Bija skaidrs, ka viņš nepagūs izlauzt sev ceļu un krievi viņu panāks un piepildīs telpu ar svinu vai ari aizdzīs tālāk. Viktors atgriezās gaitenī un ieraudzīja, ka viņam pretī skrien krievs. Meklējamā ienaidnieka piepešā parādīšanās viņu pārsteidza, un vīrietis brīdi vilcinājās. Atšķirībā no Viktora.
Viņš traucās uz priekšu, aprēķinot uzbrukumu tā, ka kurpes papēdis trāpīja skrienošajam pa vēderu ar vislielāko iespējamo spēku.
Krievs iestenējās un saliecās. Viktors satvēra viņu aiz pleciem un ar galvu iegrūda tuvākajā sienā. Apmetums nokrakšķēja, un krievs sakņupis savicināja rokas. Viktors viņam uzklupa, neļaujot atgūties, un sita ar elkoni pa seju. Krievs klusēdams sabruka.
Pēkšņs troksnis pamudināja izraut ieroci, un Viktors raidīja divas lodes bāra durvīs, bet negaidīja, lai noskaidrotu, vai izvēlējies pareizo virzienu, un devās uz tuvāko gaiteni.
Bāra durvīs ietriecās automātiskā ieroča lodes. Tās ieurbās sienās un grīdā tā, ka visur šķīda koka gabali, apmetums un putekļi, bet Viktors jau bija palēcis malā. Viņš pietrausās kājās un skrēja pa tām pašām kāpnēm, ko izmantoja iepriekš. Nebija prātīgi doties augšup, kad jātiek prom, bet divi pirmie bēgšanas ceļi bija aizšķērsoti, un viņam vajadzēja jaunu.
Viņš pārvietojās ātri, bet piesardzīgi, turot ieroci izstieptā rokā un virzot to līdz ar skatienu. Apakšā_bija krievi, augšā slepkava. Tātad viņš bija iedzīts lamatās.
Saikss sastindzis stāvēja savas istabas vidū, piekalis skatienu durvīm, un nosvīdušajā plaukstā žņaudza S/G sistēmas pistoli. Gaitenī atbalsojās šāvieni. Viņš nekad mūžā nebija jutis tādas bailes.
Vēl nupat viņš devās uz bāru kaut ko iedzert, bet nākamajā mirklī skatījās uz baismīgu vīru ar ieroci. Vihmens kā sasodīts muļķis izskrēja ārā, jo gribēja noskaidrot, kas notiek. Atskanēja slāpēti šāvieni un būkšķis, kad smagnējais augums atsitās pret grīdu.
Pēc tam ilgi valdīja klusums. Saiksam nebija ne jausmas, cik ilgs laiks pagājis. Viņš stāvēja, raudzījās uz durvīm un gaidīja, kad bruņotais vīrs atnāks viņu nogalināt.
Viesnīcā bija sācies kaut kas neizprotams, un Saikss izrādījās nokļuvis pašā vētras vidū. Prātā pamazām nobrieda šausminoša doma. "Bruņotais vīrs mani pazina… Nē, tas nav iespējams!"
Istabā ieskrēja Delvegs, un pārbiedētais Saikss viņu gandrīz nošāva. Delvega seja bija saviebta dusmās.
- Džeks ir miris, viņš izspļāva. Kas te notiek, velns parāvis?
Saikss jau grasījās atbildēt, ka nezina, bet atkal atskanēja šāvieni.
*
Rīds izdzirdēja troksni vestibilā mirkli pēc tam, kad Teseraktam vajadzētu nokļūt uz ielas. Viņš nolaida roku, pagriezās un devās prom no loga. Lejā skanēja apslāpēti automātiskā ieroča šāvieni. Izklausījās pēc automāta. Droši vien Bizona sistēma.
Anglis ātri novērtēja apstākļus. "Vīrs, kuram Teserakts uzbruka liftā, acīmredzot te uzturējās kopā ar bruņotiem draugiem, kas šobrīd vajā slepkavu." Rīds atcerējās svešzemniekus bārā. Krievi. "Kas to zina, kāpēc viņi ir Tanzāni-
jā, un mani tas neinteresē. Bet… krievi grasās nogalināt Teseraktu un traucē maniem centieniem izdarīt to pašu. Ja tas turpināsies, krievi saņems lodi no mana ieroča." Rīds negrasījās pieļaut, lai kaut kas nostātos starp viņu un pretinieku. "Tikai es nogalināšu Teseraktu. Es esmu vislabākais. Tagad tas jāpierāda. Ja kāds cits nonāvētu Teseraktu, visa mana dzīve turpinātos kā līdzšinējās eksistences ēna."
Krievi aizšķērsoja Teseraktam ceļu ārā pa parādes durvīm. Vienīgais loģiskais atkāpšanās maršruts vestu caur bāru, no turienes uz virtuvi un kalpotājiem paredzētajām kāpnēm.
Rīds skrēja. Viņa medījums bija tuvu.
74 . nodaĻa
Plkst. 17.24 pēc Austrumāfrikas laika
Viktors nokļuva trešajā stāvā un steidzās pa gaiteni, satvēris pistoli abās rokās, izstiepis tās un nedaudz saliecis elkoni, un lūkojās tieši gar ieroča tēmēkli. Iegaudojās trauksmes sirēna. Kaut kur kliedza cilvēki. Viņš nezināja iemeslu, bet balsis vairāk jautās bailes un šausmas, nevis sāpes.
Viņš nogriezās ap stūri, ieraudzīja durvis labajā pusē, atspēra tās, ātri iegāja iekšā, pārlaida skatienu istabai. Viena glīti saklāta gulta, nekādu personisko mantu. Tukša. Viktors pieskrēja pie loga, paķēra krēslu un svieda.
Stikls sašķīda. Viņš uz brīdi izliecās pa logu. Apakšā bija sarindotas automašīnas, kam pa jumtiem mētājās stikla lauskas un sadragātā krēsla šķēpeles. Stāvlaukums bija apmēram divdesmit jardu garš. Viesnīcas teritorijas malu iezīmēja zems mūris. Nebija ne krievu, ne slepkavas.
Logs bija pārāk augstu, lai Viktors uzdrošinātos lēkt, bet blakus tam bija notekcaurule. Viktors iebāza pistoli aiz jostas, uzrāpās uz palodzes un ar pirkstiem pieķērās loga rāmim. Viņš pagriezās ar seju pret istabu un sniedzās pēc notekcaurules.
Aiz atvērtajām durvīm uz sienas parādījās ēna. Vīrietis un pistole.
Viktors nekavējoties atlaida rāmi un krita atmuguriski, redzot slepkavu un pistoles stobra zibsni.
Lode šķēla gaisu viņam virs galvas, un vienu stingu sekundi Viktors krita. Saplēstais logs strauji attālinājās. Viņš atsitās pret sedanu, un tā jumts no trieciena spēka ieliecās. Sānu logi sasprāga gabalos, vējstikls ieplaisāja, un viņam aizcirtās elpa.
Viņš ievilka plaušās gaisu, nepievēršot uzmanību sāpēm, un izņēma pistoli. Locekļi sāpēja, bet darbojās, tātad kauli nebija lauzti.
Tiklīdz Rīds parādījās logā, Viktors nospieda mēlīti, bet nebija atguvies pēc kritiena un netrāpīja. Viņš šāva vēl divas reizes un atkal neveiksmīgi, bet ienaidnieks bija spiests atgriezties istabā neizšāvis.
Viktors notrausās no automašīnas jumta, atsitoties ar kājām pret zemi, spēji pagriezās un pavērsa ieroci pret logu. Viņš nedaudz pietupās, lai netrīcētu roka. Dzīslās virmoja adrenalīns. Viņš vienmērīgi elpoja, veltīgi mēģinot neitralizēt tā iedarbību. Ja viņš bija ievainots, tad nejuta sāpes. Piecas sekundes. Desmit.
Nē. Slepkava meklēja citu pozīciju. Viktors nopētīja pārējos logus trešajā stāvā ar skatu uz laukumu. Nākamais uzbrukums varētu būt no jebkura. Visus vienlaikus Viktors nespēja novērot. Tiklīdz viņš pagrieza galvu, veidojās nepārredzama teritorija, no kuras slepkava varētu raidīt nevainojamu šāvienu.
Vajadzēja sameklēt atkāpšanās ceļu. Stāvlaukums bija pārāk tukšs, lai viņš to šķērsotu nepamanīts. Durvis likās pārāk tālu, lai riskētu skriet pie tām. Rezerves durvis bija tuvāk, bet slēgtas.
Tās piepeši atvērās un atsitās pret sienu; iznāca divi krievi, bruņojušies ar Bizona sistēmas automātiem.
Viktors notupās aiz sadragātās automašīnas, iekārtojoties pie aizmugures sēdekļa vadītāja pusē, un ar muguru sajuta
vibrācijas, kad lodes trāpīja pa korpusu. Viņš negaidīja, ka krievi pārstās šaut, nometās uz vēdera un izstiepa rokas zem automašīnas.
Viņš izšāva divas reizes, un viena lode trāpīja tuvākajam krievam apakšstilbā. Abi atkāpās aiz atvērtajām durvīm, un Viktors pielēca kājās, izšāva vēlreiz un skriešus šķērsoja stāvlaukumu, metot lokus starp automašīnām un virzoties uz ceļa pusi. Viņš cerēja, ka arī slepkava ir aizņemts ar kaut ko citu.
Ap kājām pašķīda asfalta gabaliņi. Viņš paslēpas aiz citas automašīnas, apsviedās un šāva, bet neievainotais krievs jau bija aiz durvīm.
Ēkas augšējā stāvā viņš pamanīja kustību un paguva pieliekties, vairoties no lodēm. Viena no tām ietriecās nelīdzenajā zemē vietā, kur viņš nupat tupējis uz ceļiem, otra sašķaidīja stiklu blakus automašīnai.