- Man tādu nav.
Meli.
- Kas man liedz jūs nogalināt?
- Šādā stāvoklī, domājams, pat jums būtu pagrūti to paveikt. Bet īstais iemesls ir tas pats, kas neļauj man nogalināt jūs. Administrators norādīja uz durvju lodziņu, aiz kura bija redzami pacienti un slimnīcas darbinieki, apkopējs, medmāsas. Liecinieki. Es vēlos tikai aprunāties.
- Mēs jau runājam, Viktors sacīja. Jūsu rīcībā ir laiks, ko man vajadzēs, lai apģērbtos.
- Es pacentīšos gari neizplūst.
Viktors nenovērsa skatienu no administratora. Nekas neliecināja, ka viņš ir bruņots. Jā, ludzu.
- Es domāju, ka mēs varam viens otram palidzēt.
-Kā?
- Mēs abi gribam vienu un to pašu.
-Jā?
- Lai tas viss beigtos.
-Un?
- Es to varu panākt.
- Kāpēc? Viktors jautāja, būdams patiesi ieinteresēts.
- Neticiet manam mīlīgajam izskatam, administrators brīdināja. Es neesmu labs cilvēks.
- Es tam neticēju, Viktors apliecināja. Un jūs neatbildējāt uz jautājumu.
- Man ir savi iemesli. Bet visai šai jezgai nemaz nevajadzēja rasties. Es vēlos to satīrīt.
Viktors pamazām saprata. Ko jūs pārstāvat?
- Amerikas Savienoto Valstu valdību.
- Par to es ļoti šaubos, Viktors noteica.
- Es to pārstāvu pats savā veidā, administrators izlaboja.
Abi paklusēja, un administrators kaut ko izņēma no bikšu kabatas un pasvieda to Viktoram. Notvēris to ar labo roku, Viktors ieraudzīja slepkavas nazi un to nesteidzīgi atlocīja. Kreisais apakšdelms iesmeldzās.
- Neparasts ierocis, administrators sacīja. Gatavots pēc pasūtījuma. Bez metāla. Keramikas asmens, oglekļa šķiedras apdare, gladiatora smaile, krisa mala.
- Jūs daudz zināt par nažiem, Viktors secināja.
- Ne jau vienmēr es esmu stumdījis papīrus, administrators bezkaislīgi paskaidroja. Kas notika ar to, kurš jūs sadūra?
- Es sadūru viņu. Viktors salocīja asmeni.
Administrators sarauca gaļīgās lūpas smaidā. Viktors
sniedza viņam nazi, bet viņš pacēla roku. Paturiet. Jums tas noderēs vairāk nekā man.
Viktors neizlaida nazi no tvēriena. Ja jau esat tik dāsns, varbūt jums ir cigarete?
Diemžēl dministrators papurināja galvu. Droši vien varu jums kādu sagādāt.
- Nevajag, Viktors pēc brīža attrauca. Es laikam nupat atmetu smēķēšanu.
- Ļoti labi, administrators noteica. Tātad jūs atbildat "jā"?
- Varbūt. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc jūs atnācāt, vai ne?
Administrators pasmaidīja. Jūs esat vērīgs. Jā, es tiešām vēlos arī kaut ko citu. Es labprāt izmantotu jūsu pakalpojumus. Laiku pa laikam.
- Es apsveru iespēju doties pensijā.
- Ceru, ka pārdomāsiet.
- Kāpēc jums nepieciešams tāds cilvēks kā es?
- Mans kolēģis kļūdījās, uztverot jūs kā vienreiz izmantojamu ieroci. Es saprotu, ka esat daudz vērtīgāks.
-Jums nav jāapelē pie manas pašapziņas.
- Lai nu kā, reizēm rodas nepieciešamība uzdot sarežģītus darbus neatkarīgam izpildītājam. Izmantot parastos kanālus tas ne vienmēr ir efektīvi laika un resursu ziņā. It īpaši, ja šis darbs, burtiski uztverot, ir nelikumīgs.
- Jums noteikti ir zināms vismaz tūkstotis līdzīgu darboņu. Kāpēc vajag vēl vienu?
- Jo viņi atšķirībā no jums eksistē. Lai kas būtu noticis šajās divās nedēļās, jūs esat saglabājis ne vien dzīvību, bet arī anonimitāti. Pārvalde un visi pārējie neko par jums nezina. Tas ir ievērojams sasniegums.
- Jūs mani atradāt.
- Pēc pirmdienas tas nebija grūti. Tomēr es nezinu, kas esat, un droši vien to nenoskaidrošu nekad. Es uzskatu šīs
divas nedēļas par jūsu darba interviju. Jūs esat apliecinājis savu piemērotību postenim, ko vēlos piedāvāt.
- Man paveicās.
- Es neticu veiksmei. Un ari jūs tai neticat.
- Ko paredz mūsu vienošanās?
- Jūs neuzņemsieties citus darbus, tikai manējos. Piedāvājumus saņemsiet no manis vai mana kolēģa. Tas arī viss. Pavisam vienkārši.
Viktora sejas izteiksme bija bezkaislīga. Es zinu, ko iegūstat jūs, bet… ko saņemšu es?
- Naudu.
-Jūs vēl nezināt manu likmi. Domāju, ka es to palielināšu.
Administrators pasmīnēja. Mēs varēsim atļauties jūsu pakalpojumus.
- Ko vēl es saņemšu?
- Imunitāti. Palīdzēsim jums izvairīties no liekiem sarežģījumiem ar citām tautām. Franči vēl joprojām meklē jūs pēc Parīzes notikumiem, un ari šveicieši gribētu uzdot dažus jautājumus. Nemaz nerunājot par krieviem.
- Tas ir vilinošs piedāvājums.
- Turklāt, ja pildīsiet visus norādījumus un nerādīsieties nevienam acīs, es varu parūpēties, lai jums netraucētu arī neviens manā Atlantijas okeāna krastā, administrators turpināja.
- Kas notiks, ja es atteikšos?
- Nedomāju, ka tas notiks.
Viktors lūkojās viņam acīs, lieliski apzinādamies, kādas butu sekas. Apkopējs, kurš gaitenī centās izskatities aizņemts, iebāztu roku savā pārāk tīrajā instrumentu kastē un izvilktu no tās kaut ko citu, nevis skrūvgriezi.
- Labi, viņš noteica. Piekrītu.
- Mani tas nepārsteidz.
- Ar vienu noteikumu, Viktors piebilda.
- Kādu?
- Es gribu zināt, kurš to visu sāka. Un tas nav apspriežams.
Administratora sejas izteiksmē nekas nemainījās. Man jau šķita, ka jūs teiksiet kaut ko tamlīdzīgu. Lūdzu. Viņš paņēma no dokumentu paliktņa aploksni un nolika uz gultas kājgaļa. Es sazināšos ar jums pēc pāris nedēļām, kad būsiet atpūties. Tad pārrunāsim turpmāko.
Viņš jau grasījās vērt vaļā durvis, kad Viktors ierunājās:
- Ir vēl kaut kas.
- Es jau gaidīju šādu manevru. Administrators pievērsās viņam. Jus gribat zināt, kas bija kuģī, vai ne? Kādēļ viss sākās.
Viktors neskatījās uz viņu. Tas mani neinteresē. Nekad nav interesējis.
Administrators sarauca pieri un sakrustoja rokas uz krūtīm. Kas tad?
- Bija sieviete. Viktors stāvēja pie loga. Rebeka.
- Rebeka Samnere, administrators sacīja. Viņa balsī ieskanējās ziņkāre. Viņa gāja bojā Kiprā.
- Jā, Viktors klusi noteica.
- Ko vēlaties par viņu zināt?
Viktora seju sildīja spožā saule.
- Visu.
84 . nodaĻa
Plkst. 17.02 pēc: Austrumāfrikas laika
Administrators aizvēra durvis un gāja pa cilvēkiem pilno gaiteni. Viņš uzsvērti neskatījās uz apkopēju, kurš kavējās pie Teserakta istabas. Pietiktu ar galvas mājienu, lai viņš ieietu iekšā Lin nogalinātu savainoto slepkavu. Rolands Prokters negribēja bezjēdzīgi zaudēt jauno darbinieku.
Bija salīdzinoši viegli sameklēt Teseraktu. Noklausījies Saiksa stāstu, Prokters izmantoja vietējos ziņotājus, un viss notika ātri. Pilsētā nebija daudz ievainotu balto.
Prokters brīdi domāja par Fērgusonu. Viss bija sācies tāpēc, ka vecajam neģēlim trūka uzslavu par labi paveiktu darbu pirms divdesmit gadiem. Tas nebija attaisnojums, lai kļūtu par nodevēju dažu miljonu dēļ. Nožēlojams gals reiz dižena vira karjerai. Prokteru neinteresēja nauda; viņš gribēja varu. Ar to iespējams nopirkt to pašu, ko ar naudu, un arī visu pārējo.
Viņš izgāja no slimnīcas lieliskā noskaņojumā. Pēc dažām dienām būs savākti pierādījumi pret Fērgusonu, un pat Vašingtonas politiķi nevarēs tos paslaucīt zem paklāja. Uzmanīgi nopludinot informāciju presei, Prokters parūpēsies, lai viņa seja būtu visās ziņu pārraidēs. "CIP glābējs" ļoti piesaistošs tituls.