- Viss kārtībā.
- Kas runā?
Zvanīja Saikss. Viņš ātri, drudžaini turpināja: Dabūjām raķetes, nu labi, divas no tām, ko vien spējām izcelt. Rīt atgriezīsimies. Varbūt sadabūsim vēl kaut ko. Tomēr viņi tā nedomā.
- Lēnāk, Fērgusons pavēlēja. Atkārtojiet.
Saikss nedaudz nomierinājās un aprakstīja visu izcelto mantu, kā ari atlikušo raķešu stāvokli. Fērgusons bridi apdomāja dzirdēto un piecēlās sēdus.
- Jums ir divas raķetes? Pie jums?
- No visi simt procenti, bet piedziņa, elektronika un tā tālāk. Kravas mašīnā ārpusē.
Fērgusons lūkojās ārā pa kabineta logu. Viņš jutās tik laimīgs, it kā būtu saņēmis neatšķaidītas līksmes injekciju.
- Lieliska vēsts. Malacis, Saiksa kungs.
- Paldies. Saiksa balsī nebija ne miņas no Fērgusona prieka. Bet tam nebija nozīmes.
- Šonakt palieciet viesnīcā un nerādieties nevienam acīs. Rīt mēģiniet izcelt vēl kaut ko.
- Labi.
Fērgusons nolika klausuli. Viņš jutās fiziski un garīgi noguris, bet viss bija gandrīz beidzies. Vēl viens sarežģīts darbs valstij nepieciešamu, bet apšaubāmu darbu pilnā mūžā. Šī valsts bija pasludinājusi viņu par nevajadzīgu. Pēc tik daudziem uzticamas kalpošanas gadiem būtu taisnīgi saņemt dāsnu pensiju.
"Žēl, ka neizdevās izcelt vairāk raķešu, bet tās būtu grūtāk droši pārvadāt un glabāt. Ar divām raķetēm pietiek. Turklāt vajadzēs pārdot tikai vienu, lai noguldītu bankā vairāk naudas, nekā es jebkad spēšu iztērēt. Kad visi putekļi nosēdīsies, es no tiem izniršu mirdzoši balts. Nebūs pat mājiena, ka es kaut kā biju saistīts ar Teseraktu, Ozolu vai raķetēm."
Ieslēdzis datoru, Fērgusons domāja par visiem notikumiem, kuru rezultātā pienācis šis mirklis. "Kā es būtu varējis rīkoties, lai viss noritētu raitāk?" Pat tagad, zinot visu turpmāko, viņš neko daudz nenožēloja. Neviens nevarēja paredzēt, ka Teserakts izdzīvos pēc uzbrukuma Parīzē. Viss sarežģījās tikai pēc tam. Fērgusons zināja, ka pieļāvis kļūdu, izmantojot Saiksu, bet to varēja labot. "Uzticamais vietnieks uzņemsies visu vainu. Saiksam pietika pilnvaru, lai īstenotu operāciju, kā arī godkāres un stulbuma, lai ieskrietu nāvei ķetnās."
Delvegam un Vihmenam jau dienu iepriekš bija paskaidrots, kas notiks un kā jārīkojas pēc tam, tātad Fērgusonam vajadzēja tikai nosūtīt ziņu. Viņš to uzrakstīja dažu sekunžu laikā un apmierināts nosūtīja. Vēstulē bija viens vārds.
"Sāciet."
72 . nodaĻa
Tanga, Tanzāniia Pirmdiena
Plkst. 17.17 pēc Austrumāfrikas iaika Virtuvē bija vēl karstāk nekā ārā, un to pildīja skaļais smaga darba troksnis. Divpadsmit cilvēki drudžaini strādāja, gatavoja ēdienu, mazgāja un tīrīja. Tukls šefpavārs izauroja pavēles kā armijas seržants. Viktors, nesot uz pleca nelielu kasti ar augļiem un laipojot starp pārejiem, nepiesaistīja lieku uzmanību. Radās iespaids, ka viņam ir mērķis un iemesls šeit būt, un aizņemti cilvēki reti pārtrauc darbu, lai uzrunātu kādu citu, kurš ari strādā.
Viktors turēja galvu nedaudz pieliektu, lai neviens neredzētu viņa acis. Nereti skatiena dēļ cilvēki iegaumēja citus. Ejot viņš pētīja darba virsmas un meklēja nazi, ko piesavināties. Viņš neko neieraudzīja un negribēja ilgāk aizkavēties. Ierocis vienmēr noder, bet iecerēto viņš varēja īstenot arī bez tā. Viņš atstāja kasti uz grīdas pie durvīm un iegāja iekšā.
Kad Viktors devās prom, slepkava vēl gaidīja ārā. Viktors bija tajā pašā lidmašīnā ekonomiskajā klasē, kamēr slepkava sēdēja pirmajā klasē, un kopš tā brīža viņš sekoja nelietim. Parastos apstākļos būtu ļoti grūti novērot tik prasmīgu mērķi, bet Viktoram bija ievērojama priekšrocība. Viņu uzskatīja par mirušu.
"Pirms nogalināt, es iegrūdīšu nazi slepkavas miesā pie mugurkaula un caurduršu sirdi vai arī iepriekš pārgriezīšu cīpslas, lai viņš locītos uz zemes," Viktors iztēlojās. "Ne, tā es nerīkotos pat tad, ja spētu." Viņš nemēdza nodurt cilvēkus uz ielas liecinieku priekšā, lai kā viņam to gribētos. Tā darīja amatieri, un amatieri gāja bojā.
Pat tad, ja rastos iespēja, Viktors neuzdrošinātos tagad nogalināt slepkavu. "Viņš ir tāds pats algotnis kā es, kaut gan man riebjas šis salīdzinājums. Viņš nav mans īstais ienaidnieks, viņš ir tikai roka." Viktors vēlējās nocirst galvu.
Viesnīcas sētas puses gaiteņi bija šauri, toties patīkami vēsi. Vietām uz sienām plaisāja apmetums, bet plānās durvis bija slikti krāsotas. Te nebija novērošanas kameru un apsargu.
Viktors apstājās pie durvīm un uz bridi piespieda ausi pie tām. Cilvēki sarunājās. Viņš turpināja iet, pēc brīža apstājās un klausījās pie citām durvīm. Valdīja klusums. Viņš gāja tālāk un mēģināja vēl trīs reizes, līdz beidzot saklausīja kluso elektronikas dūkoņu un pieskārās durvju rokturim. Tās nebija aizslēgtas.
Telpa izrādījās tik šaura, ka līdzinājās skapim. Tajā pietika vietas tikai krēslam, galdam, diviem televizoriem un ierakstīšanas aparatūrai. Katrā ekrānā bija četru viesnīcas novērošanas kameru attēli; tās rādīja parādes durvis, vestibilu, liftu un katru stāvu.
Apsēdies Viktors nospieda attīšanas pogu, līdz laika atskaite rādīja dienas vidu. Pēc tam viņš nospieda atskaņošanas taustiņu un skatījās. Pēc dažām minūtēm viņš pamanīja slepkavas mērķi un abus tā līdzbiedrus ienākam pa parādes durvīm. Viņi nozuda no vienas kameras attēla un parādījās nākamajā, šķērsojot vestibilu. Iekāpuši liftā, viņi brauca līdz trešajam stāvam un iegāja katrs savā istabā.
Attēls bija pārāk graudains, lai varētu saskatīt istabu nu
murus, bet Viktors saskatīja durvis starp kameru un istabu, kurā iegāja mērķis.
Viņš bija atslēgas figūra. Abi pārējie acīmredzot bija nolīgti palīgi. Sākumā Viktoram šķita, ka tie ir miesassargi, bet no šīs domas viņš atteicās, kad redzēja, kā visi trīs kopā darbojas. Viņš bija sekojis slepkavam, kurš savukārt sekoja mērķim līdz ostai, un tur mērķis satikās ar abiem vīriem. Kuģī sakrautais ekipējums liecināja, ka viņi ir nirēji.
Bija skaidrs, ka slepkavas izsekotais nezināmais vīrietis ir nozīmīgs. Pēc gaitas varēja secināt, ka viņš nav pats galvenais, bet tikai padotais, kurš nosūtīts pārraudzīt operācijas beigu posmu. Glābt ārkārtīgi vērtīgo mantu, kas atradās uz nogrimušā kuģa klāja un tagad bija iecelta kravas automašīnā.
Viktors izgāja no istabas, aizvēra durvis un kāpa uz trešo stāvu. Slepkavas mērķis kaut ko zināja kaut ko tādu, kas padarīja viņu par mērķi un apdraudēja operācijas vadītāju. Un Viktors gribēja to dzirdēt.
Tikai jāpiekļūst vīrietim, iekams to pagūst izdarīt slepkava.
*
Rīds aizvēra saņemto elektroniskā pasta vēstuli un piecēlās, iebāza tālruni bikšu kabatā un atstāja ūdens pudeli uz galda. Vestibilā valdīja miers. No bāra atplūda jautrības trokšņi, un viņš kāpa uz piekto stāvu. To sasniedzis, viņš iegāja savā istabā.
Pistole bija zem spilvena tajā pašā vietā, kur Rīds to atstājis, un viņš atvilka aizslēgu, iebīdot lodi patrontelpā. Viņš paslēpa ieroci aiz jostas priekšā tā, lai klusinātājs būtu pie kreisā augšstilba. Vaļīgais krekls apslēpa spalu.
Arī bikses bija pietiekami brīvas, lai neviens nepamanītu ieroci, ja vien viņš staigājot uzmanīsies. Tomēr kāpt lejā pa kāpnēm ar lielu metāla stobru biksēs nebija iespējams. Vienalga, divus stāvus varēja braukt arī ar liftu.
No somas Rlds izņēma papildu aptveres un ielika bikšu kabatās divas kreisajā, vienu labaja pusē. Viņš nedomāja, ka nāksies iztukšot kaut vienu aptveri, ja vien visi apstākļi neiegrozīsies viņam par sliktu, bet slepkavu meistarības kalna virsotni viņš bija sasniedzis tāpēc, ka vienmēr bija rūpīgs un gatavojās sliktākajam. Viņš negrasījās savus paradumus mainīt.