Sagatavoties kritienam nebija laika, un sitiens uz brīdi paralizēja ķermeni, bet atdzīvināja prātu. Rīds neredzēja Teseraktu, bet nespēja ātri atbrīvoties no līķa, tāpēc pagrieza pistoli un šāva uz labu laimi.
*
Viktors nospieda lifta pogu un parāvās malā, atspiežot muguru pret koka paneļiem brīdi pirms tam, kad sienā trā-
pīja lodes. Spogulis sašķīda, un Viktors ar pacelto roku sargāja seju no birstošajām lauskām. Durvis aizvērās.
Metālā Viktoram blakus parādījās trīs iespiedumi. Lifts slīdēja lejup, un šāvieni aprima. Vairoties no spoguļa drumslām, Viktors pacēla krieva ieroci. Deviņu milimetru Brauninga sistēmas pistole. Viņš izņēma un pārbaudīja aptveri, ielika to atpakaļ, pavilka aizslēgu un noņēma drošinātāju. Gatavs.
Jau pēc dažām sekundēm lifts sasniedza pirmo stāvu, durvis atvērās. Viktors izgāja ārā, bet pirms tam ar pirkstu kauliņiem nospieda otrā, trešā un ceturtā stāva pogas. Tuvumā neviena nebija.
Viņš bija ielicis pistoli aiz jostas un pavilcis krekla malu tai pāri. Turēdams labo roku pie spala, viņš uzmanīgi spēra soli uz priekšu, vērojot kāpņu ieeju. Slepkava noteikti steidzās lejā. Viņam vajadzēs vairāk laika nekā Viktoram, bet viņš tūlīt būs klāt.
Arī slepkava to noteikti apzinājās un rēķinājās ar to, ka Viktors to saprot. Kāpnes bija ātrākais ceļš lejup, bet tādējādi slepkava riskētu, ka Viktors viņu gaidīs. Bija arī citi, drošāki ceļi uz vestibilu, bet tie bija garāki. Viktors nezināja, kā rīkotos, ja abi būtu mainītās lomās.
Viņam nebija laika ilgi domāt, jo no viesnīcas bāra iznāca vairāki vīrieši visi baltie. Āda viņiem bija apdegusi saulē vai arī spīdēja un šķita nedaudz iedegusi. Visiem mugurā bija parastas drānas, bet viņi kustējās kā armijnieki. Viktors uzreiz saprata, ka tie ir krievi.
Divi palūkojās uz Viktoru, bet pārējie nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Dažiem bija mugursomas, un viņi šķita noguruši pēc ilga ceļojuma, savukārt pārējie izskatījās atpūtušies. Acīmredzot viņi ceļojuši atsevišķi, lai nemodinātu aizdomas. Tas bija saprātīgi. Šī viesnīca bija lielākā visā pilsētā, turklāt blakus ostai. Tūristi te apmetās
bieži, un tā bija nevainojama vieta, kur uzturēties nepazītiem.
Vēlme gaidīt slepkavu un uzbrukt no slēpņa nekavējoties pagaisa, jo vestibilā bija septiņi Krievijas armijnieki, visticamāk, apbruņoti. Viņi tuvojās liftam. Viktors vienmērīgā gaitā devās pie parādes durvīm kā viesis, kas steidzas uz pilsētu. Krievi nekā nereaģēja. Tie, kam nebija mugursomu, pulcējās vestibila vidū.
Ejot viņiem garām, Viktors cerēja, ka neviens no šiem septiņiem nav piedalījies Sanktpēterburgas operācijā. Viņi būtu redzējuši Norimova pieminēto fotogrāfiju. Ja viņi pazītu Viktoru, nebūtu nekādu izredžu aizbēgt. Viņš tuvojās vestibila vidum un pavirzījās pa labi, apejot krievus. Bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai slepkava nokāptu lejā. Bet durvis neatvērās.
Acīmredzot slepkavam padomā bija kaut kas cits.
*
Rīds kāpa lejā un ātri, dziļi elpoja, pulēdamies apvaldīt dusmas. "Teserakts ir dzīvs. Es viņu nenogalināja. Viņš izdzīvoja sprādzienā. Nē, Teserakts atrada lamatas un iedarbināja tās, lai piemuļķotu mani un iedvestu domu, ka es esmu veiksmīgi pabeidzis darbu." Anglis sakoda zobus. Viņš atcerējās, ka domās dēvēja Teseraktu par amatieri. “Ja Teserakts ir amatieris, kas esmu es?"
Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi zaudējis savaldīšanos, bet tagad viņu caurstrāvoja mežonīgs niknums. Teserakts viņu pieveicis, padarījis par muļķi. Rīds gribēja atriebties.
Steidzoties pa kāpnēm, viņš nemūžam nenokļūtu vestibilā ātrāk par liftu, un Teserakts viņu noteikti gaidīja pirmajā stāvā. Rīds negrasījās ieskriet lamatās.
Ceturtajā stāvā viņš izgāja gaitenī un aizskrēja līdz logam otrā pusē. Tas bija labs novērošanas punkts, no kura pār
lūkot ielu pie viesnīcas. Te varētu gaidīt Teseraktu iznākam un ietriekt viņam pakausī divas augstākās klases lodes.
Rīds izņēma no pistoles pustukšo aptveri. Žokļu muskuļi ik pa brīdim saspringa. Viņš vēl nekad nebija kaut ko jutis pret mērķi, bet tagad viņu pārplūdināja emocijas. Rīds pagrieza galvu, jo dzirdēja, ka atveras durvis, un ieraudzīja vīrieti, kura dēļ bija atsūtīts uz Tanzāniju. Mērķis gāja uz lifta pusi, bet palūkojās uz Rīdu un pamanīja pistoli viņam rokā.
Saikss iepleta acis, pavēra muti un atmuguriski kāpās atpakaļ istabā.
Izņemto aptveri Rīds ieslidināja kabatā un ielādēja pilnu. Viņš atvēra logu, nostājās, turot pistoli izstieptā rokā, un mērķēja uz vietu, kur vajadzētu parādīties Teseraktam.
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, ka no mērķa istabas iznāk viens no spēcīgajiem vīriem, kurš pārvietojās prasmīgi, ātri, abās plaukstās satvēris pistoli, ko pavērsa lejup. Tā māca turēt ieroci cilvēkiem, lai viņi kādu nenošautu netīšām. Šim ieradumam bija viens trukums nepieciešama lieka sekunde, lai notēmētu.
Rīds nepagrieza galvu, bet divas reizes iešāva vīrietim krūtīs. Trieciena spēks pasvieda viņu atpakaļ. Nirējs streipuļodams atsitās pret sienu un miris nokrita uz grīdas.
Atkal pavērsis ieroci pret ielu, Rīds pacietīgi gaidīja. Vajadzētu tikai dažas sekundes, lai izspertu mērķa istabas durvis un izpildītu pienākumu, bet Teseraktam ar šo laiku pietiktu, lai aizbēgtu. Rīdām vairs nerūpēja darbs. Viņam rūpēja tikai cilvēks, kuru nebija izdevies nogalināt. Cilvēks, kurš viņu pārspējis. Viņam rūpēja tikai uzvara.
Tikai Teserakta nāve.
*
Divus stāvus augstāk Aniskovačs atguva samaņu un ste
nēdams piecēlās kājās. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas. Viņš atbalstoties piespieda kreiso plaukstu pie sienas un ar labo pieskārās lodei, kas iestrēgusi bruņuvestē. Lode nebija izurbusies cauri, tādēļ asinis sataustīt nevarēja.
Ārējās izlūkošanas dienesta pulkvedis bija piesardzīgs cilvēks, bet Sanktpēterburgā viņš bija ielūkojies nāvei acīs un nospriedis, ka turpmāk drošība būs pats galvenais. Par spīti sāpēm, bija labi justies dzīvam. Viņš nezināja, cik ilgi gulējis bezsamaņā, bet cerēja, ka vēl ir laiks, un izņēma no kabatas telefonu.
*
Zvans atbalsojās vestibilā. Tā bija vieglprātīga melodija, un citos, ne tik bīstamos apstākļos Viktors sarauktu pieri. Viens no krieviem iebāza roku žaketes kabatā, lai atbildētu uz zvanu. Viktors pagāja garām, cīnīdamies ar vēlmi paātrināt gaitu. Viņš jau bija gandrīz pie durvīm.
Krievs brīdi klausījās un palūkojās uz Viktoru. Viņš redzēja armijnieka sejas atspulgu loga stiklā.
Pagāja vēl sekunde, kamēr krievs ievilka elpu un grasījās uzkliegt, bet Viktors jau skrēja. Divas sekundes līdz durvīm, viena, lai tiktu ārā. Vēl trīs līdz kādam aizsegam. Sešas sekundes. Pārāk ilgi, ja kāds no krieviem sagrābs ieroci. Viņš saņemtu lodi mugurā, nepaguvis nokļūt drošībā. Ceļš līdz bāram bija divreiz īsāks. Viktors joņoja turp.
Pārējie krievi nepaspēja reaģēt uz negaidīto pavērsienu, un Viktors jau bija bārā, iekams sadzirdēja rosību aiz muguras kliedzienus, somu atvēršanu, ieroču izvilkšanu no makstīm.
Viktors laipoja gar galdiem un krēsliem līdz garās telpas tālākajam galam. Viņš dzirdēja, ka viens no krieviem dzenas pakaļ, neveikli atsitas pret galdiem, izlej dzērienus, tomēr ir pietiekami ātrs.
Atgrūdis kalpotāju durvis, Viktors skrēja pa gaiteni otrā pusē uz virtuvi, uztriecās durvīm, pasita tās malā.
Virtuvē valdīja vēl drudžaināka rosība nekā iepriekš; tajā bija daudz trokšņa, tvaika, tveices. Šaurajās ejās starp galdiem drūzmējās cilvēki.