Viņš pamodās tieši pēc trim stundām un piezvanīja reģistratūrai, lūdzot pasūtīt biļetes. Pēc tam viņš nomazgājās dušā, apģērbās un sakravāja mantas. Samaksājis rēķinu, viņš saņēma no pārziņa nopirktās biļetes.
Iesēdies taksometrā, Rīds lika braukt uz lidostu. Viņš nekad vēl nebija apmeklējis Tanzāniju. Ceļojums vismaz paplašinās viņa apvāršņus.
*
Brīdī, kad Rīda taksometrs sāka braukt, otrā ielas pusē vīrietis nolaida avīzi. Viņš bija ģērbies kā tūrists, īsbiksēs un sporta kreklā, ar saulesbrillēm uz acīm un beisbola cepurīti galvā. Pagaidījis, līdz taksometrs šķērso krustojumu un nozūd tālumā, viņš iemeta avīzi atkritumu tvertnē un tuvojās viesnīcai. Rīts bija silts.
Vīrietis noņēma cepuri, izgāja caur plašo vestibilu un brauca ar liftu kā viesis, kurš nupat atgriezies viesnīcā. Viņš izmantoja atslēgas kartīti, ko iepriekšējā dienā bija nozadzis istabenei, un atvēra numura durvis. Pabāzis roku
zem gultas, viņš pēc brīža sataustīja ierīci un atrāva to no līmlentes. |
Ierīci veidoja divas sastāvdaļas neliels radiouztvērējs un pievienots skaņas ierakstītājs. Apsēdies uz gultas, Viktors noklausījās ierakstu, nepievēršot uzmanību putekļu sūcēja trokšņiem, durvju aizciršanai un vairakām televīzijas pārraidēm. Pēdējo ierakstu viņš atskaņoja divas reizes un pierakstīja informāciju nelielā bloknotā.
Noskrūvējis istabas telefona korpusa uzgaļus, viņš to atvēra. Divi jauni vadi bija cieši aptīti ap vara vada kailajām daļām, kas aizstiepās visa korpusa garumā. Šie vadi veidoja ķēdi, kas noraidīja balss skaņu viļņus kā elektrisko strāvu starp telefona skaļruni un mikrofonu.
Jaunie vadi savukārt bija pievienoti nelielam pudeles vāciņa izmēra raidītājam, kas bija piestiprināts pie telefona ar superlīmi. Tas pārraidīja elektrisko signālu vados kā radioviļņus. Tā kā ierīce bija tik maza, nosūtītais signāls bija vājš un to varēja uztvert tikai no neliela attāluma. Lai iegūtu izcilu ierakstu, Viktors bija novietojis uztvērēju tikai dažu pēdu attālumā zem gultas.
Viņš izņēma raidītāju un vadus no telefona, tad salika to kopā. Pametis istabu, Viktors atgriezās vestibilā un izgāja ārā. Viņš izsvieda atslēgas kartīti, radiouztvērēju un raidītāju atkritumu tvertnē blakus avīzei. J Sprādziena naktī Viktors uzreiz pazina slepkavu. Viņu nepamanīt būtu neiespējami. Tā neuzvedas neviens, kas redz kaut ko uzsprāgstam. Tikai vainīgais. Viņš aizsoļoja pavisam nevērīgi, it kā viņu nekas nesatrauktu. Kājās viņam bija haki krāsas bikses, mugurā balts krekls ar garām piedurknēm. Viņš izskatījās pēc tūrista, nevis slepkavas. Tieši tā, kā vajag.
Viktors redzēja, ka vīrietis piesargās no sekotājiem, kaut gan uzskata darbu par pabeigtu. Viņš nemitīgi palēnināja vai paātrināja gaitu, reizēm bez redzama iemesla šķērsoja ielu, reizēm piepeši atgriezās, bieži apstājās pie veikalu skatlo-
gicm un atspulgā meklēja kādu, kas lavītos viņam pakaļ. Viņš bija prasmīgs, ļoti prasmīgs.
Bet Viktoram izdevās neatpalikt, atkārtot viņa pārvietošanās maršrutu, nerādīties acīs. Viņš gāja tuvu, bet ne pārāk, un iejuka pūli. Slepkava uzmanījās, taču nepārbaudīja visu pietiekami rūpīgi. Diemžēl modrības zaudēšana, kad darbs pabeigts un briesmas pagaisušas, bija kļūda, ko pieļauj visi.
Nē, gandrīz visi.
Noskaidrojis, kur slepkava apmeties, Viktors samaksāja nelaimīga izskata viesnīcas durvju sargam, lai uzzinātu istabas numuru, nozaga atslēgu un ievietoja istabā noklausīšanās ierīci, kamēr slepkava vakariņoja viesnīcas restorānā. Tagad viņš zināja, ka mērķis pamet Kipru, uz kurieni dodas un kāds ir reisa numurs.
Tas apliecināja, ka Viktora ienaidnieki uzskata viņu par mirušu sprādzienā. Viņš vairs nebija mērķis. Pēc tik postoša sprādziena varas pārstāvji nespēs noteikt, ka ugunsgrēka laikā istabā bijis tikai viens no abiem viesiem. Viktoram vajadzētu tikai pamest salu un izgaist. Pat tad, ja ienaidnieki vēlāk apjaustu savu kļūdu, viņš jau būtu desmit tūkstošu jūdžu attālumā ar jaunu seju un jaunu dzīvi. Viņu nekad neatrastu.
Viktors bija iecerējis atrast to, kurš vēl viņam nāvi, iznīcināt apdraudējumu, saglabāt dzīvību. Tagad tas vairs nebija nepieciešams. Viņš varēja dzīvot, negaidot slepkavas lodi.
Viņš bija uzvarējis.
Atlika apturēt taksometru un braukt uz lidostu. Viņš sēdēja aizmugurē, klusējot lūkojās laukā pa logu un domāja, uz kurieni braukt, domāja par valstīm, kur nekad nebija spēris kāju, bet vienmēr vēlējies nonākt. Drošības dēļ prātīgāk būtu doties uz Dienvidameriku. Viņš labi runāja spāniski un ātri apgūtu valodu tekoši. Tur varētu samaksāt par jauniem
dokumentiem, kuros ierakstīts īstais vārds, varbūt kļūt par Argentīnas pilsoni. Un pēc tam… Kas to lai zina, kur viņš varētu nokļūt?
Tomēr viņš negrasījās lidot uz Dienvidameriku, lai cik saprātīgi tas būtu. Vispirms viņam kaut ko vajadzēja. Kaut ko tādu, bez kā viņš nespētu turpināt dzīvi. Kaut ko tādu, ko viņš nekad nebija gribējis.
Atriebību.
68. NODAĻA
Herisonbērga, Virdžīniias štats, ASV
Sestdiena
Plkst. 08.12 pēc Austrumu zonas laika
- Kad biju jaunāks, es vēlējos jāt, Prokters noteica. Viris bija sakrustojis rokas un atbalstījis tās uz izturīgas koka sētas. Otrā pusē laukā ganījās divi bēri zirgi. Tomēr ne reizi neizdevās. Tagad es esmu pārāk vecs un resns, lai sāktu. Neizskatījās, ka šī atklāsme viņu apbēdinātu. Lieliski dzīvnieki, sparīgi un graciozi.
Alvaress stāvēja Prokteram blakus. Es redzu tikai divus lielus, dumjus lopus, kas ēd zāli.
Prokters iesmējās un palūkojās uz viņu. Vai negribēji kļūt par kovboju?
- Zirgu gaļa esot diezgan garšīga.
Viņi bija Virdžīnijas laukos. Automašīnas stāvēja uz šaura ceļa ganību ielenkumā. Pagaidām tuvumā nebija parādījies neviens cits automobilis. Spīdēja saule, bet gaiss bija vēss. Prokteram kājās bija džinsi un mugurā vienkāršs krekls zem mēteļa. Alvaresam bija uzvalks. Viņš jau nedēļām ilgi nebija nēsājis neko citu.
- Kāds bija lidojums? Prokters pagriezās.
- Ilgs.
- Redzu. Tu izskaties nomocījies.
- Es esmu noguris kā suns.
Prokters saberzēja plaukstas. Mēģini pagulēt. Tā esot laba metode ciņā pret nogurumu.
- Gulēšu vēlāk.
- Man mašīnā ir termoss. Vai vēlies kafiju?
Alvaress papurināja galvu. Es cenšos samazināt kofeīna devu.
- Vai tiešām?
- Tas nenāk par labu organismam.
- Un kā veicas?
- Ne īpaši.
Prokters atkal pagriezās un atbalstīja visu ievērojamo svaru pret sētu. Koks kā brīdinot nočīkstēja.
- Tu to nedzirdēji, viņš noteica.
- Kas man bija jādzird?
Direktors vietnieks jau sen bija liels vīrs ar 3XL apģērba izmēru, bet bez slaidinošā uzvalka šķita, ka viņš nes divu, nevis viena cilvēka svaru. Alvaress, kura ķermeņa tauku procents nekad nepārsniedza viena cipara atzīmi, saskatīja Prokterā nākamo sirds slimnieku.
- Ir sestdiena, Prokters sacīja. Nedēļas nogale.
- Zinu.
- Vai saproti, kas ir nedēļas nogale?
- Agrāk sapratu.
- Kas nevarēja pagaidīt līdz pirmdienai?
- Sieviete.
Prokters pasmaidīja. Mans tēvs mēdza teikt, ka aiz katras vīrieša drūmās izteiksmes slēpjas kāda daiļā dzimuma pārstāve.