Fotogrāfijas atbilstība īstenībai Viktoram nepatika, bet viņš jutās atvieglots, kad noskaidroja, ka slepkavas par viņu zina tik maz. Pat iesācējs zina, cik vērtīgs ir detalizēts dosjē, un pat piesardzīgākais klients vēlas nodrošināt saviem algotņiem visas iespējamās priekšrocības. Viņš salocīja lapu un paslēpa iekškabatā. Uz aploksnes nebija pastmarkas, tāpēc viņš to atstāja cimdu nodalījumā.
Furgona aizmugurē Viktors ieraudzīja taukainus brokastu pārpalikumus, bet neko citu. Tas viņu neizbrīnīja. Vienīgais noderīgais atradums bija ķīmiskās tiritavas kvīts. Pārējie komandas locekļi bija piesardzīgāki un nenēsāja lidzi neko lieku.
Viktors ielūkojās abos sānu spoguļos, pārliecinājās, ka neviens viņu nenovēro, un izkāpa ārā. Policisti tobrīd norobežoja laukumu ap viesnīcu, un viņš iejuka pūlī, ļaudamies, lai manāmi saspringts policists viņu padzen malā un tālāk pa ielu.
Apturējis taksometru, Viktors lika braukt uz Orsē muzeju. Šoferis jautāja, kas noticis, un norādīja uz milzīgo pūli blakus ielā.
- Kaut kas slikts. Viktors paraustīja plecus.
Tajā brīdī kāds pamanīja līķi notekā, un atkal atskanēja kliedzieni.
*
Vīrietis, kurš vēroja taksometru aizbraucam, bija gara au
guma, tumšiem, ar želeju ieveidotiem matiem. Viņš stāvēja pūlī pie viesnīcas un izlikās tikpat apjucis kā apkartejie, tomēr bija daudz labāk informēts. Viņš ar skatienu sekoja taksometram, līdz tas vairs nebija manāms, un izņēma plānu piezīmju grāmatiņu no žaketes iekškabatas. Pāršķīris dažas lapas, viņš skaidri salasāmiem burtiem pierakstīja mašīnas numuru un dažus vārdus par pasažiera izskatu.
Fotogrāfijā viņam nebija bārdas un arī mati izskatījās citādi, tomēr bija skaidrs, kas viņš ir. Garā auguma vīrietis drūmi nopūtās. "Nelāgi."
Viņš izlauzās caur skatītāju pūli, kas arvien pieauga, un beidzot izkļuva brīvībā. Gaiss bija vēss, tomēr viņam bija karsti. Viņš bija ģērbies uzvalkā un lietusmēteli, līdzinoties jebkuram citam tirdzniecības pārstāvim, un apņēmās nesarunāties ne ar vienu, ja vien tas nebūs pilnīgi nepieciešams. Franciski viņš runāja labi, tomēr ne tekoši.
Rūpīgi aprēķinājis soļus, viņš steidzās tāpat kā pārbiedētie cilvēki visapkārt, kaut gan labprāt pakavētos ilgāk, bet visur rosījās policisti, un drīz parādīsies vēl citi. Policisti jau pētīja apkārtējos, meklējot iespējamos lieciniekus un aizdomās turamos. Viņš negribēja atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem.
Tumšmatis zināja, ka netālu ir telefona kabīne, un devās sānielas virzienā. Kabīne bija pietiekami nomaļus, lai to neviens neredzētu, un pietiekami tuvu viesnīcai, lai varētu ziņot nekavējoties. Lai gan šis ziņojums nebūt nelīdzināsies gaidītajam.
Nebija zināms, kas noticis viesnīcā, tomēr to varēja diezgan ticami uzminēt. Mērķis aizbēdzis, piesaistot policijas uzmanību, un nebija ne miņas no komandas, kam vajadzēja paveikt darbu. Cilvēki bija pieminējuši līķus. Neviens no iesūtītajiem komandas locekļiem neiznāca ārā no viesnīcas. Nav jābūt ģēnijam, lai izdarītu pareizus secinājumus.
Vīrietis pagāja garām vairākām jaunām sievietēm, kas tu
vojās pūlim, un iegriezās šaurā sānielā. No kafejnicas plūda dažādi eksotiski aromāti. Telefona kabīne bija tukša, un viņš iegāja tajā un aizvēra durvis, apslāpējot apkārtējos trokšņus, lai varētu skaidri spriest.
Viņš nospieda taustiņus un, gaidīdams savienojumu, mēģināja atrast labākos vārdus, lai aprakstītu neticamo izgāšanos.
Pasūtītājs nepriecāsies.
7 . nodaĻa
Plkst. 09.15 i’Ēc Centrāleiropas laika
Nepilnas jūdzes attālumā Alvaress palūkojās uz līķi, kas bija nolikts uz metāla galda viņam pretī, un skaļi nopūtās. Sakrunkotā āda bija bāla, acis aizvērtas, lūpas iezilganas. Kreisajos deniņos vīdēja neliels sarkans caurums. Vieta, kur ieurbusies lode. Caurums labajos deniņos bija lielāks un robots. Lodes izeja.
- Jā, Alvaress izdvesa. Tas ir viņš, nabaga nelga.
Morga darbinieks apmēram divdesmit gadus vecs francūzis pamāja ar galvu. Viņš stāvēja dažas pēdas tālāk otrā galda pusē un pat šajā vēsajā telpā bija nosvīdis. Darbinieks pamīņājās, bet Alvaress izlikās, ka neko neredz.
Amerikānis saprata, ka ar savu izskatu nevieš jauneklī mieru. Seja allaž izskatījās savilkta drūmā grimasē, un tāpēc svešinieki viņa klātbūtnē jutās neomulīgi. Pat smaids nepalīdzēja, un arī augums ne. Kakls bija platāks par galvu, un pleci reizēm gandrīz iesprūda durvīs. Sadursmju brīžos izskats bija viņa priekšrocība, bet citkārt tikai traucēklis. Viņam nācās piepūlēties divtik vairāk nekā visiem pārējiem, lai cilvēki viņam uzticētos.
Rokā Alvaress turēja patologanatoma ziņojumu. Viņš sameklēja ložu radīto brūču aprakstu. Vēl divas bija raidītas krūtīs. Viņš pamāja jauneklim.
- Parādiet.
Morga darbinieks satraukts pameta skatienu apkārt, tad uzmanīgi satvēra un atlocija balto vaskadrānu, atklājot līķa torsu.
Alvaress nopētīja abus sīkos caurumiņus krūtīs. Izskatās pēc maza kalibra. Vai divdesmit otrais?
- Nē, jauneklis atbildēja. Visas trīs brūces ir vienādas. Divas krūtīs, viena galvā. Piecu, komats, septiņu milimetru lodes.
- Interesanti. Alvaress pieliecās, lai varētu aplūkot ievainojumus. Kāds ir iespējamais attālums?
- Nav pulvera apdegumu, tātad pistole nebija ļoti tuvu, bet neko citu es nevaru pateikt. Paklau, es esmu tikai palīgs, nevis ballistikas eksperts. Es… neko daudz nezinu.
Tas nepārsteidza. Alvaress brīdi padomāja. Šāda kalibra lodes nozīmēja, ka šauts ar FN Five-seveN, vienu no pasaulē efektīvākajiem un dārgākajiem ieročiem. Viņš iztēlojās notikušo. Divas lodes raidītas sirdī, un pēc tam, kad upuris ir nekustīgs un pagriezis galvu sānis, slepkava ietriecis vēl vienu smadzenēs. Lai būtu pavisam drošs. Alvaress bija redzējis profesionāli paveiktas slepkavības, un šī bija viena no tādām. Viņš samirkšķināja acis, aizgaiņājot iztēles ainu.
- Paklau, morga darbinieks sacīja, drīz atgriezīsies mans priekšnieks.
Mājienu Alvaress saprata un atvēra maku.
Izgājis no slimnīcas, viņš aizpogāja mēteli, lai pasargātos no smalkā lietus. "Kur, sasodīts, pazudis Kenards?" Aizritēja vairākas minūtes, iekams ielas malā piestāja tumšais sedans.
- Piedod, Kenards atvainojās, kad Alvaress bija apsēdies viņam blakus.
- Ozols ir miris, Alvaress apstiprināja un paberzēja īsi apcirptos matus, notraucot lietus lāses.
- Jēziņ, Kenards izdvesa. Un sūtījums?
Alvaress papurināja galvu un aprakstīja visu redzēto.
- Ko darīsim? Kenards jautāja.
Kādu brīdi Alvaress košļāja īkšķa nagu, tad izņēma mobilo telefonu no žaketes iekškabatas. Jāaprunājas ar Lenglijas cilvēkiem.
8. nodaĻa
/
Plkst. 09.41 pēc Centrāleiropas laika
Viesnīca Abrial atradās de Viljē avēnijā uz ziemeļiem no Senas. Viktors bija apturējis otru taksometru pie muzeja un devies ilgā, lēnā braucienā pa pārpildītajām Parīzes ielām. Šoferis klusēja, un Viktors viņam pasniedza vidēji lielu dzeramnaudu. Ja tā būtu pārāk liela vai netiktu saņemta vispār, šoferis vēlāk varētu viņu atcerēties.
Viktors pamanīja, ka viesnīca iekārtota labā apkaimē ar visu skaisto, par ko tūristi jūsmīgi stāsta saviem draugiem, bet bez lietus, netīrumiem un nīgriem Parīzes iedzīvotājiem. Pagājis garām viesnīcai, viņš sameklēja aptieku dažu kvartālu attālumā un iegādājās ziepes, dezinfekcijas līdzekli, pinceti, vates plāksnītes un dezodorantu. Tad viņš atrada klusu bāru, kur nopirka limonādi un tualetē nomazgājās.