Atgrūdis nazi, Viktors juta, ka tas iegrimst apakšdelma ādā. Asmens uz brīdi iestrēga starp krekla kārtām, un Viktors izmantoja šo iespēju, lai mestos uz priekšu un ietriektu elkoni pretiniekam krūtīs. Viņš cerēja ielauzt ribas.
Lai pagūtu izvairīties, Rīds upurēja līdzsvaru un pārnesa visu ķermeņa masu uz vienas kājas. Elkonis viegli skāra krūškurvi. Viktors bloķēja nākamo sitienu ar apsaitēto roku. Uz krekla parādījās sarkani traipi.
Nākamo naža dūrienu Viktors atvairīja ar kreiso apakšdelmu, mēģinādams ar labo roku sagrābt pretinieka plaukstas locītavu. Rīds bija ātrāks un pārtvēra Viktora plaukstas locītavu kreisajā rokā. Viktors spēji paliecās uz priekšu un ar pieri sita pretiniekam pa seju, iekams tas paguva reaģēt.
Rīds iestenējās, streipuļodams atkāpās un atlaida Viktora roku. Viņa acis asaroja, un no plīsuma virsdegunē plūda asinis. Viņš drudžaini vicināja nazi, neļaujot Viktoram tuvoties.
Viktors turējās nostāk no nāvējošā asmens, izmantojot iespēju atgūties. Rīdām no zoda lāsoja asinis. Viktors divas reizes dziļi ieelpoja, lai gan pietiktu ar pirmo.
Slepkava uzbruka, pacēlis nazi augstu gaisā. Viktors spēra soli sānis un ar elkoni mērķēja Rīdām pa deniņiem. Rīds
pacēla kreiso roku. Nazis tuvojās Viktora vaigam, bet viņš pieliecās, iztaisnojās un spēra ar labo kāju. Rīds parāvās atpaka], izvairoties no uzbrukuma, bet nesaglabāja līdzsvaru.
Ar kreiso roku Viktors pasita nazi sānis un raidīja labo dūri Rīdām sejā. Pirkstu kauliņi trāpīja pa žokli, bet noslīdēja garām; ienaidnieks bija pārāk straujš.
Rīds atguva līdzsvaru un metās virsū Viktoram, kurš ar abām plaukstām satvēra viņa roku un pavērsa sānis, tomēr bija spiests to atlaist un aizvirpuļot malā, lai izvairītos no Rīda sitiena. Abi atkāpās. Upes gultne bija cieta un akmeņaina.
Pat Viktora ienaidnieks šķita noguris. Viņš bija pavēris muti un kampa gaisu. Divi vienlīdz spēcīgi pretinieki, no kuriem neviens nespēja pabeigt kauju ātri, bija iesaistījušies nogurdināšanas cīņā. Līdz ar katru uzbrukumu un izvairīšanos viņi zaudēja spēkus un tuvojās mirklim, kad nogurums izraisīs neizbēgamo kļūmi. Bet Viktoram asiņoja abas rokas, vēders un krūtis, un viņš zināja, ka sasniegs liktenīgo brīdi pirmais.
Sāpes bija drausmīgas. Viņš ne mirkli vairs nespēja tās slēpt. Rokas šķita smagas. Krekls bija sadriskāts un mirka ūdenī un asinīs; vairogs kļuva par apgrūtinājumu. Viktors to nopurināja un jau gribēja sviest pretiniekam, bet tas butu nožēlojams žests. Viņš negrasījās pazemoties.
Krūtis cilājās, tverot gaisu. Viņš samirkšķināja acis, lai atbrīvotos no sviedriem. Rīds metās uz priekšu. Viktors ar kreiso apakšdelmu uztvēra asmeni un juta, ka tas iegriežas ādā. Arī Rīds to saprata, un viņa acis iedzalkstījās. Viktors atgrūda viņu, mēģināja uzbrukt, bet sagrīļojās un sāpēs saviebās. Viņš tēloja.
Jau sajutis uzvaras garšu, Rīds atkal uzbruka un ļāvās dedzībai. Viņš atmeta protokolu, dūra pārāk tālu. Viktors atkāpās sānis, ar labo apakšdelmu atstūma nazi un trieca kreiso dūri Rīdām sejā.
Atskanēja būkšķis, un sitiens pasvieda Rīdu sāņus. Viņš pārsteigts nolaida rokas. Viktors pagriezās un raidīja vēl vienu sitienu, cenšoties izmantot mirkli, bet Rīds jau notupās, un Viktors atskārta, ka ir piemuļķots un pretinieks izmantojis tādu pašu taktiku.
Rīds pielēca kājās ļoti tuvu Viktoram, un nazis zibenīgi šāvās uz viņa kakla pusi.
Viktors darīja vienīgo, ko spēja. Viņš pacēla kreiso roku tam ceļā.
Naža smaile šķēla ādu, muskuļus un asinsvadus, saskrāpējot elkoņa un spieķakaulu. Tā izdūrās cauri rokai, un melnais, matētais asmens kļuva sarkans. Viktoram sejā iešļācās asins lāses. Viņš iestenējās, centās neiekliegties. Kājas saļima.
Viņš pieķērās ienaidnieka plaukstas locītavai, mēģināja izvilkt nazi, bet spēks bija zudis. Rīds grozīja nazi, palielināja brūci, pielēja eļļu sāpju ugunij. Asinis plūda straumē. Viktors sakopoja visu gribasspēku, lai paliktu stāvam kājās. Viņš bija zaudējis visu. Rīds savilka lūpas ļaunā smaidā.
Tas Viktoru ievainoja daudz sāpīgāk nekā nazis un trāpīja kaut kur ļoti dziļi, atgādinot, ka viņš vēl nav miris. Vēl bija viena iespēja glābt dzīvību.
Viņš gāzās atmuguriski, tīši krita.
Rīds satvēra Viktoru, cenšoties viņu apturēt, bet nepaguva. Lai ļautu Viktoram krist, nāktos atlaist nazi. Ja ari viņš kristu, tad uzgultos Viktoram virsū, mīkstinātu triecienu un vienlaikus iesprostotu pretinieku zem ūdens. Tā būtu pat vieglāk viņu piebeigt.
Tāpēc ari Rīds krita.
Pirms viņi sasniedza ūdeni, Viktors pacēla labo kāju un pabāza ceļgalu zem Rīda krūšu kaula.
Viktors nozuda ūdenī, uztverot abu augumu svara triecienu. Ūdens to mīkstināja, bet akmeņainā gultne pastiprināja. Viss šis spēks izplūda caur Viktora ceļgalu tieši Rīda saules pinumā.
Rīds iekliedzās; viņa diafragma bija paralizēta, un gaiss izplūda no plaušām. Tajā mirklī viņš zaudēja visu spēku.
Viktors nekavējoties grūda augšup kreiso roku. Tā ar visu iedurto nazi iznira no ūdens, un viņš ietrieca naža smaili Rīdām kaklā. Colla asmens iegrima angļa miesā. Rīds iepleta acis.
Lai arī galva bija zem ūdens, Viktors rāva asmeni pa labi un pa kreisi, sāpēs kliedzot, bet vienlaikus plosot Rīda kaklu. Asmens pret kaut ko atdūrās. Miega artērijas biezā sieniņa.
Rīds atrāvās, piespiedis plaukstas pie kakla, bet bija jau par vēlu. No brūces izšļācās asinis.
Tobrīd Viktora ūdeņainās debesis kļuva sarkanas. Rīds iekrita upē, saviļņojot ūdeni.
Spēji izniris, Viktors ievilka plaušās gaisu. Viņš gausi piecēlās, saudzējoši satvēris caurdurto roku. Rīds šūpojās ūdenī, tumši sarkana mākoņa ieskauts, un izmisīgi centās apturēt asinis, paveicot neiespējamo saglabājot dzīvību.
Viktors nepievērsa viņam uzmanību. Nazis bija iedūries rokā līdz spalam, un asinis tecēja gan no augšas, gan apakšas. Izmantojot tikai labo roku, Viktors noņēma jostu un apsēja to ap kreiso bicepsu, cik cieši vien spēja. Viņš iespieda metāla āķīti jostas ādā, lai radītu jaunu caurumu.
Ja izrautu nazi, viņš uzreiz nomirtu, tāpēc nolēma to atstāt brūcē. Josta bija pagaidu risinājums. Spriežot pēc asins plūsmas ātruma, bija pārgriezti gandrīz visi lielie rokas asinsvadi. Viktors aplēsa, ka jau pēc pusstundas noasiņos līdz nāvei. Iet viņš droši vien nevarēs jau pēc piecpadsmit minūtēm, varbūt divdesmit, ja paveiksies.
Rīds iekrācās, un no mutes uzburbuļoja asinis. Viņa seja bija balta, un košās asinis blakus šķita gandrīz melnas. Viņš palūkojās uz Viktoru, nemirkšķinot acis. Tajās nebija ne baiļu, ne naida, tikai samierināšanās ar likteni. Viktors prātoja, kas būs redzams viņa acīs, kad beidzot pienāks nāves brīdis. Vēl pēdējo reizi viņš novērsās no Rīda un domāja par Rebeku.
Viņš grīļodamies izbrida krastā un gāja starp kokiem, sekojot pa džipa pēdām, līdz ieraudzīja krievu pikapu ceļa malā. Viņš streipuļodams tuvojās automašīnai. Atslēgas bija aizdedzē.
Viktors brauca uz pilsētu, ik pa brīdim ielūkodamies paneļa pulkstenī. "Vajadzētu tikt iespējami tālāk no pilsētas un pat valsts, nevis doties uz slimnīcu. Tomēr nepietiek laika, ja es to mēģinātu, tad noasiņotu pie stūres."
Plakstiņi šķita neizturami smagi. Sala arvien vairāk. Viņš žāvājās, apturēja automašīnu pie Tangas slimnīcas un grīļodamies iegāja neatliekamās palīdzības nodaļā, jūtot, ka zaudē samaņu. Viņu sagaidīja kliedziens.
Medmāsa satvēra viņu aiz labās rokas un veda prom pa gaiteni. Viņš mēģināja sekot, bet noslīga uz ceļiem. Sieviete kaut ko sauca un uzdeva jautājumus. Viktors neko nesaprata. Tad kāds ierunājās angliski, un Viktoram izdevās dabūt pār lūpām vismaz dažus vārdus viņš izkliedza savu asinsgrupu, cik skaļi vien spēja. Kāds pierāva viņu kājās, neļaujot nokrist. Redze pamazām zuda. Apkārt drūzmējās cilvēki, medmāsas, varbūt arī ārsti.