- Priekšniek, es…
- Klusē! Prudņikovs pacēla roku. Nebārsti man savus nospodrinātos vārdus. Tas nav nepieciešams. Es runāšu atklāti. Tava spēja izmantot savas kļūdas ir apbrīnas vērta. Nedomāju, ka es pat savos labākajos brīžos spētu tā izlocīties no lamatām.
- Es nesaprotu.
- Protams. Bet izskatās, ka Galvenā izlūkošanas pārvalde nebija vienīgā, kas saņēma informāciju par operāciju Tanzānijā. Vēsts, ka Amerika gandrīz ieguva mūsu kaujas raķešu tehnoloģiju, izraisījusi viļņošanos varas ūdeņos augstu virs manas galvas. Tu rīkojies ārkārtīgi gudri, slepus ziņojot par notikušo pārējiem, un tevis radītā ilūzija par veiksmīgu iz
nākumu aizsargās tevi no neveiksmes sekām. Es esmu spiests cienīt tavu viltību.
Sākumā Aniskovačs bija plānojis tēlot izbrīnu par informācijas noplūdi, bet tagad saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi. Nebūtu jēgas izlikties, ka viņš neko nezina.
- Daudzi no tiem, kuriem rūp tikai avīžu virsraksti, ir ļoti apmierināti ar tavu rīcību. Viņi jau gatavo preses ziņojumus, lepojoties ar mūsu uzvaru. Prudņikovs nopūtās. Tu esi īsts varonis, vai ne?
- Cenšos pildīt savus pienākumus, cik labi vien spēju.
Prudņikovs nicīgi iesmējās un atlaidās krēslā. Tavas akcijas ir strauji cēlušās, un tu esi ieguvis jaunus draugus Kremlī. Viņi man pavēstīja, ka tu esi Krievijas lepnums un mūsu nācija daudz zaudētu, ja es samazinātu tavu atbildības nastu. Acīmredzot četru krietnu kareivju un īstu varoņu nāve ir niecīga maksa par mūsu pārākumu kaujas raķešu jomā. Man ieteica tevi apsveikt un pat apbalvot.
Ārējās izlūkošanas dienesta pulkvedis centās slēpt savu pašapmierinātības pilno prieku. Viss noritēja vēl labāk, nekā bija gaidīts.
- Pateicos, priekšniek.
- Nevajag man pateikties, Genādij, jo tu visu paveici pats. Tāpēc jebkādu pateicību vajadzētu veltīt sev.
- Labi, es pateikšos sev.
Prudņikovs naidīgi samiedza acis. Iedomība iegrūdīs tevi kapā.
- Iespējams, Aniskovačs piekrita, bet pagaidām tā ir attaisnota. Nekas neliecina, ka tā nebūs arī turpmāk. Un tādā gadījumā piemērotāks vārds būtu "pašapziņa".
Prudņikova sejā parādījās riebums, un viņš ilgi vēroja Aniskovaču. Viņš neko neatbildēja, un Aniskovačs šo klusēšanu uztvēra kā piekāpšanos vārdu cīņā. Beigu beigās priekšnieks sakārtoja brilles un nokremšļojās. Tā kā es nevaru tevi pazemināt amatā, man nekas cits neatliek kā iz
mantot tevi savos nolūkos. Tu turpināsi ģenerāļa Banarova slepkavas medības. Cerams, šajā jautājumā tu jau esi pārsniedzis neveiksmju slieksni. Vai mums vēl kaut kas par viņu zināms?
Aniskovačs nebija atklājis Prudņikovam visu, kas noticis Tanzānijā, un noklusēja Banarova slepkavas iesaistīšanos. ŠI informācija bija pārāk vērtīga, lai to izmantotu pirms īstā mirkļa. Pagaidām pietiktu ar kādu sīkumu, lai pielabinātos Prudņikovam.
- Šajā ziņā, Aniskovačs dramatiski iesāka, ir noticis kaut kas ļoti interesants…
83 . nodaĻa
Tanga, Tanzānija
Trešdiena
Plkst. 16.50 pēc Austrumāfrikas laika
Viktors pamodās un uzreiz juta nelabumu, bet piespieda sevi aplūkot apkārtni, tiklīdz bija nedaudz atguvies. Viņš gulēja slimnīcas gultā zem moskītu tīkla. Acu priekšā viss miglojās, bet bija gaišs, tātad diena. Virs galvas dūca ventilators. Istaba bija neliela. Viņš bija viens.
Šķita, ka sāp katrs miesas sprīdis. Visur bija zilumi. Apsēji sedza brūces uz ķermeņa, arī ap vēderu, bet visbiezākā kārta izveidota ap kreiso apakšdelmu. Nebija ne šinu, ne ģipša, tātad visi kauli veseli, bet Viktors baidījās, ka sarauta kāda cīpsla, un uzmanīgi savilka kreisās plaukstas pirkstus. Viņš saviebās, jūtot sāpes, bet visi pirksti kustējās pareizi. "Cerams, ka nebūs nekādu ilgstošu seku. Ja izdosies atgriezties Eiropā, vajadzēs apmeklēt kādu speciālistu un par to pārliecināties."
Viņš jutās novārdzis; bija grūti pat piecelties sēdus. Acīmredzot tās bija pretsāpju un nomierinošo līdzekļu, kā arī ievainojumu sekas. Viņš parāva malā moskītu tīklu, atmeta segu un nolaida pēdas uz vēsās grīdas.
Nebija ne jausmas, kāpēc viņš ir vienvietīgā palātā, nevis kopējā; varbūt tikai savas ādas krāsas dēļ. Gausi piecēlies, viņš tuvojās logam, palūkojās laukā un secināja, ka ir otrajā
stāvā un no zemes viņu šķir tikai piecpadsmit pēdu. Maz, tomēr šādā fiziskajā stāvokli viņš diezin vai spētu balstīt pats savu svaru, nemaz nerunājot par izkāpšanu pa logu. Tas bija tikai iespējams bēgšanas ceļš, nevis prioritāte.
"Nāksies rūpīgi pārdomāt, kā doties prom. ja es aizlavīšos nepamanīts, sāksies kņada un vēlāk, ja kāds uzdos jautājumus, cilvēku atmiņas būs skaidrākas. Ja es aizkavēšos un izrakstīšos no slimnīcas bez sarežģījumiem, pēc tam visi atcerēsies tikai mānu ādas krāsu un ievainojumus. Es varētu samaksāt kādam internam un nozagt slimības vēsturi."
Viktors izbaudīja siltos saules starus uz ādas. Būt dzīvam tā bija negaidīti laba sajūta. Tomēr viņš nebija drošībā. Viktoru pārsteidza atklājums, ka pie durvīm nav sargu. Varbūt Tanzānijas varas pārstāvji nezināja, ka viņš piedalījies iepriekšējās dienas asiņainajos notikumos. Tomēr viņa laika izjūta bija neprecīza. Viktors nezināja, cik tobrīd rāda pulkstenis un cik ilgs laiks pagājis kopš cīņas upē. Viņš atcerējās, ka reiz jau pamodies, varbūt pat divas reizes, bet neko vairāk. Cerams, bija aizritējusi tikai viena diena.
Durvis atvērās, un viņš spēji pagriezās. Ienāca ārsts. Viktors tik tikko spēja saskatīt viņa seju, jo redze miglojās. Ārsts bija gara auguma un smagnējs. Baltais. Apmēram piecdesmit gadus vecs.
- Kā jūtaties?
Viņam bija savāda izruna. Viktors nespēja noteikt tās izcelsmi.
- Miglaini, viņš atbildēja.
Ārsts šķita nemierīgs. Jums vajadzētu atpūsties.
- Cik ilgi es šeit esmu?
- Gandrīz divas dienas.
Viktoram bija paveicies, ka īstie cilvēki vēl nezina par viņa uzturēšanos šajā slimnīcā. Bet katra nākamā minūte palielināja izredzes, ka ienaidnieki viņu sameklēs. Vajadzēja do
ties prom uzreiz, par spīti iespējamām sekām. Viktors atvēra skapīti pie gultas un atrada drēbes.
- Man jāiet, viņš sacīja.
- Es gribētu vispirms aprunāties.
- Man nav laika.
- Vai esat pārliecināts?
Viktors kaut ko sadzirdēja viņa balsī un pacēla skatienu. Seja pamazām kļuva skaidrāk saskatāma. Ārstam bija savāda izteiksme. Baltais virsvalks bija mirdzoši tīrs. Kabatā nebija pildspalvu, ap kaklu nekarājās stetoskops, pie krūtīm nebija piestiprināta identifikācijas kartīte.
Viktors sastinga. Kas jūs esat?
- Es neesmu ārsts.
- To es jau pats sapratu.
Vīrietis pasmaidīja. Es justos vīlies, ja tā nebūtu.
- Ja gribat mani nogalināt, jūs pārāk ilgi vilcinājāties.
- Vai jūs uzskatāt mani par slepkavu? Viņš iesmējās un pats atbildēja uz savu jautājumu: Ne gluži.
- Kas jūs esat?
- Kaut kas līdzīgs administratoram.
Viktors turpināja ģērbties. Vai akcents ir nepieciešams?
- Vai šādi būtu labāk? Tātad viņš bija amerikānis.
- Kur ir jūsu papildspēki?