
- Ieskaitot tevi?
Saviebies svešais pamāja, nespējot parunāt, jo sāpes staklē bija pārāk spēcīgas. Tātad bez lielā vīrieša liftā kaut kur bija vēl trīs.
- Cik mašīnu jūs atvedāt?
Gaišmatis steidzās atbildēt, izspļaujot vārdu: Vienu.
- Tikai vienu?
- Tas ir furgons.
- Kāds numurs?
- Es… nezinu.
Viktors ietrieca lodi grīdā viņam starp kājām. Tā bija velti izšķiesta munīcija, tomēr nebija laika ilgstošai pratināšanai.
- Es zvēru, ka nezinu! Gaišmatis stingi lūkojās uz apsvilušo caurumu paklājā.
- Kāds modelis?
- Nezinu. Zila īrēta automašīna.
Viņš runāja franciski labi, bet ne tekoši. Tā nebija viņa dzimtā valoda.
- Vai zini, kas es esmu? Viktors jautāja.
Vīrietis neatbildēja uzreiz, bet atguva balsi, tiklīdz Viktors spēra soli uz priekšu.
- Nē.
- Nē?
- Tikai izdomāto vārdu, mums bija fotogrāfija…
- Kā jūs uzzinājāt, kur esmu apmeties?
- Mums nosauca viesnīcu.
- Kad?
- Pirms trim dienām.
Viktors piepeši pazina vīrieša akcentu un sāka runāt angliski. Tu esi amerikānis.
Gaišmatis atbildēja angliski. Jā. Viņš bija no dienvidu štatiem, varbūt Teksasas.
- Kurš ir galvenais? Viktors jautāja.
- Es.
- Privātais sektors?
-Jā.
- Vai jūs man sekojāt?
- Mēģinājām, bet tu vienmēr izvairījies.
- Kāpēc gaidījāt tik ilgi, lai mani nogalinātu?
Amerikānis bridi klusēja un tad atbildēja: Mēs gaidi-
jām zaļo gaismu.
- Un kad to saņēmāt?
t
- Pussešos.
Viktors juta, ka gaišmatis nolēmis teikt patiesību. "Varbūt viņš cer uz iespēju dzīvot, ja vien atbildēs godīgi. Svētlaimīga neziņa."
- Kāpēc tu iesūtīji tos abus iekšā, pirms es biju atgriezies? Gaišmatis atkal saviebās. Es zaudēju savaldību. Domāju,
ka tu vairs nenāksi atpakaļ. Aizsutiju viņus pārbaudīt. Viņš sarauca pieri un acīmredzami vēl joprojām mocījās sāpēs.
- Nepiemērotā brīdi.
- Tas bija muļķīgi, Viktors piekrita. Kas tev zināms par zibatmiņu?
- Mums vajadzēja pārliecināties, ka tā ir pie tevis, paņemt to un gaidīt norādījumus.
- Kā labā tu strādā? Viktors samiedza acis.
Vīrietis nolieca galvu. Viņam pār vaigiem ritēja asaras.
- Lūdzu…
- Kā labā tu strādā?
Viņš ielūkojās Viktoram sejā un saprata, ka nevar cerēt uz žēlsirdību. Tad viņš iešņukstējās.
- Ka lai es to zinu?
Viktors viņam ticēja. Un viņš divas reizes iešāva amerikānim sejā.
Nometies ceļos pie līķa, viņš meklēja kādu personas apliecību un pamanīja radio jakas iekškabatā. Tas bija ieslēgts raidīšanas režīmā, un mazā gaismiņa mirgoja. Zem krekla apkakles bija piestiprināts mikrofons.
Iečīkstējās grīdas dēlis. Viktors sastinga un palūkojās pār plecu.
Zem durvju spraugas pavīdēja ēna, kas kustējās gaitenī. Viktors spēji metās pa labi, un istabā iebruka vīrietis ar tumšo bārdu. Viņš šāva, vēl pat neredzējis mērķi. Ierocis bija kompakts Heklera un Koha mašīnpistoles 5K modelis ar garu klusinātāju, un zibenīgie šāvieni izklausījās pēc apslāpētiem klikšķiem.