Tad Alvaress satvēra signālraķeti un turēja uzgali zobos, kamēr izvilka raķeti no cilindra. Vadītājs ieslēdza pirmo ātrumu. Alvaress ar zobiem atskrūvēja uzgali un aizspļāva to, pagrieza raķeti tā, ka zobos turēja apakšējo galu, ar rādītājpirkstu aptvēra aizdedzes auklu un parāva to.
Signālraķete iedegās, un trīsdesmit tūkstoši kandelu gaismas un karstuma izsprāga no tā gala, kas bija pavērsts prom no Alvaresa sejas.
Automašīna atkal virzījās uz priekšu, un Alvaress apvēlās uz labajiem sāniem, samierinoties ar mokošajām sāpēm plecā, lai varētu iegrūst raķetes degošo galu dīzeļdegvielas lāmā uz ceļa.
Tā nekavējoties aizdegās, un Alvaresa seju apdvesa tveice. Viņš steidzās attālināties no uguns. Tā ātri uzvijās līdz bākai un projām uz abām pusēm. Degvielā samirkušās riepas dega, atstājot uz zemes izkusušas gumijas pēdas.
Pēc brīža kravas automašīna pārbrauca Alvaresam pāri, un viņš palika guļam uz muguras, kodīgo dūmu ieskauts. Alvaress zināja, ka dīzeļdegviela nesprāgst kā benzīns, toties deg daudz kvēlāk. Jau pēc dažām sekundēm liesmas apņēma visu automašīnas labo sānu, un tā spēji apstājās.
Vēl joprojām gulēdams uz muguras, Alvaress ar kājām atgrūdās pret zemi, rāpjoties tālāk no uguns. Šķita, ka seja apdegusi saulē, un viņš saoda degošu matu smārdu. Vietējie uzmanīgi tuvojās, vērojot kravas automašīnu. Alvaress uzsauca, lai viņi atkāpjas, bet palika nesaprasts. Uzsprāga saspiesta gaisa tvertne, un troksnis līdz ar jaunām liesmām
beidzot pārliecināja vietējos bēgt. Saikss bija pamanījies piecelties un grīļodamies gāja prom.
Vadītāja puses durvis atvērās, un Delvegs izlēca no kabīnes, nolaidās četrrāpus un drudžaini kārpījās prom no degošās automašīnas. Nonācis drošā attālumā, viņš lūkojās uz liesmām, kas cēlas debesīs gar kravas nodalījuma brezentu, un saniknots ieaurojās.
Spēka pārvietoties Alvaresam nebija, bet viņš pacēla galvu un redzēja, ka Delvegs pievēršas viņam.
- Vai tagad tu esi apmierināts, nelieti?
Alvaresam gribējās atbildēt apstiprinoši, bet viņš tikai ieklepojās. Delvegs draudīgi tuvojās, savilcis pirkstus dūrēs.
- Es nedabūšu naudu, viņš šņāca. Toties izgriezīšu tev sirdi no krūtīm.
Viņš izņēma no maksts nirēja nazi. Tas mirdzēja liesmu gaismā. Alvaress atkal pacēla skatienu, lai novērtētu leņķi, pacēla kreiso roku un meta signālraķeti.
Tā trāpīja Delvegam tieši virs sirds uz dīzeļdegviela izmērcētā krekla.
78 . NODAĻA
Plkst. 17.38 pēc Austrumāfrikas laika
Viktors atvēra acis un brīdi nesaprata, kas notiek. Viss šķita nepareizi. Krāsas un skaņas likās nejēdzīgas. Pasaule bija brūna, ņirboša, savāda. Sāpēja galva. Viņš ieelpoja, bet nāsīs iekļuva ūdens, nevis gaiss.
Viriš klepodams pieliecās un izbāza degunu un acis no upes. Tverot gaisu, viņš brīdi karājās ar galvu uz leju. Viktors nezināja, cik ilgi bijis bez samaņas, bet droši vien tikai dažas minūtes. Viņš ātri novērtēja ķermeņa stāvokli, sasprindzināja plaukstas, rokas, kājas, pirkstus, pakustināja galvu, jūtot sāpju dzēlienus, bet visi locekļi klausīja. Nekādu būtisku ievainojumu.
Atsprādzējis drošības jostu, Viktors nokrita uz griestiem, kas pārvērtušies par grīdu, pakļuva zem ūdens un izrāpās pa sadragāto vadītāja puses logu. Stikla šķembas sagrieza kājās un rokas. Upe plūda lēni un bija tikai divas pēdas dziļa. Viņš piecēlās kājās, grīļodamies spēra soli prom no apgāztā džipa un juta, ka izmirkušās drēbes pielīp pie ādas. Viņš pacēla roku, sargādams acis no spožās saules.
Galvvidū iedzēla asa sāpe. Viktors izvilka no ādas garu metāla šķēpeli. Asinis sajaucās ar ūdeni un tecēja viņam pār vaigu. Viņš atbalstījās pret džipu un mēģināja atgūties, smagi elpodams. Kreisā kāja sāpēja vietā, kur saņēmusi automašīnas triecienu, un viņš pārnesa svaru uz labās kājas.
Daudzie sīkie savainojumi nesagādāja stipras sāpes, jo to liedza adrenalīns. Ja izdosies sagaidīt nākamo rītu, sāpes būs drausmīgas. Viņš alka tās sagaidīt.
Pametis skatienu apkārt, viņš atskārta, ka upes pretējais krasts ir divdesmit, bet tuvākais desmit jardu attālumā. Viktors pamanīja saspiestus krūmus un mazus, saliektus kokus, kas iezīmēja džipa ceļu pirms nobraukšanas no augstā krasta. Mutē parādījās metāliskā asiņu garša.
Viktors neredzēja slepkavas automašīnu. "Varbūt viņš ir miris. Tomēr es izdzīvoju, tātad varbūt ari ienaidnieks tepat kaut kur ir. Jāpārliecinās, jāredz līķis." Brīdi atpūties, viņš atgrūdās no džipa un devās uz tuvāko krastu, brienot pa ūdeni hdz ceļgaliem. Tas bija biezs un tumšs un kļuva arvien seklāks. Bez ieroča viņš jutās kails.
Spēris divus soļus dubļainajā krastā, viņš ieraudzīja krievu iznākam no koku aizsega. Viņš bija pieliecies, bet kustējās pārliecināti un rokā turēja Bizona sistēmas automātu.
Viktora miesā neieurbās deviņu milimetru lodes, tāpēc viņš apstājās un gaidīja. Krievs uzsmaidīja Viktoram un pamāja, aicinot līdzi. Viņus šķīra pieci jardi.
- Tev paveicies, ka viņš tevi grib dzīvu, krievs sacīja.
- Pagaidām.
Viktors klusēja.
Katrā pikapā bija divi krievi. Kur palicis otrs? Viktors gausi tuvojās un tēloja, ka ir ievainots smagāk nekā patiesībā. Viņš palūkojās apkārt. Aiz kokiem un krūmiem nebija redzams ceļš, bet viņš zināja, ka tas ir apmēram simt jardu tālāk. Saule spīdēja spoži, bet koku aizsegā valdīja tumsa. Trīs jardi.
Krievs māja, lai Viktors nāk vēl tuvāk, un viņš turpināja iet, līdz ar katru soli saviebdamies, it kā ciestu mokas. Lai kaut ko mēģinātu, vajadzēja piekļūt blakus, bet viņš zināja, ka uzreiz saņems automāta laides sitienu pa galvaskausu.
Viņš neapvaldīja elpošanu, ļāva adrenalīnam brīvi plūst, saasinot maņas, piešķirot spēku muskuļiem. Divi jardi.
Vēl solis, un Viktors uzbruks, cerot, ka krievs noticējis viņa vājumam; tā bija niecīga iespēja, toties vienīgā.
Krievam aiz muguras kāds salti noteica: Viņu nogalināšu tikai es.
Apslāpēti šāvieni. Divi.
Uz vienu mirkli saviebis seju izbrīna, baiļu un sāpju pilnā izteiksmē, krievs krita uz priekšu. Ķermenis saļima, un viņš sabruka ar seju dubļos. Divas lodes mugurkaulā, tik tuvu viena otrai, ka saskārās.
Desmit jardu attāluma Rīds nekustīgi stāvēja aiz līķa. Viņš turēja Gloka sistēmas pistoli abās rokās un tēmēja Viktoram sirdī. Nerunāja. Un nemirkšķināja acis.
Viktors ievilka elpu, apjautis, ka tūlīt mirs. Šis ienaidnieks negribēja saņemt viņu dzīvu. No tāda attāluma Viktors nemūžam neaizšautu garām, pat būdams ievainots, un viņš zināja, ka arī slepkava nekļūdīsies. "Vienīgo aizsegu varētu sasniegt, pietuvojoties slepkavam, jo viņš stāvēja pie kokiem. Un tas neizdotos arī tad, ja man būtu veselas abas kājas. Vel bezcerīgāk būtu atgriezties upē pie džipa. Pat tad, ja mugurā neieurbtos lode, ko es darītu pēc tam? Neko." Viktors vairs nekā nevarēja glābt savu dzīvību.
Tas bija pareizi mirt no sava amata brāļa rokas. Norimovs reiz bija teicis, ka Viktors ļoti rūpējas par savu dzīvību, bet dažreiz uzvedas kā cilvēks, kurš alkst nāves. Tagad šī vēlēšanās piepildīsies.
Parādot ienaidniekam, ka neslēpsies un nelūgsies, Viktors spēra soli uz priekšu un iztaisnoja muguru. Tas bija nieks, tomēr viss, kas Viktoram atlicis, kamēr viņš gaidīja lodi sirdī vai galvā. Ilgi gaidīt nenācās.
Rīds izšāva.
79 . nodaĻa