Выбрать главу

Kūpošā čaulīte atsitās pret grīdas flīzēm.

Viņš pārmeklēja sievieti. Tāpat kā pārējie, ari viņa nenē­sāja līdzi maku vai kaut ko tādu, kas apliecinātu viņas perso­nību. Šie profesionāļi bija gudri, kaut arī pieļāva drausmīgu kļūdu, uzņemoties šo darbu. "Pie kāda no atlikušajiem es noteikti kaut ko atradīšu." Viktors negribēja pat pieļaut domu, ka tā varētu nebūt.

Nosviedis pistoli, viņš paņēma mirušās sievietes ieroci. Tas bija labs Heklera un Koha sistēmas universālā pusauto­mātiskā pistole, četrdesmit piektais kalibrs, ar strupu klusinātāju. Viņš izņēma aptveri ar astoņām patronām, seci­nāja, ka tās ir ļoti kvalitatīvas, un ielika aptveri atpakaļ. Šī slepkava lepojās ar saviem amata rīkiem.

Viktors izņēma vēl dažas rezerves aptveres no sievietes jakas kabatas un salīcis izgāja sānielā. Viņš lūkojās pa labi un pa kreisi, tāpat virzot arī pistoli. Neviena nebija. Viņš pa­slēpa ieroci aiz jostas, tuvojās lielajai ielai un priecājās, ka beidzot varējis nozagt normālu ieroci. Dažreiz slepkavām bija ļoti slikta gaume.

Sieviete bija piektā mirusi.

Vēl palikuši divi.

*

Pie viesnīcas durvīm drūzmējās cilvēki. Viesi un darbi­nieki visi bija satrūkušies, apjukuši un nobijušies un mek­lēja mierinājumu pūlī. Tikai daži zināja, kas noticis ceturtā

stāva gaitenī, bet runas par asinīm un līķiem izplatījās strauji. Kāds policists viens pats centās atspiest skatītājus atpakaļ. Garāmgājēji steidzās uz notikuma vietu, lai noskaidrotu, kas atgadījies.

Viktors iznāca no sānielas un iejuka pūlī. Viņš gāja raiti, tomēr ne ātrāk par pārējiem, un centās turēties tā, lai snai­periem būtu grūtāk viņam trāpīt. Visticamāk, neviens neuz­drošinātos šaut, tomēr Viktors negribēja likt uz spēles savu dzīvību. Viņš pamanīja zilu furgonu, kas bija novietots ne­daudz tālāk pie telefona kabīnes. Diemžēl tas stāvēja ar aiz­muguri pret viņu, tāpēc viņš neredzēja, vai kāds sēž pie stū­res.

Tā kā furgons vēl nebija nozudis, vajadzēja pieņemt, ka vismaz viens slepkava ir palicis. Tuvojoties automašīnai, Vik­tors secināja, ka no izpūtēja plūst dūmi. Tā bija laba vēsts acīmredzot kāds bija kabīnē, darbinot motoru tukšgaitā. Viktors zināja, ka šajā kņadā spēs sasniegt furgonu, pirms vadītājs viņu pamanīs. Viņš grasījās šķērsot ielu un jau at­rāva labo kāju no ietves, bet neko vairāk nepaguva izdarīt.

Otrā ielas malā tieši pretī viesnīcai bija balta dzīvojamā ēka, un pa tās kāpnēm lejup steidzās drukns virietis. Viņam pār plecu bija pārmesta melna sporta soma, kurā varētu ievietot tenisa raketi vai hokeja nūju.

Vai snaipera šauteni.

Vīrietis sastinga, uztvēris Viktora skatienu, un tādējādi nodeva sevi. Abi sastinga. Druknais atguvās pirmais un pa­lūkojās pa kreisi, kur stāvēja furgons. Gan viņu, gan Vikto­ru no tā šķīra vienāds attālums.

Tiklīdz Viktors spēra soli uz priekšu, vīrietis soli atkāpās un iebāza roku aiz jakas. Viktors rīkojās tāpat. Uz ielas iz­brauca policijas automašīna, gaismām zibot un sirēnām gau­dojot. Abi vīrieši to ieraudzīja un atteicās no vēlmes izvilkt ieroci.

Slepkava atkal palūkojās uz furgonu, droši vien cerot uz

palīdzību. Sapratis, ka to nesagaidīs, viņš pagriezās un stei­dzās atpakaļ pa kāpnēm uz. dzīvojamo ēku.

Viktors paātrināja gaitu, bet neuzdrošinājās skriet, lai ne­piesaistītu uzmanību. Viņš sasniedza pretējo ietvi brīdi, kad durvis aiz bēgļa aizcirtās. Lecot pāri diviem pakāpieniem reizē, viņš pietraucās pie durvīm un paraustīja rokturi, bet otrā pusē bija aizšauta bulta. Viņš negribēja riskēt, izsperot durvis vai raidot lodi slēdzenē, jo tobrīd piebrauca vēl da­žas policijas automašīnas.

Nokāpis lejā, Viktors nopētīja ielu, lai apsvērtu iespēju tikt apkārt ēkai. Labajā malā divdesmit jardu attālumā bija sāniela, un Viktors tuvojās tai.

Tur neviens viņu vairs neredzēja. Viņš sāka skriet un sa­sniedza sētas pusi, turēdams rokā pistoli. Nebija ne miņas no druknā vīra. "Ja viņš būtu pametis ēku, es viņu jau re­dzētu, un tas nozīmē, ka viņš nolēmis palikt namā." Viktors izbrīnījās. Slepkava bija apņēmies gaidīt un cīnīties.

Sagādāt viņam vilšanos Viktors negrasījās.

Sētas puses durvīm bija izturīga atslēga, un Viktoram nāk­tos veltīt gandrīz trīsdesmit sekundes atvēršanai, ja lielās četrdesmit piektā kalibra lodes nesatriektu to gabalos. Viņš ielādēja pilnu aptveri un iegāja platā, pieticīgi mēbelētā gai­tenī, kura grīdu rotāja daudzkrāsaina mozaīka. Viņš pama­nīja trīs iekšdurvis, un uz divām bija numuri. Plašāko vietu aizņēma lielas kāpnes.

Viktors tām tuvojās, satvēris ieroci abās plaukstās un pa­cēlis to kaujas pozīcijā. Viņa viesnīcas istaba bija ceturtajā stāvā, tātad druknais vīrs iekārtojies šī nama piektajā stāvā, lai novērotu vajadzīgo logu. Tā istaba bija pazīstama un dro­ša. Slepkava noteikti izvēlētos to kā patvērumu.

Klusi un nesteidzīgi virzoties augšup, Viktors uzmanigi vēroja apkārtni, gatavojoties brīdim, kad slepkava viņam uz­bruks no slēpņa. Sasniedzis otro stāvu, viņš nopētīja kāpņu laukumiņu un turpināja ceļu.

Trešajā stāvā viņš uz brīdi sastinga un ieklausījās. Neko nesadzirdējis, viņš kāpa uz ceturto. Piektajā stāvā atvērās durvis. Ierunājās sieviete izbrīnīta, bet draudzīga.

-    Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

Atskanēja klikšķis un pēc tam būkšķis, kad līķis atsitās pret grīdu. Viktors izmantoja šo izdevību un skrēja augšup, kamēr slepkavas uzmanība bija pievērsta kaut kam citam. Viņš ieraudzīja drukno vīru brīdi, kad tas pagriezās pēc veiktās slepkavības.

Šaut Viktoram nācās skrienot, bet leņķis bija neveiksmīgs, un lode izrāva gabalu no margām. Svešais vīrietis instinktīvi parāvās atpakaļ. Vēl divas lodes ietriecās griestos viņam virs galvas, ceturtā trāpīja pa margu melno dzelzs režģi. Pašķī­da dzirksteles. Vīrietis nospieda sava ieroča mēlīti un izšāva, strauji atkāpjoties no Viktora redzesloka, tad atkal uz brīdi parādoties un nemitīgi raidot šāvienus. Viktors atbildēja ar to pašu, bet neviens netrāpīja mērķī.

Zemu noliecies, Viktors sasniedza kāpņu augšgalu un cauri dzelzs režģim ieraudzīja līķi dzīvokļa durvīs. Sirmā sieviete lietusmēteli bija mirusi tikai tāpēc, ka pieklājīgi ap­vaicājās svešiniekam, vai var kaut kā viņam palīdzēt. Ikviens labs darbs tiek atalgots.

Stāvā bija divu dzīvokļu durvis, un otras bija pavērtas, bet slepkavu nekur nemanīja. Viktors klusi spēra soļus pa diviem pēdējiem pakāpieniem un palūkojās uz pirmajām puspavērtajām durvīm. Šo dzīvokli snaiperis bija izmanto­jis, lai tēmētu uz viņa istabu, un neapšaubāmi izvēlējies to kā patvērumu. Tomēr Viktors šaubījās.

Pilnīgi bez trokšņa viņš uzmanīgi šķērsoja kāpņu lauku­miņu, izvairījās no spīdīgās asiņu lāmas, pieplaka pie sienas un virzījās pie atvērtajām mirušās sievietes dzīvokļa durvīm. Tik tikko izdevās apvaldīt smaidu. Viņš negrasījās kļūt par upuri senākajai viltībai cilvēces vēsturē.

Sasniedzis durvis, viņš palūkojās uz otru dzīvokli un iz­

vērtēja nepieciešamo leņķi, lai kāds no mirušās sievietes dzī­vokļa varētu tēmēt uz pretējām durvīm. Viņš pieliecās zemāk, ar kreiso roku satvēra durvju stenderi un izmantoja to kā atbalsta punktu, lai ietrauktos istabā. Slepkava bija no­tupies un atslīdzis pret starpsienu, pacēlis ieroci pret sava iepriekšējā dzīvokļa durvīm. Vīrietis pārsteigts iepleta acis.