- Paklau, tu sīkais, nekam nederīgais muļķi, Delvegs sacīja. Ja gribi, lai es tevi izvedu no šejienes laukā, man vajadzēs vairāk naudas. Daudz vairāk.
- Protams, ko vien vēlies. Saikss pāris reižu pamāja.
- Tikai aizved mani prom. Lūdzu.
Delvegs veltīja viņam nicinājuma pilnu skatienu un atgrūda parādes durvis. Vestibilā ieplūda saules gaisma, un Saikss samiedza acis. Steigā viņš bija atstājis saulesbrilles istabā līdz ar pārējām mantām.
Izskrējis gaismā, Delvegs notupās aiz automašīnas. Saikss viņam sekoja un pārbijis notupās blakus. Delvegs paskatījās pa labu un pa kreisi. Vietējie pulcējās, šāvienu pievilināti. Viņi šķita ziņkāres, nevis baiļu pārņemti.
- Es nevienu neredzu, Delvegs sacīja.
Saikss tik un tā necēlās. Kur ir kravas automašīna?
- Tepat.
- Vai tuvumā neviena nav?
Delvegs papurināja galvu. Citādi es to pateiktu, stulbeni. Lai kas te notiktu, tas nav saistīts ar raķetēm.
- Jābūt.
- Labi, ģēnij. Delvegs sadrūmis uzlūkoja viņu. Bet… kāpēc tie āksti šaudās sētas pusē un nezog mūsu mašīnu? Saikss paraustīja plecus, un Delvegs piebilda: Tieši tā.
- Ko darīsim?
- Bēgsim.
Delvegs piecēlās un skrēja uz kravas automašīnas pusi. Viņš apstājās un pamāja, aicinot Saiksu, kurš trīs reizes dziļi
ievilka elpu, noskaitīja lūgšanu, piecēlās un šķērsoja ielu. Delvegs jau sēdās kravas automašīnā.
Tobrīd kāds piebrauca, un Saikss pieplaka pie automašīnas, ieraugot džipu. Viņš satriekts lūkojās uz vadītāju. Džips patraucās garām, un Saikss to vēroja, izbrīnā pavēris muti. Teserakts.
Ar acs kaktiņu Saikss pamanīja kustību. No sānielas iznāca vīrietis. Tam bija īsi apcirpti mati, spēcīgs kakls un pārāk gaiša āda, lai viņš būtu vietējais. Aizritēja dažas sekundes, līdz Saiksa smadzenes aptvēra ieraudzīto, un vīrietis izmantoja šo mirkli, lai viņam uzbruktu.
Saikss pacēla roku, bet nokavēja, un divsimt piecas mārciņas smags saniknots latīņamerikānis ar plecu iesita viņam pa vēderu. Saikss atmuguriski nogāzās uz netīrā asfalta. Ierocis grabēdams nozuda no redzesloka.
Koši piesarcis, Saikss skaļi elpoja un izmisīgi pūlējās ievilkt gaisu plaušās.
*
Jau pēc brīža Alvaress bija pielēcis kājās. Viņš bija liela auguma, bet kustējās daudz straujāk, nekā varētu domāt. Daži vietējie ziņkārīgi vēroja šo ainu, tomēr viņš izlikās tos neredzam un ar skatienu meklēja Saiksa ieroci. Tas nekur nebija manāms, un trūka laika to meklēt.
Viņš spēra soli atpakaļ un pagriezās. Kravas kasti sedza augsts, četrstūrains brezents, un aizmugures panelī bija ierīkotas durvis. Alvaress tās atrāva un ielūkojās iekšā. Garām patraucās divi pikapi. Saodis salkano, spēcīgo jūras ūdens smārdu, viņš saviebās. Kravu sedza biezi brezenta pārklāji. Alvaress pacēla tos malā un ieraudzīja nirēju balonus, regulatorus, deglampu metāla griešanai zem ūdens, štropes, peldspuras, tīkliņus ar vaļēju apakšu, zemūdens laternas, signālraķetes.
Turpat bija saliktas lielas, baltas metāla caurules, tikpat garas kā kravas nodalījums un Alvaresa plecu platumā. Ra-
ķctes bija sadalītas, lai varētu tas izcelt virs ūdens, bet tik un tā daudz lielākas, nekā viņš būtu iztēlojies.
- Bingo, viņš nočukstēja.
Alvaress dzirdēja vadītāja durvis atveramies, pieplaka pie kravas nodalījuma aizmugures un gaidīja.
*
Saikss mēģināja saukt palīgā, bet nepietika elpas, lai runātu. Viņš pārbijies locījās sāpēs uz nokaitētās zemes. No viesnīcas piebraucamā ceja traucās Land Rover, un Delvegs ierunājās: Kas, pie velna…
Pasaule Saiksam likās pagāzta uz sāniem, jo viņš nespēja pat galvu pacelt. Tuvojās Delvegs. Pagriezis galvu uz otru pusi, Saikss ieraudzīja Alvaresu, kurš gaidīja aiz kravas nodalījuma.
- Kas ar tevi notika? Delvegs jautāja.
Kliedzieni diemžēl izčākstēja vārgos čukstos, kad Saikss atkal pagrieza galvu un centās brīdināt Delvegu. Arī mēģinājums rādīt zīmes ar pirkstu neizdevās.
Tiklīdz Delvegs nostājās blakus Saiksam, Alvaress viņam uzklupa no aizmugures un notrieca zemē Saiksam kreisajā pusē. Gaisā uzvirmoja oranži putekļi.
Saikss pūlējās parauties malā, kamēr abi vīrieši kāvās. Viņš vēl joprojām sēca, bet sāpes krūtīs arvien mazinājās. Beidzot viņam izdevās pavelties sānis vispirms uz mutes, pēc tam atkal uz muguras. Viņš dzirdēja ņurdienus un būkšķus, juta asins lāses apšļakstām seju.
Viņš lēni pietrausās kājās un streipuļoja atmuguriski, līdz atrada sienu, pret ko atbalstīties. Vietējie uzgavilēja abiem
cīkstoņiem.
/
Alvaress un Delvegs bija spēcīgi un cīnījās uz dzīvību un nāvi. Vienubrīd Alvaresam izdevās uzgulties Delvegam virsū. Viņš ar kreiso roku piespieda Delvega labo pie zemes un sita ar savu labo plaukstu un elkoni. No Delvega vaiga
un mutes tecēja asinis. Saikss redzēja, ka vēl pēc pāris sekundēm viss būs beidzies.
Savu ieroci viņš neatrada, bet Delvega pistole bija nomesta ielas malā, kur to nevarēja aizsniegt neviens no cīkstoņiem. Saikss atgrūdās no sienas un skrēja pie ieroča, cik ātri vien spēja, apmeta loku ap abiem vīriešiem un sagrīļojās, pūloties saglabāt līdzsvaru.
Šo manevru pamanīja Alvaress. Viņš atlaida Delvegu, panāca Saiksu, kurš vēl nebija ticis līdz ierocim, un apķēra viņa augšstilbus. Tad Alvaress pacēla viņu gaisā un trieca pret zemi. Spēcīgi.
Saikss paguva mīkstināt kritienu ar rokām, bet seja tik un tā trāpīja pa asfaltu. Viņš saļima un klusi ievaidējās.
Alvaress piecēlās, pagriezās, lai atkal ķertos pie Delvega, bet redzēja pretinieku atgriežamies pie automašīnas. Durvis jau bija vaļā, un Delvegam rokā parādījās automāts.
Paķēris Bērētas sistēmas pistoli, Alvaress metās skriet, pirms Delvegs pacēla ieroci. Viņš drudžaini meklēja aizsegu, saprata, ka neko nesasniegs laikus, pagriezās un šāva uz Delvegu caur automašīnas brezenta sāniem, cerot uz veiksmi.
Automāts iedārdējās, un brezentā parādījās kūpoši caurumi. Lodes izrāva mūra šķēpeles no sienām Alvaresam abās pusēs. Viņš nometās četrrāpus un zemu pieliecās, ielūkodamies zem automašīnas. Delvegs bija aiz viena no aizmugures riteņiem, un no viņa redzama bija tikai ēna. Alvaresam pār galvu aizsvilpa automāta lodes.
Viņš notēmēja, cik labi vien iespējams, un nospieda mēlīti. Lode caururba riepu un trāpīja Delvegam kājā. Viņš iekaucās un atkāpās. Alvaress šāva vēlreiz, bet Delvegs vairs nebija redzams.
Alvaress piecēlās, virzījās tuvāk automašīnas aizmugurei un paslēpās aiz lielā riteņa tāpat kā Delvegs. Pēc brīža uz viņa pusi atkal tika raidītas automāta kārtas.
Viņš pabāza galvu no aizsega pietiekami ilgi, lai redzētu, ka Delvegs ir aiz zemā mūra otrā ielas pusē, un atkal pieliecās. Lodes trāpīja automašīnai, un Alvaress lūdza Dievu, lai neviena no tām neiedarbina raķeti. Alvaress nezināja, vai tās ir pilnas vai tukšas, tomēr nevēlējās to pārbaudīt.
Lai arī izredzes trāpīt Delvegam bija vēl mazākas nekā iedarbināt raķeti, Alvaress raidīja vēl dažas lodes. Varbūt veiksmīgi, jo automāts uz brīdi pieklusa.
Negribēdams velti izšķiest šo iespeju, Alvaress pieskrēja pie automašīnas kabīnes un paslēpās aiz priekšējā riteņa, zemu noliecās, pabāza galvu no aizsega un šāva. Lode izrāva caurumu mūrī, kur slēpās Delvegs.
Pretī viņš saņēma deviņu milimetru ložu krusu un bija spiests atgriezties aiz riteņa. Šāviņi atsitās pret motora pārsegu, iedragāja logus, kapāja zemi. Alvaress dzirdēja plakšķus un ieraudzīja, ka no bākas izplūst degviela.