Viņš izgāja no istabas un tuvojās liftam. Nospiedis pogu, viņš pacietīgi gaidīja. Rīds prata gaidīt, tomēr daudz labāk viņam padevās nogalināšana.
*
Trešajā stāvā Viktors nonāca gaitenī, kas veidoja taisnstūri pa visu viesnīcas perimetru. Viņš meklēja novērošanas kameru. Stāvā bija apmēram piecpadsmit istabas. Platajā gaitenī uz grīdas bija nevis paklājs, bet tīri, nopulēti dēļi.
Kamera bija netālu no lifta, novietota tā, lai vienlaikus rādītu lifta durvis un gaiteni tām blakus. Viktors saskaitīja durvis un pamanīja vajadzīgo istabu pusceļā starp liftu un tālāko krustojumu. Viņš zināja, ka vīrietis ir viens, tomēr vajadzēja rēķināties ar iespēju, ka viens vai abi sabiedrotie kaut kāda iemesla pēc iegājuši pie viņa.
Ja abiem bija ieroči un Viktors pieņēma, ka tā ir, ātri rastos nepatikšanas. "Tomēr, ja es rīkotos strauji, tad varētu noskaidrot nepieciešamo informāciju, droši vien tikai vārdu vai adresi, varbūt telefona numuru. Pēc tam, cerams, es paspētu tikt prom, pirms kāds nojaustu, ka es te vispār esmu bijis."
Aizritēja tikai dažas sekundes, kamēr Viktors aizgāja līdz istabai. Diemžēl viņš nepaguva neko izdarīt, jo atvērās citas durvis. Viktors turpināja iet, un viens no abiem lielajiem vīriem iznāca no sava numura. Viņš bija nedaudz īsāks par Viktoru, gaišmatis ar izspūrušu bārdu. Viņam kājās bija pagari šorti un vaļīgs T krekls, kas nenoslēpa spēcīgos muskuļus. Ejot garām Viktoram, vīrs nenovērsa skatienu no viņa.
Viktors nemainīja ātrumu un gaiteņa galā nogriezās ap stūri, apvaldot dabisko vēlmi palūkoties pār plecu. Gaišmatis noteikti viņu ilgi vēros. Aiz stūra Viktors apstājās un ieklausījās. Viņš dzirdēja klauvējienu, un durvis atvērās. Divi cilvēki sačukstējās, un durvis aizvērās.
Divi vienā istabā tas visu sarežģīja, bet vismaz nozīmēja, ka abu uzmanība būs novērsta. Tas nozīmēja lielākās izredzes viņus pārsteigt nesagatavotus. Viktors gāja tālāk, jo negribēja, lai kamerā būtu redzama viņa seja.
Viņš soļoja tik ātri, cik vien uzdrošinājās, lai neradītu iespaidu par steigu. Viesnīca bija gandrīz tukša. Droši vien pat tūrisma sezonas vidū tai nebija daudz apmeklētāju. Viņa sirds sitās lēni un vienmērīgi.
Aiz pagrieziena būs lifts. Viktors dzirdēja zvanu, kas apliecināja, ka tas sasniedzis stāvu. "Tikai to vēl vajadzēja kādu viesi vai darbinieku, kas sagādās papildu problēmas!" Viņš palēnināja gaitu, lai šis cilvēks izietu no lifta viņam pa priekšu, nevis aiz muguras. Durvis atvērās.
Vīrietis, kurš iznāca, bija nedaudz vairāk kā četrdesmit gadus vecs, gara auguma, gaišu ādu, ar slāviskiem vaibstiem un čemodānu rokā. Viņu varētu saukt par izskatīgu, ja vien labo vaigu nekropļotu nesena ievainojuma šuves.
Šo seju Viktors bija redzējis caur snaipera šautenes tēmēkli pirms nedēļas Sanktpēterburgā.
Viktors nepalēnināja gaitu un nekā citādi nereaģēja. Viņš cerēja, ka ir kļūdījies, kaut gan zināja, ka tā nav. Viesnīcā bija Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieki. Sākumā Viktors nosprieda, ka tiek meklēts viņš, tomēr tas nešķita iespējams. Šī dienesta rīcībā bija tikai niecīga daļa no CIP resursiem un tehnoloģijām, un ārpus bijušajām Padomju Savienības valstīm tam bija ierobežota ietekme. Ja vien Ārējās izlūkošanas dienests viņam nesekoja jau kopš Krievijas, šāds sasniegums nebūtu viņiem pa spēkam. Un tādā gadījumā viņš nupat nebūtu netīšām vienu no šiem cilvēkiem sastapis.
Krievs pagrieza galvu un palūkojās uz Viktoru. Tas bija paviršs skatiens, un brīdi šķita, ka viņš Viktoru neatceras. Viņš novērsās un spēra soli uz priekšu, bet piepeši atkal pagrieza galvu un saspringa, sejas izteiksmei mainoties. Nu viņš pazina pretimnācēju.
Viņus šķīra tikai trīs jardi, kad pulkvedis Genādijs Aniskovačs iegrūda roku žaketes iekškabatā. Viktors aiztraucās uz priekšu. Aniskovačs izņēma pistoli, bet nepaguva izstiept roku, jo Viktors jau bija blakus, satvēra krieva plaukstas locītavu un spēji to pagrieza, vienlaikus triecot brīvo dūri sejā. Viņš trāpīja pa degunu un salauza to. Izšļācās asinis. Aniskovačs iestenējās un nometa ieroci. Viņa acis asaroja. Viktors iespēra ieroci liftā un iegrūda tajā arī apjukušo krievu.
Kabīnē Viktors satvēra Aniskovaču aiz krekla un trieca pret sienas spoguli. No deguna plūda asinis un pilēja pār zodu. Viktors krievu pārmeklēja, atrada otru aptveri un ielika to kabatā.
- Kā tu mani atradi? viņš krieviski jautāja.
Aniskovačs pēc brīža atbildēja: Es… neatradu.
Viktors satvēra krievu aiz kakla un spēcīgi saspieda. Aniskovačs gārdza. Pēc desmit sekundēm Viktors mazināja spiedienu, lai upuris varētu parunāt. Viņš brīdi klepoja. Es nupat atbraucu…
Pulkvedis atkal klepoja. Viktors visu saprata. Krievi nebija ieradušies viņa dēļ. Zibatmiņa. Ārējās izlūkošanas dienests ir uzzinājis, kas tajā ir, un atbraucis pēc nogrimušā kuģa kravas. Tātad viņi atņēmuši zibatmiņu Norimovam. Lifta durvis aizvērās, un tas brauca augšup.
- Vai jūs viņu nogalinājāt? Viktors saspieda Aniskovača kaklu ciešāk.
Krievs šķita apjucis. Kuru?
Brīvās rokas pirkstus Viktors piegrūda brūcei Aniskovača vaigā. Pulkvedis iekliedzās, un Viktors spieda viņa kaklu.
Krievs elsa un gārdza, un kļuva arvien sarkanāks, līdz Viktors nedaudz atslābināja tvērienu.
- Tu zini, kuru.
Aniskovačs izspļāva asinis. Norimovu?
-Jā.
- Mēs viņu nenogalinājām. Krievs vairākas reizes dziļi ieelpoja un pacēla galvu. Viņš ar mums sadarbojās.
- Ko tu teici?
- Norimovs… pārdeva tevi mums. Aniskovačs acīmredzami izbaudīja iespaidu, kādu viņa vārdi atstāja uz Viktoru. Viņš savieba plānās, asiņainās lūpas greizā smaidā un runāja, ik pa brīdim ieklepodamies: Un bija ar mieru… saņemt daudz mazāk… nekā es būtu maksājis.
Viktors atslābināja tvērienu, pats to nemanot. Kādu brīdi viņš nespēja parunāt, nespēja neko izdarīt. Norimovs, vienīgais cilvēks, kuru viņš uzskatīja par kaut ko līdzīgu draugam, bija viņu nodevis. Tikai naudas dēļ. Viktoru pārņēma skumjas.
Lifta durvis atvērās piektajā stāvā, un Viktors spēji atgriezās realitātē, pameta skatienu pār plecu, gatavs uzbrukt jebkuram. Tur stāvēja kalsns, muskuļots tumšmatis ar zilām acīm, ģērbies vieglās drānās.
Rīds.
73 . nodaĻa
Plkst. 17.22 pēc Austrumāfrikas laika
Abi slepkavas ilgi skatījās viens uz otru. Rīdām bija priekšrocība, jo viņa pretinieks stāvēja pagriezies, satvēris citu cilvēku, ko turēja piespiestu pie lifta sienas. Bet Rīds nekustējās.
Viņš reti savā mūžā bija juties pārsteigts, bet tagad bija gandrīz paralizēts. Teserakts taču bija miris! Viņu saplosīja atomos Nikosijas viesnīcas istabā prasmīgi novietots spridzeklis. Teserakts bija miris, bet tagad stāvēja nepilnu četru pēdu attālumā. Rīds stingi un neticīgi lūkojās uz viņu, un prāts centās aptvert acīmredzamo. Viņš nebija paveicis savu darbu.
Rīds reaģēja par vēlu un satvēra pistoli brīdī, kad Teserakts jau rāva otru cilvēku nost no lifta sienas. Viktors pagrieza Aniskovaču par simt astoņdesmit grādiem un izmeta no lifta brīdī, kad Rīds izstiepa roku un šāva; krievs uztvēra Teseraktam domāto lodi krūtīs, sarāvās un uztriecās virsū Rīdām. Abi nogāzās uz grīdas.