/
PlKST. 17.41 pēc Austrumāfrikas iaika
Bet viņš nešāva uz Viktoru.
Nočabēja krūmi. Rlds nekavējoties apsviedās trokšņa virzienā deviņdesmit grādus pa kreisi. Viņš raidīja lodi tumsā zem zariem, nometās uz viena ceļgala, samazinot ķermeņa laukumu un vienlaikus radot stabilāku tvērienu. Izšāva vēlreiz. Pretinieks raidīja apslāpētus mašīnpistoles šāvienus, un lodes kapāja dubļus Rīdām apkārt.
Kamēr Rīda uzmanību novērsa otrs krievs no pikapa, Viktors nevilcinājās un metās skriešus pretī Rīdām, mirušajam krievam un mašīnpistolei, ko tas vēl joprojām turēja rokā.
Rīds atkal izšāva uz neredzamo pretinieku, un no koku pudura atskanēja kliedziens. Viktors virzījās ātri, bet Rīds jau bija pagriezies. Viktors saspringa, gaidot lodi, bet ieraudzīja, ka Rīda pistoles aizslēgs ir atvilkts.
Tukšs.
Mašīnpistoli Viktors satvēra abās rokās, pacēla un grasījās šaut, bet Rīds metās viņam virsū un pagrūda stobru malā. Viņš satvēra Viktora kreklu mirkli pirms tam, kad aizāķēja pēdu aiz kājas.
Viktors krita uz muguras, izstiepis labo roku, bet neatlaida ieroci. Rīds uzgūlās viņam virsū, ar savu svaru aizcērtot elpu.
No mašīnpistoles stobra izšāvās liesmas. Misiņa čaulītes
gūlās dubļos. Atsitiena dēļ Viktora roka pašļuka sānis. Rīds spieda Viktora rādītājpirkstu uz mēlītes. Aptvere bija tukša jau pēc trim sekundēm, un pēdējā lode trāpīja krūmā.
Diemžēl Rīda mati bija pārāk īsi, lai tajos ieķertos, tāpēc Viktors centās izdurt pretiniekam acis, bet Rīds jau vēlās prom. Viņš piecēlās dažu jardu attālumā, un arī Viktors uztrausās kājās.
Abi vīrieši bridi lūkojās viens otram acīs. Novērtēja pretinieku. Slepkavas augums bija kalsns, bet Viktors zināja, ka tas slēpj spēku un ātrumu.
No slepkavas labās auss tecēja asinis. Kreklu klāja sarkani traipi vietās, kur atradās seklas brūces uz torsa un rokām, droši vien avārijas rezultātā. Nosvīdušajā sejā vīdēja stindzinoši bezkaislīga izteiksme, nepaužot dusmas, nepacietību vai pat apņēmību. Šķita, ka prātā nav nevienas domas, dvēselē nav nekādās jūtu atblāzmas.
Kustēdamies lēni un mierīgi, Rīds ievirzīja labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu zem kreisās piedurknes, izņēma nazi no locītavas maksts un plūstošām kustībām atlocīja asmeni.
Tas bija četras collas garš, daļēji robots kriss ar gladiatora smaili. Keramikas asmens bija melns un matēts, tikpat izturīgs kā tērauds, bet daudz vieglāks un asāks, turklāt to neuzrādīja metāla detektori. Viktors nekad tādu nebija redzējis. Acīmredzot tas bija darināts ekspertam pēc īpaša pasūtījuma.
Viktors spēra soli atpakaļ.
Viņus šķīra pieci jardi pietiekami daudz, lai Viktors norautu kreklu un aptītu to ap kreiso roku. Viņš cieši satvēra audumu dūrē, lai tas neizkustētos. Rīds pamāja, apliecinot cieņu ienaidniekam.
Krustos Viktoram samilza sāpes avārijā vai iepriekšējā kritienā sadragātais skriemelis. Kļuva arvien sliktāk, bet viņš to slēpa. Ari Rīds stāvēja tik stalts, it kā nebūtu savainots
un neasiņotu. Neviens no abiem neizrādīja vājumu, lai otrs to neizmantotu sev par labu.
Rīds turēja nazi labajā rokā ar smaili uz augšu. īkšķis uzgūla asmens vidum. Viņš pacēla to virs krūtīm un stāvēja, iepletis kājas plecu platumā, nedaudz ieliecies ceļgalos, gatavs nekavējoties mainīt līdzsvaru. Viktors stāvēja tāpat. Viņš bija garāks par ienaidnieku. Tam nebija nozīmes.
Viktors spēra vēl soli atpakaļ, instinktīvi attālinoties no asmens, bet arī virzoties tuvāk upei, kur ūdens palīdzēs balstīt kāju.
Neticami straujā lēcienā Rīds metās uz priekšu un grūda asmeni Viktoram kaklā. Dzirdot, kā nazis šķeļ gaisu, Viktors izvairījās un ar aptīto roku apturēja nākamo dūrienu vēderā, trāpot pa asmeni no augšas ar plaukstas locītavas virspusi. Viktors sita ar labo roku, cerot trāpīt ienaidniekam pa žokli.
Slepkava atkāpās, ar kreiso roku apturēja sitienu un vēzēja nazi augšup. Viktors to redzēja un parāvās sānis, tomēr nazis pārgrieza labās rokas ādu. Tas bija tik ass, ka viņam gandrīz nesāpēja.
Abi vienlaikus spēra soli atpakaļ, jo bija viegli ievainojami un negribēja lieki riskēt. Abu sejas izteiksmes bija stingas, bezkaislīgas.
Viktors apsvēra taktiku un zināja, ka tā dara arī pretinieks. Slepkavam bija nazis, tomēr viņš nebija muļķis un negrasījās akli mesties uzbrukumā pirms īstā mirkļa. Pirmajā sadursmē Viktors bija ievainots, toties slepkava palicis neskarts. Ienaidniekam vajadzēja tikai to atkārtot, ar katru reizi nogurdinot upuri. Taču Viktors domāja, ka viņš izmēģinās kaut ko citu.
Rīds metās uz priekšu, augstu pacēlis nazi, un centās trāpīt Viktoram acīs. Viktors uzminēja šādu manevru un atlēca atpakaļ brīdī, kad slepkava spēji mainīja uzbrukuma virzienu un trieca nazi lejup. Asmens, kam vajadzēja iedurties Viktoram kaklā, šķēla tikai gaisu.
Pasitis uzbrucēja labo roku malā, Viktors spēra viņam pa vēderu. Rīds pacēla kreiso roku un uztvēra sitienu, kas nenodarīja nekādu ļaunumu.
Drīz vien Viktors ar kāju sataustīja ūdeni. Nākamais uzbrukums bija zibenīgs, un tam sekoja nākamie, bet Viktors izvairījās. Rīds neatkāpās un līdz ar katru dūrienu nāca uz priekšu, liekot pretiniekam aizstāvēties. Viktors pūlējās nepieļaut, lai asmens trāpa miesā. Viņš bloķēja sitienus un izvairījās, vienmēr atkāpjoties. Ūdens sniedzās līdz stilbu vidum. Rīds piepeši mainīja uzbrukuma taktiku, un nazis pāršķēla Viktora vēdera ādu, jo viņš nepaguva izlocīties.
Viktors sarāvās un klusībā izlamāja sevi, jo izrādīja sāpes. Ūdens palēnināja viņa gaitu, tomēr tajā bija vieglāk iet ar ievainoto kāju. Arī ienaidnieka ātrums mazinājās, bet refleksi bija apdullinoši strauji. To pierādīja siltās asinis, kas ritēja Viktoram pa vēderu un roku. Brūce vēderā nebija dziļa, bet viņš juta audus plīstam līdz ar katru kustību. Viktors apņēmās nepieļaut, lai ievainojums viņu aizkavē. "Ja nāksies sevi uzšķērst… lai tā būtu."
Viņš atvairīja uzbrukumus, cerot ienaidnieku nogurdināt, un gaidīja iespēju uzbrukt pats. Krekls, kas sargāja roku, bija pārgriezts desmit vietās, bet pagaidām nepielaida naža asmeni tuvāk. Nazis bija ārkārtīgi ass, bet tik un tā nespēja ar vienu griezienu pāršķelt visas auduma kārtas. Tomēr katrs uzbrukums darīja savu, un Viktora vairogs bija nolemts iznīcībai. Ja paveiksies, tas noturēsies vēl dažas minūtes un tad izjuks. Un tad Viktors kā vairogu izmantos kailas rokas.
Piepeši Rīds sastinga, ļaujot Viktoram spert dažus soļus atpakaļ. Ūdens sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Ienaidnieks negribēja turpināt nerimstošo uzbrukumu un iztērēt enerģijas rezerves. Viņš zināja to pašu, ko zināja Viktors: aizstāvēšanās nogurdina mazāk. Viņš taupīja spēkus, jo saprata, ka divcīņa būs ilga. Līdz ar nogurumu reakcija kļuva lēnāka.
Viktors uzdrošinājās novērst skatienu no ienaidnieka un
atri palūkojās apkārt, meklējot kaut ko noderīgu. Krastā starp kokiem slēpās otrs krievs, kuru sašāvis slepkava. Viņam blakus bija mašīnpistole, bet Viktors nevarēja to sasniegt. Arī atmuguriski nedrīkstēja iet. Otrs krasts bija pārāk tālu. Viņš nepaspētu. Tumsā varbūt varētu aizbēgt, ja izdotos palielināt attālumu, bet, ejot šādā ātrumā, viņš jau būs miris. Vēderu un roku klāja lipīgas asinis. Mugura un kāja sāpēja. "Jādomā. Jādomā."
Rīds atkal tuvojās, vicinādams nazi gar Viktora vidukli un mēģinādams iedurt padusē, kad neizdevās trāpīt virs tās. Viktors neveikli atvairīja asmeni un bija spiests pagriezt roku tā, ka delna pavērsta augšup. Viņš neriskēja izmantot apakšdelma pusi, kur tieši zem ādas bija artērijas.