Viktors šāva divas reizes. Pirmo reizi viņš netrāpīja, bet otra lode skāra mērķa galvu virs auss, un pašķīda asinis. Slepkava izšāva pretī un atkrita aizsegā. Lode ietriecās durvju stenderē dažu collu atstatumā no Viktora sejas, un viņam vaigā iedūrās garas koka skabargas. Viņš pat nesarāvās.
Tad viņš strauji pielēca kājās un izgāja istabas vidū. Vajadzēja kustēties, jo viņš atvieglotu darbu slepkavam, paliekot vienā vietā.
Uzbrucējs paslēpās aiz stūra un ātri raidīja divus šāvienus durvju virzienā. Lodes aizspindza tukšajā vietā, kur vēl pirms sekundes bija Viktora galva. Viņš gāja tālāk, radot arvien neērtāku leņķi starp sevi un pretinieku. Lai viņu saskatītu, slepkavam nāktos pabāzt galvu ap stūri, šajā mirklī Viktors viņu sašautu. Bet pretinieks neuzķērās.
Aizritēja piecas sekundes, un Viktors iztēlojās, kā druknais vīrs pārvietojas pa dzīvokli tā, lai nokļūtu viņam aiz muguras. Bija divas citas izejas no istabas, abas pārāk tālu viena no otras, lai viņš tās novērotu reizē.
Viktors pieskrēja pie ieejas ēdamistabā un pieliecās ap stūri. Slepkava bija nozudis. Pretējā malā bija atvērtas durvis, aiz kurām Viktors saskatīja virtuvi. Viņš klusi pieslīdēja pie tām un ielūkojās iekšā. Tukšums. Bija vēl tikai vienas durvis. Viktors steidzās pie tām, ievērojis nelielus tumšus asiņu traipus uz baltajām grīdas flīzēm.
Aiz durvīm viņš ieraudzīja slepkavu, kurš bija notupies gaitenī, atbalstījis muguru pret sienu un satvēris ieroci abās rokās. Viņš gatavojās pavirzīties sāņus un iešaut Viktoram
mugurā. Vismaz cerēja tā rīkoties.
Slepkava dziļi elpoja, sakopodams drosmi, un piepeši sastinga. Varbūt viņš ar acs kaktiņu pamanīja tumšu apveidu, varbūt viņu brīdināja kāda neizprotama maņa. Viņš pagriezās, lai atklātu uguni, un Viktors iešāva viņam krūtīs. Vīrietis sabruka un noslīdēja gar sienu, vēl joprojām dzīvs, atslābušajā rokā turot ieroci. Sejā pavīdēja pārsteigums, it kā viņš nespētu noticēt, ka ir sašauts. Gaisā virmoja sārta migla.
Pistoles aizslēgs bija atbīdīts, tāpēc Viktors izņēma tukšo aptveri un ielika jaunu, pavilka aizslēgu, iebīdot lodi patrontelpā, un vēl divas reizes izšāva uz slepkavu.
Pārmeklējis līķi, Viktors paņēma austiņu un rāciju, bet neko citu neatrada. Viņš devās uz otru dzīvokli. Priekšnamā bija nolikta melna sporta soma. Atvilcis rāvējslēdzēju, viņš ieraudzīja SIG556 ER šauteni ar klusinātāju, kas izskatījās gatavots pēc īpaša pasūtījuma. Blakus kabatā bija ķīmiskās tīrītavas izsniegta kvīts un elektroniskā durvju atslēga. Uz kvīts bija minēts viesnīcas nosaukums: Abrial.
Tas jau bija kaut kas.
Viktors iegāja istabā un atvēra logu, izliecās pa to un redzēja, ka zilais furgons vēl joprojām ir pie ietves lejā.
Kaut kas nosprakšķēja, un austiņā kāds ierunājās lauzītā, neveiklā franču valodā. Vēl viens ārzemnieks. Tie, kas prata franču valodu, acīmredzot izmantoja to saziņai. Varbūt tā bija minēta kā prasība pieteikuma veidlapā.
- Rйpondez quelqu'un, quiconque.
Fonā gaudoja policijas sirēna. "Tātad pēdējais slepkava ir ārā," Viktors secināja. Lūgums pēc atbildes tika atkārtots. Atkal fonā skanēja sirēna un nodārdēja dzinējs kāds transportlīdzeklis pabrauca garām runātājam. Viktors vēroja, kā policijas motocikls nesteidzīgi piestāj pie viesnīcas.
Viņš izņēma šauteni no somas un atlocīja saliekamo laidi, ar kreiso roku nedaudz pagrieza rācijas frekvences pogu, pievienojot statiskos trokšņus. Tad viņš pacēla rāciju un, no
spiedis pogu, sāka runāt franciski, tīši izmantojot iespējami vienkāršas teikumu konstrukcijas, lai otrs saprastu.
- Mēs esam pēdējie, viņš sacīja, tēlodams bailes. Viņš nogalināja visus pārējos.
Atlaidis pogu, viņš deva iespēju otram atbildēt. Slepkavas balsī skanēja izmisums.
- Kur tu esi?
- Viesnīcā.
- Un mērķis?
Viktors sāka skrūvēt klusinātāju uz stobra.
- Virzās uz galvenās izejas pusi. Viņš ir ievainots. Es viņu sašāvu. Pārliecinājies, ka klusinātājs ir cieši pieskrūvēts, viņš piestiprināja optisko tēmēkli. Ja nekavēsies, noķersi viņu iznākam. Viņš nav apbruņots. Pasteidzies!
Viktors pārbaudīja palielinājumu tēmēklī, pārliecinājās, ka patrontelpā ir lode, un noņēma drošinātāju. Nolicis rāciju, viņš apsēdās uz palodzes un turēja šauteni tā, lai to nevarētu pamanīt.
Furgona durvis atvērās, un pa tām izkāpa spēcīgas miesasbūves vīrietis, vairāk nekā sešas pēdas garš. Viņam bija īsi apcirpti mati un mugurā vaļīga džinsa auduma jaka. Viņš ātri apgāja apkārt furgonam un paliecās tam garām, lūkojoties uz viesnīcu otrā ielas pusē. Izvilcis pistoli, viņš to paslēpa zem jakas un uzmanīgi vēroja viesnīcas durvis. Viņš bija izvēlējies labu aizsegu starp furgonu un telefona kabīni. Viktors nopētīja viņu un saprata, kādas kustības vīrietis veiks. Slepkava acīmredzami bija pieredzējis; viņa prasmes būtu noderējušas viesnīcā.
Viņš ilgi nekustējās, vēroja un gaidīja. Pēc minūtes viņš saspringa un paraudzījās uz abām pusēm, ar skatienu pārmeklējot pūli. Viņš atkāpās, izejot no aizsega, pagriezās un atmeta galvu.
Ielūkojoties tieši sejā Viktoram.
Caur tēmēkli bija redzams, ka vīrietis uz bridi iepleš acis.
Jau nākamajā mirklī no viņa pakauša izšļācās asinis. Viņš nokrita, un puse no viņa galvaskausa satura lēni noslīdēja lejup pa furgona aizmugures logu.
6. NODAĻA
Plkst. 08.45 pēc Centrāleiropas laika
No dzīvojamās ēkas Viktors izgāja pa parādes durvīm. Pūlis uz ielas bija kļuvis vēl lielāks. Viņš redzēja sešus policistus, bet neviens no tiem nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viktors brīdi vēroja arī sarkanās šļakatas uz furgona aizmugures. Līķis gulēja starp automašīnām, un visi bija pārāk aizņemti, lai to pamanītu.
Zinādams, ka viņam nav daudz laika, Viktors aizsteidzās pa ietvi un spraucās garām gājējiem, kas bija apstājušies un lūkojās uz kņadu. Sabiedrības neveselīgā interese par visu baismīgo vienmēr pārsteidza Viktoru. Viņš tuvojās furgonam un palūkojās uz līķi, kas bija sabrucis starp furgonu un sedanu. Neviens uz Viktoru neskatījās, tomēr nebija vērts riskēt un pārmeklēt līķa kabatas.
Viņš atvēra durvis ietves pusē un apsēdās šofera vietā. Iekšā valdīja spēcīgs smārds, ko radījuši pārāk daudzi cilvēki, ilgstoši uzturoties šaurā telpā. Uz paneļa bija kartona paplāte ar sešām tukšām kafijas krūzēm. Kabinē nebija nekā cita, tāpēc Viktors atvēra cimdu nodalījumu. Tur viņš ieraudzīja aploksni, kurā bija ievietota viņa biogrāfija. "Paldies Dievam, tikai viena papīra lapa." Uz tās bija sarakstīti dažādi sīkumi. Rase baltais; augums sešas pēdas un viena vai divas collas; svars simt astoņdesmit mārciņu; mati melni; acis brūnas. Nelielā rindkopā bija pieminēts, ka viņš
ir algots slepkava un bīstams mērķis. Lapas augšmalā ar roku bija pierakstīts viņa viesnīcas nosaukums, istabas numurs un pašreizējais pseidonīms. Ričards Bišops.
Viktors pielika plaukstu pie vēdera. "Man ir simt septiņdesmit astoņas mārciņas."
Zem apraksta bija viņa attēls tāda patiešām varētu būt viņa seja. Tas bija digitāls apkopojums, pietiekami līdzīgs īstenībai, lai varētu pieņemt, ka tā pamats ir uzticama un nesena informācija. Mutiska liecība no viena avota, graudains novērošanas kameras attēls no cita, vēl šķipsniņa baumu, un gatavs.