Выбрать главу

Fotogrāfijas atbilstība īstenībai Viktoram nepatika, bet viņš jutās atvieglots, kad noskaidroja, ka slepkavas par viņu zina tik maz. Pat iesācējs zina, cik vērtīgs ir detalizēts dosjē, un pat piesardzīgākais klients vēlas nodrošināt saviem algotņiem visas iespējamās priekšrocības. Viņš salocīja lapu un paslēpa iekškabatā. Uz aploksnes nebija pastmarkas, tāpēc viņš to atstāja cimdu nodalījumā.

Furgona aizmugurē Viktors ieraudzīja taukainus brokastu pārpalikumus, bet neko citu. Tas viņu neizbrīnīja. Vienīgais no­derīgais atradums bija ķīmiskās tiritavas kvīts. Pārējie koman­das locekļi bija piesardzīgāki un nenēsāja lidzi neko lieku.

Viktors ielūkojās abos sānu spoguļos, pārliecinājās, ka ne­viens viņu nenovēro, un izkāpa ārā. Policisti tobrīd norobežoja laukumu ap viesnīcu, un viņš iejuka pūlī, ļaudamies, lai manā­mi saspringts policists viņu padzen malā un tālāk pa ielu.

Apturējis taksometru, Viktors lika braukt uz Orsē muze­ju. Šoferis jautāja, kas noticis, un norādīja uz milzīgo pūli blakus ielā.

-    Kaut kas slikts. Viktors paraustīja plecus.

Tajā brīdī kāds pamanīja līķi notekā, un atkal atskanēja kliedzieni.

*

Vīrietis, kurš vēroja taksometru aizbraucam, bija gara au­

guma, tumšiem, ar želeju ieveidotiem matiem. Viņš stāvēja pūlī pie viesnīcas un izlikās tikpat apjucis kā apkartejie, to­mēr bija daudz labāk informēts. Viņš ar skatienu sekoja tak­sometram, līdz tas vairs nebija manāms, un izņēma plānu pie­zīmju grāmatiņu no žaketes iekškabatas. Pāršķīris dažas lapas, viņš skaidri salasāmiem burtiem pierakstīja mašīnas numuru un dažus vārdus par pasažiera izskatu.

Fotogrāfijā viņam nebija bārdas un arī mati izskatījās ci­tādi, tomēr bija skaidrs, kas viņš ir. Garā auguma vīrietis drūmi nopūtās. "Nelāgi."

Viņš izlauzās caur skatītāju pūli, kas arvien pieauga, un beidzot izkļuva brīvībā. Gaiss bija vēss, tomēr viņam bija karsti. Viņš bija ģērbies uzvalkā un lietusmēteli, līdzinoties jebkuram citam tirdzniecības pārstāvim, un apņēmās nesa­runāties ne ar vienu, ja vien tas nebūs pilnīgi nepieciešams. Franciski viņš runāja labi, tomēr ne tekoši.

Rūpīgi aprēķinājis soļus, viņš steidzās tāpat kā pārbiedē­tie cilvēki visapkārt, kaut gan labprāt pakavētos ilgāk, bet visur rosījās policisti, un drīz parādīsies vēl citi. Policisti jau pētīja apkārtējos, meklējot iespējamos lieciniekus un aizdo­mās turamos. Viņš negribēja atbildēt uz nepatīkamiem jau­tājumiem.

Tumšmatis zināja, ka netālu ir telefona kabīne, un devās sānielas virzienā. Kabīne bija pietiekami nomaļus, lai to ne­viens neredzētu, un pietiekami tuvu viesnīcai, lai varētu zi­ņot nekavējoties. Lai gan šis ziņojums nebūt nelīdzināsies gaidītajam.

Nebija zināms, kas noticis viesnīcā, tomēr to varēja diez­gan ticami uzminēt. Mērķis aizbēdzis, piesaistot policijas uz­manību, un nebija ne miņas no komandas, kam vajadzēja pa­veikt darbu. Cilvēki bija pieminējuši līķus. Neviens no iesūtītajiem komandas locekļiem neiznāca ārā no viesnīcas. Nav jābūt ģēnijam, lai izdarītu pareizus secinājumus.

Vīrietis pagāja garām vairākām jaunām sievietēm, kas tu­

vojās pūlim, un iegriezās šaurā sānielā. No kafejnicas plūda dažādi eksotiski aromāti. Telefona kabīne bija tukša, un viņš iegāja tajā un aizvēra durvis, apslāpējot apkārtējos trokšņus, lai varētu skaidri spriest.

Viņš nospieda taustiņus un, gaidīdams savienojumu, mē­ģināja atrast labākos vārdus, lai aprakstītu neticamo izgāša­nos.

Pasūtītājs nepriecāsies.

7 . nodaĻa

Plkst. 09.15 i’Ēc Centrāleiropas laika

Nepilnas jūdzes attālumā Alvaress palūkojās uz līķi, kas bija nolikts uz metāla galda viņam pretī, un skaļi nopūtās. Sakrunkotā āda bija bāla, acis aizvērtas, lūpas iezilganas. Kreisajos deniņos vīdēja neliels sarkans caurums. Vieta, kur ieurbusies lode. Caurums labajos deniņos bija lielāks un ro­bots. Lodes izeja.

-    Jā, Alvaress izdvesa. Tas ir viņš, nabaga nelga.

Morga darbinieks apmēram divdesmit gadus vecs fran­cūzis pamāja ar galvu. Viņš stāvēja dažas pēdas tālāk otrā galda pusē un pat šajā vēsajā telpā bija nosvīdis. Darbinieks pamīņājās, bet Alvaress izlikās, ka neko neredz.

Amerikānis saprata, ka ar savu izskatu nevieš jauneklī mieru. Seja allaž izskatījās savilkta drūmā grimasē, un tāpēc svešinieki viņa klātbūtnē jutās neomulīgi. Pat smaids nepa­līdzēja, un arī augums ne. Kakls bija platāks par galvu, un pleci reizēm gandrīz iesprūda durvīs. Sadursmju brīžos iz­skats bija viņa priekšrocība, bet citkārt tikai traucēklis. Viņam nācās piepūlēties divtik vairāk nekā visiem pārējiem, lai cil­vēki viņam uzticētos.

Rokā Alvaress turēja patologanatoma ziņojumu. Viņš sa­meklēja ložu radīto brūču aprakstu. Vēl divas bija raidītas krūtīs. Viņš pamāja jauneklim.

-     Parādiet.

Morga darbinieks satraukts pameta skatienu apkārt, tad uzmanīgi satvēra un atlocija balto vaskadrānu, atklājot līķa torsu.

Alvaress nopētīja abus sīkos caurumiņus krūtīs. Izska­tās pēc maza kalibra. Vai divdesmit otrais?

-     Nē, jauneklis atbildēja. Visas trīs brūces ir vienā­das. Divas krūtīs, viena galvā. Piecu, komats, septiņu mili­metru lodes.

-      Interesanti. Alvaress pieliecās, lai varētu aplūkot ievainojumus. Kāds ir iespējamais attālums?

-    Nav pulvera apdegumu, tātad pistole nebija ļoti tuvu, bet neko citu es nevaru pateikt. Paklau, es esmu tikai pa­līgs, nevis ballistikas eksperts. Es… neko daudz nezinu.

Tas nepārsteidza. Alvaress brīdi padomāja. Šāda kalibra lodes nozīmēja, ka šauts ar FN Five-seveN, vienu no pasaulē efektīvākajiem un dārgākajiem ieročiem. Viņš iztēlojās noti­kušo. Divas lodes raidītas sirdī, un pēc tam, kad upuris ir nekustīgs un pagriezis galvu sānis, slepkava ietriecis vēl vie­nu smadzenēs. Lai būtu pavisam drošs. Alvaress bija redzējis profesionāli paveiktas slepkavības, un šī bija viena no tādām. Viņš samirkšķināja acis, aizgaiņājot iztēles ainu.

-    Paklau, morga darbinieks sacīja, drīz atgriezīsies mans priekšnieks.

Mājienu Alvaress saprata un atvēra maku.

Izgājis no slimnīcas, viņš aizpogāja mēteli, lai pasargātos no smalkā lietus. "Kur, sasodīts, pazudis Kenards?" Aizri­tēja vairākas minūtes, iekams ielas malā piestāja tumšais se­dans.

-    Piedod, Kenards atvainojās, kad Alvaress bija apsē­dies viņam blakus.

-    Ozols ir miris, Alvaress apstiprināja un paberzēja īsi apcirptos matus, notraucot lietus lāses.

-    Jēziņ, Kenards izdvesa. Un sūtījums?

Alvaress papurināja galvu un aprakstīja visu redzēto.

-    Ko darīsim? Kenards jautāja.

Kādu brīdi Alvaress košļāja īkšķa nagu, tad izņēma mo­bilo telefonu no žaketes iekškabatas. Jāaprunājas ar Lenglijas cilvēkiem.

8. nodaĻa

/

Plkst. 09.41 pēc Centrāleiropas laika

Viesnīca Abrial atradās de Viljē avēnijā uz ziemeļiem no Senas. Viktors bija apturējis otru taksometru pie muzeja un devies ilgā, lēnā braucienā pa pārpildītajām Parīzes ielām. Šoferis klusēja, un Viktors viņam pasniedza vidēji lielu dze­ramnaudu. Ja tā būtu pārāk liela vai netiktu saņemta vispār, šoferis vēlāk varētu viņu atcerēties.

Viktors pamanīja, ka viesnīca iekārtota labā apkaimē ar visu skaisto, par ko tūristi jūsmīgi stāsta saviem draugiem, bet bez lietus, netīrumiem un nīgriem Parīzes iedzīvotājiem. Pagājis garām viesnīcai, viņš sameklēja aptieku dažu kvar­tālu attālumā un iegādājās ziepes, dezinfekcijas līdzekli, pin­ceti, vates plāksnītes un dezodorantu. Tad viņš atrada klu­su bāru, kur nopirka limonādi un tualetē nomazgājās.