Viktors nometās zemē, ieelpoja un ātri apsvēra izredzes. Divi uzbrucēji no divām dažādām pusēm, viens no augšas, un tuvumā arī citi ienaidnieki, kuri pēc mirkļa pievienosies cīņai. "Šajā kaujā es nevaru uzvarēt. Jābēg. Turklāt ātri." Viņš palīda zem apvidus automašīnas, nobrāžot elkoņus uz cietās zemes, tad pārvietojās zem nākamā transportlīdzekļa. Neviens vairs nešāva, jo nezināja, kur viņš ir.
Viņš pielēca kājās, šāva pa logu, kur pirms tam stāvēja slepkava, un ari pa rezerves izejas durvīm, netērējot laiku notēmēšanai. Lode trāpīja neievainotajam krievam, kurš tieši tajā brīdī iznāca no aizsega.
Skriešus aiztraucies pāri stāvlaukumam prom no viesnīcas, Viktors cerēja, ka ātrums viņu paglābs no lodēm. Viņš uzlēca uz zemā mūra, kas atdalīja stāvlaukumu no ielas, un dzirdēja apslāpētu šāvienu; ķieģelis zem viņa kurpes saira gabalos. Viktors zaudēja līdzsvaru, slīdēja uz priekšu un neveikli izklupa uz ielas, lai inerces dēļ nenokristu.
Atskanēja signāltaure, un nošvīkstēja riepas. Buferis trāpīja viņam pa augšstilbiem, un viņš uzlidoja uz motora pār
sega, ietriecās vējstiklā, to iedragājot, pārslīdēja augšup pāri jumtam un tad lejup uz bagāžnieka, nokrita zemē un instinktīvi turpināja velties, lai mazinātu trieciena spēku.
Vadītājs nesavaldīja automašīnu, kas uzbrauca uz ietves un pāri zemajam mūrim uzgāzās apvidus automobilim otrā pusē.
Viss šķita lēns un kluss un ņirbēja. Viktors gausi piecēlās un saviebās, atbalstoties uz kreisās kājas. Augums sāpēja. Mutē bija asiņu garša. Viņš samiedza acis, un redze pamazām atgriezās. Netālu stāvēja četri vai pieci izbrīnīti cilvēki. No sadragātās automašīnas motora pārsega cēlās dūmi. Izrādījās, ka to vadījusi sieviete, kas tagad apjukusi izkāpa ārā. Pa viesnīcas notekcauruli lejup rāpās vīrietis.
Piepeši Viktors aptvēra, ka rokā nav pistoles, un drudžaini lūkojās apkārt. Ierocis mētājās pie avarējušās automašīnas. Viņš steigšus piekliboja pie tās, neveikli pārrāpās pār mūri un juta, ka viss ķermenis kustas lēnāk, nekā viņam gribētos. Satvēris pistoli abās plaukstās, viņš spēji pagriezās virzienā, kur bija redzējis slepkavu, un izšāva, bet rokas drebēja. Lodes trāpīja sienā tālu no mērķa, kurš dažus pēdējos jardus vienkārši krita un nozuda aiz automašīnām. Pēc brīža mērķis atkal parādījās un skrienot šāva, izmantojot transportlīdzekļus kā aizsegu. Viktors atbildēja un paslēpās aiz avarējušās automašīnas. Tajā ietriecās lodes.
Klik!
Pistole bija tukša.
Viktors nekavējoties pārlēca pār mūri un veļoties mazināja triecienu. Pietrausies kājās, viņš aizskrēja, neraugoties uz sāpēm. Tobrīd uz ielas izbrauca liels džips ar saulē izbalējušu krāsojumu un sakaltušiem dubļiem uz riteņiem un sāniem. Lieliski. Viktors uzlēca uz motora pārsega, spēra divus soļus, nolaidās otrā pusē, saudzējot kreiso kāju. Džips spēji bremzēja. Vadītājs jau bēga, iekams Viktors paguva viņu padzīt.
Pār galvu Viktoram aizlidoja lode.
Iekāpis automašīnā, Viktors aizcirta durvis. Salons bija vēl netīrāks par virsbūvi, sēdekļu apšuvums vairākās vietās saplēsts, un varēja redzēt pildījumu. Panelis bija saplaisājis, visu sedza putekļu kārta. Viktors palūkojās pa labi un redzēja slepkavu skrienam pa stāvlaukumu un pārlādējam pistoli.
Viņš pieliecās, ieslēdza pirmo ātrumu, kārbai nočīkstot, un nospieda akseleratora pedāli. Pasažiera puses logs sasprāga, un viņam pār galvu un pleciem nobira lauskas. Nākamās lodes trāpīja virsbūvē.
Viktors braucot ar vienu roku pārlādēja ieroci. Pēdējā aptvere. Brauninga sistēmas pistolē bija trīspadsmit lodes. Ļoti labi.
Neveiksmīgs skaitlis visiem, kas viņam sekotu.
*
Rīds vēroja, kā džips aiztraucas no pistoles darbības rādiusa, nolaida ieroci un meklēja piemērotu automašīnu, ar ko dzīties pakaļ Teseraktam. Tuvumā bija tikai veci sedani, kam trūka zirgspēku, lai panāktu džipu, un kas pa Tangas nelīdzenajiem ceļiem nevarēja pabraukt pietiekami ātri. Rīds juta, ka dusmas tūlīt izvirdīs un sadragās viņa mieru. Teserakts atkal izdzīvojis, un Rīds jutās pazemots. Viņam vajadzēja apliecināt savas spējas, un tas panākams tikai ar asinīm.
Dzirdot tuvumā krievu balsis, viņš pagrieza galvu un ieraudzīja vairākus vīriešus iznākam pa atvērtajām rezerves izejas durvīm. Visiem bija automāti un negants noskaņojums. Viens no viņu biedriem miris gulēja zemē.
Anglis turēja pistoli pie augšstilba un tēloja satriektu garāmgājēju, kad uz ielas izskrēja krievi. Viņi uzkliedza vietējiem, bet tie neko nesaprata, un krievi savukārt nesaprata atbildes.
Visi četri krievi bija tik līdzīgi, ka atgādināja armijas radītus klonus. Droši vien Speciālo uzdevumu vienība. Rīds cienīja šos labi apmācītos un prasmīgos krievu kareivjus un
uzskatīja, ka tie atpaliek tikai no britu un amerikāņu īpašo vienību kaujiniekiem. Parādījās piektais, acīmredzami komandieris, bet ne no armijas; droši vien no Galvenās izmeklēšanas pārvaldes vai Arējās izlūkošanas dienesta. Tas bija vīrietis, ko Teserakts izgrūda no lifta.
Lai krievs viņu nepazītu, Rīds novērsās. Virsnieks pavēlēja kareivjiem steigties pie automašīnām un turpināt vajāšanu. Pats virsnieks viņiem nesekoja un atbalstījās pret sienu, piespiedis plaukstu pie krūtīm. Laikam viņam mugurā bija bruņuveste. Veiksmīga sagadīšanās.
Strauji sperot soļus, Rīds attālinājās un sāka skriet, tiklīdz krievi viņu vairs neredzēja. Viņš laipoja garām gājējiem un traucās apkārt viesnīcai, kamēr sasniedza parādes durvis. Gar piebraucamā ceļa pusloku bija novietotas automašīnas. Tobrīd kads vīrs vēra ciet rūpīgi kopta Land Rover durvis.
Rīds izmeta vadītāju no sēdekļa un ietrausās pie stūres.
75 . nodaĻa
Plkst. 17.26 pēc Austrumāfrikas laika
Saikss skrēja lejā pa kāpnēm, sekojot Delvegam. Bijušais kareivis turēja izstieptā rokā Bērētas sistēmas pistoli un pārvietojās ātri, savaldīgi, kamēr Saikss aizelsies tvērās pie margām, otrā plaukstā nedroši turēdams savu ieroci. Bailes un skābes atvilnis veidoja nāvējošu kokteili.
Dzirdot šāvienus, Saikss apstājās. Tie atdārdēja no viesnīcas sētas puses. Delvegs neapjuka, sasniedza kāpju laukumiņu un nostājās tā, lai varētu ielūkoties gaiteni. Viņš pievērsa skatienu Saiksam.
- Nāc, viņš aicināja. Neatpaliec, citādi es atstāšu tevi šeit. Man vienalga.
Delvegs gāja pa gaiteni, un Saikss viņam sekoja, cenšoties nesatrūkties pēc katra blīkšķa. Izklausījās, ka sācies īsts karš, bet viņš priecājās, ka šie cilvēki necenšas cits citu nogalināt ēkas sienās. Plauksta, kas turēja ieroci, bija mikla.
Vestibilā bija tikai daži viesnīcas darbinieki, kas slēpās aiz reģistratūras letes. Delvegs paātrināja gaitu un gandrīz skriešus sasniedza parādes durvis, ar plecu atbalstījās pret sienu un pameta skatienu laukā pa logu. Pievirzījies pie nākamā, viņš piesardzības pasākumus atkārtoja.
- Tīrs. Laikam būs labi.
Saikss norija siekalas un ar krekla piedurkni noslaucīja sviedrus no sejas. Klusi noparkšķēja mašīnpistole, un viņš
sastinga. Pat Delvegs sarāvās. Atskanēja balsis. Izklausījās, ka bārā un gaiteņos sakliedzas krievi.
To dzirdot, Saikss sāka drudžaini domāt. "Krievi laikam uzzinājuši par raķetēm. Bet… pret ko viņi cīnās? Kurš nošāva Vihmenu? Kas te, pie velna, notiek?" Iespējamās atbildes viņu šausmināja. Saikss sajuta Delvega roku uz pleca un pagriezās.