- Tā droši vien ir, Alvaress piekrita. Bet šī nav parasta sieviete. Viņš izņēma no mēteļa iekškabatas piezīmju grāmatu un atvēra to. Viņu sauc Rebeka Samnere jeb Reičela Svonsone, Amerikas pilsone, reiz strādāja pie mums, Izlūkošanas direktorāta Eiropas nodaļā, bet pārtrauca darbu pirms četriem mēnešiem.
- Tā sieviete, kas tikās ar Ozola slepkavu? Prokters kļuva nopietns.
Alvaress pamāja. Viņa bija laba analītiķe, cītīgi strādāja, kapa augšup pa karjeras kāpnēm, bija godkārīga un tamlīdzīgi. Viņa pameta darbu, lai pievērstos privātajai uzņēmējdarbībai. No malas šķiet, ka tas ir pavisam parasts gadījums; valdības darbinieks nolemj pelnīt vairāk. Bet viņa nepārgāja ne pie viena no parastajiem aizvilinātājiem. Trīs nedēļas pēc atkāpšanās viņa izlidoja no valsts, izmantojot viltotu pasi. Devās uz Franciju un noīrēja nelielu dzīvokli Marseļā, samaksājot par sešiem mēnešiem uz priekšu. Skaidrā naudā.
Prokters samiedza acis. Par analītiķes algu?
- Tādā gadījumā es esmu izvēlējies nepareizo profesiju un varat pieņemt manu mutisko atlūgumu, Alvaress sacīja. Tomēr no viņas kontiem netika izņemta nauda kas atbilstu iemaksai. Naudu viņai iedeva kāds cits. Francijā viņai nebija darba, bet katru mēnesi viņas ASV bankas kontā tika iemaksāta summa, līdzvērtīga iepriekšējai algai.
- Vai tiešām?
Alvaress pāršķīra dažas lapas. Trešdien franču policisti iekļuva viņas dzīvoklī un atrada šo to ievērības cienīgu, piemēram, izlietnē sadedzinātus dokumentus un saziņas aparatūru. Puse viņas drēbju bija pazudusi. Atvilktnes izrautas. Parādes durvis atstātas vaļā.
- Kas viņu nobiedēja?
- Kaimiņš apliecināja, ka viņa izgājusi no dzīvokļa piektdien agri no rīta. Pirms tam Samnere vairākas reizes zvanīja Džonam Kenardam uz mobilo tālruni. Viņš tobrīd jau bija miris, un Samnere neatstāja ziņu. Tā bija pirmā reize, kad viņa Kenardam zvanīja. Viņi nekad nestrādāja kopā CIP, un arī apmācības viņiem nenotika vienlaikus. Viņi dzīvoja divdesmit jūdžu attālumā viens no otra, viņiem nebija kopīgu draugu vai radu, un nekas neizskaidro, kāpēc viņai bija
Kenarda telefona numurs. Kad viņš neatbildēja, Samnere sakravāja mantas un aizbēga.
- Uz Parīzi.
Alvaress pamāja. Viņa izmantoja dzīvokli, kas piederēja brālēnam. Lai nu kā, kamēr viņa bija tur, Francijas varas pārstāvji mēģināja arestēt vīrieti, ko turēja aizdomās par slaktiņu viesnīcā. Viņu pamanīja ieejam ēkā līdz ar Samneri. Mēs zinām, kas notika pēc tam. Slepkava pazīst Samneri, un viņa pazīst Kenardu. Pieņemsim, ka viņi strādāja kopā. Mēs ar Kenardu Parīzē ieradāmies, lai saņemtu koordinātas no Ozola. Viņš varēja piekļūt visām manām piezīmēm un bija klāt, kad Ozols nosauca man tikšanās vietu un laiku. Varbūt viņš nodeva informāciju Samnerei un viņa sazinājās ar slepkavu. Viss ir labi organizēts. Kārtīgi. Samazinot riskus. Bet kaut kas misējās, un Kenardu nogalināja, tāpēc Samnere nobijusies pameta Marseļu. Viņa nosprieda, ka kļūs par nākamo upuri, tāpēc tikās ar Ozola slepkavu, kurš izdzīvoja uzbrukumā. Hoits noslīka vannā.
- Pēdu novākšana.
- Tieši tā.
- Kurš aiz tā visa slēpjas?
- Neesmu pārliecināts, Alvaress atklāti atzina. Nedomāju, ka Samnere un Kenards, divi jauni CIP darbinieki, kļūtu par algotņiem. Varbūt Kenards. Bet Samnere turpināja saņemt līdzšinējo algu, un tas liecina, ka viņa droši vien piemānīta, radot iespaidu, ka viņa piedalās īstā, bet slepenā operācijā.
- To varētu paveikt tikai kāds no pārvaldes, Prokters sacīja. Tev ir kāds aizdomās turamais, vai ne?
- Nav pierādījumu.
- Runā.
- Atceraties? Krievu raķetes? Un tikai seši cilvēki zināja par Hoitu. Es esmu viens no tiem, vēl tehniskais darbinieks
Parīzē, un pārējie ir četri cilvēki, kas sēdēja sanāksmju telpā un noklausījās manu ziņojumu.
- To vidū biju es, Prokters noteica. Alvaress pamāja. Prokters skaļi izelpoja un papurināja galvu. Vecais maitasgabals nākamgad atvaļināsies.
- Varbūt viņš grib papildināt savu pensijas fondu.
Prokters ilgi, domīgi klusēja.
- Tu esi labi pastrādājis, Antonio, viņš beigu beigās noteica. Bet, tā kā šī informācija ir tik bīstama, es iesaku tev nekad to vairs ne ar vienu nepārrunāt. Arī ar mani ne.
- Ko tas nozīmē?
- Es tev pateikšu, jo tu man patīc, nevis tāpēc, ka tev tas jāzina, Prokters paskaidroja. Man jau sen zināms, ka pārvaldē ir kāds, kurš spēlē pēc saviem noteikumiem. Šī nav pirmā reize, kad noticis kaut kas tamlīdzīgs. Mani cilvēki jau pasen sāka pētīt šīs problēmas no visām pusēm. Viņi vēroja automašīnu pabraucam garām. Drīz tā nozuda tālumā. Bet līdz šim es neesmu pietuvojies vainīgajam. Un es nekad nebūtu iedomājies, ka meklēju Fērgusonu, bet tagad, iespējams, mēs esam sagaidījuši izšķirošo mirkli. Tu jau esi neizsakāmi palīdzējis, bet pārāk pietuvojies. Tu…
Alvaress sarauca pieri un pārnesa svaru uz otru kāju.
- Prokters kungs, neatbīdiet mani malā brīdī, kad es jau esmu gatavs pienaglot to mēslu pie sienas. Ja Fērgusons tiešām ir vainīgs un mēs viņu pieķersim, pēc tam mums izdosies notvert Ozola slepkavu un to, kurš nogalināja Džonu. Visus.
Prokters uzlika roku Alvaresam uz pleca. Es cienu tavu degsmi, bet tu jau esi paveicis visu, kas ir tavos spēkos. Ja vainīgais ir Fērgusons, viņš zina, ka esi viņam uz pēdām.
Vina cilvēki droši vien novēro visu, ko tu dari.
/ 7
- Vai jūs tiešām tā uzskatāt?
- Kāpēc gan ne? Fērgusons tik rūpīgi slēpis pēdas, ka nogalinājis vai centies nogalināt katru, kurš zina kaut vai vie
nu miklas gabaliņu. Tādā gadījumā viņš noteikti paturēs acīs cilvēku, kas cenšas šos gabaliņus savienot.
Alvaress palūkojās apkārt. Viņš centās atcerēties, vai ir pamanījis kādu, kas varētu viņu novērot. Iespējams, viņš gluži vienkārši neko nav redzējis. Alvaress bija labs operatīvais darbinieks, tomēr neloloja ilūzijas par savām spējām. Viņš nevarēja apgalvot, ka neviens viņam nav sekojis.
- Ko tagad darīsim?
- Ja turpināsi izmeklēšanu, viņš varētu atteikties no saviem plāniem, un tad mēs nekad vairs nepiekļūsim viņam tik tuvu. To nedrīkst pieļaut. Izliksimies, ka šis stāsts ir beidzies, un iedvesīsim Fērgusonam drošības izjūtu, bet tikmēr meklēsim pierādījumus. Tu nevari tajā iesaistīties. Lūk, kas notika, tiklīdz tu uzzināji par Hoitu. Pēc divdesmit četrām stundām viņš jau bija miris.
- Es divas nedēļas strādāju vaiga sviedros, zaudēju piecas mārciņas svara, meklējot Ozola slepkavu un to sasodīto zibatmiņu. Alvaress nespēja noslēpt vilšanos. Nemaz nerunājot par mēnešiem, kamēr pierunāju Ozolu sadarboties, lai mēs iegūtu raķetes un nepieļautu, ka tās nonāk naidīgu valstu rokās. Mans pārinieks ir miris, gājis bojā no to pašu cilvēku rokas, kuri nogalināja Ozolu. Šis nelietis strādā Lenglijā. Ja tas ir Fērgusons, es esmu spiedis roku nelietīgam nodevējam. Un jūs gribat, lai es atkāpjos?
Viņam nācās sakopot visu gribasspēku, lai nepaceltu balsi.
Prokters veltīja viņam līdzjūtības pilnu skatienu. Nevis atkāpies, bet nodod grožus citiem. Tu esi paveicis visu, ko spēji.
- Es tomēr domāju, ka varu iesaistīties, nevienam par to nezinot. Mēs varētu…
Paspēris vairākus soļus prom no sētas, Prokters nospieda automašīnas elektroniskās atslēgas pogu. Es esmu izlēmis, Antonio. Pirmdien atnes uz manu kabinetu visu izdrukāto