informāciju, ko esi ieguvis. Iznicini savus eksemplārus. Tā ir pavēle.
Alvaress dziļi ievilka elpu, pūlēdamies nomierināties.
Zirgi bija sākuši auļot. Prokters tos bridi vēroja, tad pievērsās Alvaresam.
- Ej mājās, viņš noteica. Ej mājās un izgulies.
*
Stūri Alvaress sažņaudza tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Viņš lūkojās uz priekšu un redzēja gan ielu, gan pārējās automašīnas, bet skatiens bija vērsts tālumā. Nāsis iepletās pēc katras dziļās, vienmērīgās izelpas. Sirds dusmās strauji pukstēja. Viņš nezināja, cik ilgi jau brauc; vismaz stundu, varbūt divas. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņš dodas, un ceļš nekur neveda. Viņš stūrēja garām vieniem un tiem pašiem namiem, nogriezās vienos un tajos pašos krustojumos, meta lokus gar laukiem, mēģinot atrunāt sevi no kādas muļķības.
Tomēr neizdevās. Jo ilgāk viņš domāja, jo vairāk sadusmojās, tad pagriezās pa labi vietā, kur pirms tam trīs reizes griezās pa kreisi, un pēc divdesmit minūtēm jau samazināja ātrumu, braucot garām koloniālisma stila savrupmājai, kur dzīvoja kāds nodevīgs maitasgabals. Nams bija grezns, un Alvaress prātoja, cik daudz no tajā ieguldītajiem dolāriem iegūti citur, nevis no tēvoča Sema. Piebraucamajā ceļā stāvēja divas automašīnas, tātad Fērgusons bija mājās.
Alvaress apturēja automašīnu pretējā ceļa pusē dažas mājas tālāk, izslēdza dzinēju un pagrieza spoguļus tā, lai redzētu Fērgusona piebraucamo ceļu. Viņš ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka ilgi nebūs jāgaida.
Ja viņš būtu jebkur citur, tad šajā bridi jau gulētu, bet dusmas, adrenalīns un apņēmība atvairīja nogurumu.
Pēc desmit minūtēm parādījās dzeltenbrūns Ford. Tajā sēdēja viens cilvēks, kurš apturēja automašīnu tajā pašā ielas
puse divus namus talak. Alvaress vēroja, ka viņš sakarto spoguļus.
Ļoti labi. Iepriekš Alvaress raizējās, ka Prokters pārāk vilcināsies, bet viņš jau bija piezvanījis un aizsūtījis kādu novērot Fērgusonu. "Lieliski. Tagad es vairs nevarēšu izspert durvis ar kāju un piedraudēt novākt veco neģēli, ja viņš neatzīsies."
Pagaidījis vēl minūti, Alvaress iedarbināja dzinēju. Viņš redzēja, ka vīrietis dzeltenbrūnajā automašīnā viņu pamanījis un droši vien ierakstīs to žurnālā. "Prokters mani izlamās, kad uzzinās, bet šodien es jau esmu saēdies pietiekami daudz mēslu, un šāds rājiens man šķitīs kā saldais ēdiens."
Viņš devās uz Vašingtonu ar nedaudz lielāku ātrumu nekā atļauts un drīz sasniedza galamērķi. Arī šoreiz viņš apturēja automašīnu otrā ielas pusē un spogulī vēroja ēku. Saikss dzīvoja ceturtajā stāvā skaistā smilšakmens namā, daudz dārgākā, nekā viņš varētu atļauties. Alvaress zināja, ka Saiksa vecāki ir bagāti, tāpēc negribēja pārsteidzīgi, tikai dzīvesvietas dēļ, izdarīt secinājumus par viņa pērkamību.
Automašīnas ieradās un aizbrauca, bet Alvaress neredzēja nevienu novērotāju. Tas bija saprotams. Lai sekotu cilvēkiem, it īpaši CIP darbiniekiem, vajadzēja daudz līdzekļu, un aizdomās turētais bija Fērgusons, nevis Saikss. Tomēr Alvaress nojauta ja Fērgusons patiesi vadīja nelikumīgu operāciju, tad nedarīja to viens.
Fērgusons bija pārāk uzmanīgs un apdomīgs, lai pats aptraipītu rokas. "Jābūt kādam starpniekam, kurš viņa vietā sazinās ar operatīvajiem darbiniekiem. Ja tas nav Saikss, nāksies meklēt citur. Ja tas ir Saikss, tad es jau esmu uz pēdām, gluži vienkārši sēžot mašīnā. Prokters bija piekodinājis netuvoties Fērgusonam. Viņš nepieminēja Saiksu."
Pēc stundas Alvaresam neizturami vajadzēja atviegloties, bet vēl pēc desmit minūtēm viņš jau bija aizmirsis par savu pūsli. Saikss iznāca pa ēkas parādes durvīm, rokā turot ce
ļasomu. Alvaress izslējās sēdeklī taisnāk un uzmanīgi vēroja Saiksu, kamēr tas apturēja taksometru. Tiklīdz tas sāka braukt, arī Alvaress iedarbināja dzinēju.
Taksometram sekot bija viegli. Alvaress turējās divu automašīnu atstatumā un drīz vien saprata, ka Saikss brauc uz lidostu. Varbūt viņš devās uz ārzemēm, piemēram, kādu saulainu vietu Indijas okeāna krastā.
Alvaress paņēma telefonu un pārlūkoja numurus, līdz atrada vajadzīgo. Viņš nospieda zvana pogu, ieslēdza skaļruni un novietoja telefonu klēpī, lai ar abām rokām varētu turēt stūri.
Pēc septiņiem signāliem atbildēja vīrietis: Jā?
- Džo, te Antonio. Man vajag palīdzību. Atri.
- Paklau, es strādāju FIB tikai darba dienās. Tagad esmu parkā kopā ar bērnu. Vai nevari pagaidīt?
- Vai tādā gadījumā es tev zvanītu?
Brīdi klusējis, Džo sacīja: Nu labi, kas man jādara?
- Atrodi informāciju par Kevina Saiksa kredītkartes transakcijām. Viņš nosauca Saiksa adresi.
- Kas man jāmeklē?
- Viņš iegādājās lidmašīnas biļeti, un man jāzina, uz kurieni viņš lidos.
- Cik daudz laika man ir?
- Viņš jau brauc uz lidostu, tātad maz.
- Sieva uz mani pārmetoši skatās, šonakt man nekas nespīd.
- Tikai nevajag sīkumus. Pasteidzies, lūdzu! Tas ir svarīgi.
- Tūlīt piezvanīšu birojam.
Alvaress pateicās un beidza sarunu. Viņa telefons iezvanījās pēc vienpadsmit minūtēm.
- Tavs draudziņš Saikss iegādājās biļetes turp un atpakaļ no Dalesa lidostas uz Kilimandžāro Tanzānijā ar pārsēšanos Parīzē un Amsterdamā. Air France reiss izlidos piecpadsmit minūtes pēc vienpadsmitiem. Lidojums ilgs divdesmit čet
ras stundas. Un es nospriedu, ka tu gribēsi zināt ne tikai galamērķi, bet arī vietu, uz kurieni viņš dosies pēc tam.
- Jā. Kurp?
- Uz kaut kādu Tanzānijas pilsētu. Tangu. Jūras krastā. Viņš rezervēja sev viesnīcas numuru.
- Kā tu, pie velna, to uzzināji?
- Tāpat, kā uzzināju par lidojumu. Kredītkarte.
- Sasodīts, man tas pat neienāca prātā.
- Tu izklausies noguris.
- Tāds ari esmu.
- Protams. Turklāt tu nekad neesi bijis īpaši gudrs.
Jau pēc dažām sekundēm Alvaress zvanīja uz lidostu. Viņš neuzdrošinājās riskēt un izmantot to pašu lidmašīnu, kurā sēdēs Saikss, kaut gan abi bija tikušies tikai pāris reižu. Alvaress uzzināja, ka nākamais Air France reiss izlidos pēc sešām stundām, un tas piešķirtu Saiksam pārāk daudz laika. Northivest lidmašīna, kas paceltos gaisā stundu pēc Saiksa, nogādātu Alvaresu uz Amsterdamu pietiekami ātri, lai viņš varētu pievienoties lidojumam uz Tanzāniju. Turklāt biļetes uz to bija lētākas.
Alvaress bija pārsteigts, tomēr priecājās un nevilcinoties nosauca operatoram savas kredītkartes datus. Bija tikai viens iemesls, kāpēc lai Saikss dotos uz Tanzāniju.
Acīmredzot Saikss zināja, kur ir kaujas raķetes.
69 . nodaĻa
130 km uz Austrumiem no Tangas, Tanzāniia
Pirmdiena
Plkst. 12.27 pēc Austrumāfrikas laika
Saikss samiedza acis pēcpusdienas saules spilgtajā gaismā. Viņš stāvēja uz glābšanas kuģa klāja, ko bija noīrējis Delvegs un Vihmens. Šie bijušie jūras spēku īpašās vienības kareivji vadīja savu niršanas un glābšanas kompāniju Kenijā. Viņu dienesta gaitu saraksts nebija īpaši iespaidīgs, it īpaši Delvegam, kurš bija padzīts no armijas, jo gandrīz līdz nāvei piekāva prostitūtu. Bet pārvalde abus vīrus jau iepriekš bija izmantojusi operācijās, ko pēc tam noliedza, un viņi prata turēt mēli aiz zobiem.
Abi bija ieradušies Tangā dienu pirms Saiksa, noīrējuši kuģi un iegādājušies aparatūru, ko nevarēja pārvest pāri robežai. Liela daļa naudas jau bija noguldīta Delvega un Vihmena uzņēmuma kontā. Tādu pašu summu viņi saņems pēc misijas pabeigšanas.