Prokters gaidīja paaugstinājumu pēc sešiem mēnešiem. Čembersa vadīs nodaļu tikai līdz brīdim, kad tiks atrasts
kāds cits, un Prokters būs ideāli piemērots kandidāts. Pēc Fērgusona nāves viņš kāpšana pa karjeras kāpnēm kļūs vēl izteiksmīgāka. Miruša varoņa vārda aptraipīšana bija vēl lielāks sasniegums nekā dzīva varoņa iznīcināšana. Visi ietekmīgie C1P un Vašingtonas ļaudis gribēs apslāpēt tik milzīgu skandālu. Ja viņš nolemtu klusēt, tad gūtu neizmērojamu atbalstu no varenajiem.
Apziņa, ka viņš nupat pasūtījis Fērgusona nāvi, neizraisīja ne mazāko satricinājumu Proktera sirdsapziņas barometrā, kas jau sen bija salauzts. Fērgusons bija nodevējs un slepkava, un būtu tikai taisnīgi, ja viņu par šiem noziegumiem sodītu ar nāvi. Prokters jau bija pavēlējis nogalināt daudz godājamākus cilvēkus un tomēr gulēja kā tukls zīdainis. Turklāt šai slepkavībai bija papildu vērtība ar to viņš nopirka Teseraktu. Tagad Prokteram bija piejaucēts slepkava.
Viņš pasmaidīja. Visam vajadzētu lieliski atrisināties. Tomēr Prokters atgādināja sev, ka nedrīkst grimt pašpārliecībā. Viņš bija prasmīgs, tomēr cilvēki, kas uzskata sevi par neievainojamiem, parasti nesasniedz karjeras virsotnes. Prokters negrasījās pieļaut Fērgusona kļūdas.
Viņš apzinājās, ka ir daudz gudrāks.
Uz ielas pie slimnīcas Prokteram blakus sāka iet kalsns vīrietis. Viņš bija ģērbies baltā lina uzvalkā un šķita mokāmies karstajā Tanzānijas saules gaismā. Uz bālās ādas mirdzēja sviedri.
- Kā veicās? Prokters jautāja.
- Neko nevarēs atgūt, vīrietis sacīja. Fregate ir neglābjama, un raķetes uz klāja ir sadragātas, sarūsējušas. Raķetes kravas mašīnā… Nu, tās jau bija sarūsējušas. Uguns visu aprija. To, kas palika pāri, izlaupīja vietējie.
- Būtu labi glābt vismaz vienu, Prokters atzina. Bet visu jau nevar gribēt.
- Taisnība.
- Kas zināms par Teseraktu?
- Mūsu cilvēki ieradās pārāk vēlu, lai noņemtu pirkstu nospiedumus, kamēr viņš ir nemaņā. Toties mēs sadabūjām asins paraugu no pirmās dienas un fotogrāfijas. Un ir vēl šis tas, ko papētīt, kad atgriezīsimies. Kalsnais vīrietis apgāja apkārt smejošiem bērniem, kas gāja pretējā virzienā. Viss ir šeit.
Viņš pasniedza Prokteram plānu mapi. Prokters to atvēra.
- Lieliski pastrādāts, Klārka kungs.
Klārks bezkaislīgi uzlūkoja tuklo viru. Jūs taču neticat, ka viņš pildīs vienošanos, vai ne?
- Viņam nav citas iespējas.
Nešķita, ka Klārks tam ticētu.
- Ja mājās atved bīstamu suni, nedrīkst gaidīt līdz dienai, kad tas iekožas biksēs, un tikai tad censties parādīt, kurš ir saimnieks, Prokters sacīja. Tad viss jau ir nokavēts. Mēs šim zvēram uzreiz paskaidrosim, ka viņš barā ieņem zemāko vietu. Ja viņš uzvedīsies slikti, risinājums būs pavisam vienkāršs. Mēs viņu iemidzināsim.
- Pēdējam, kurš to mēģināja, viss nebūt nebeidzās labi, Klārks brīdināja.
- Taisnība, Prokters pamājis atzina. Bet mums ir kāda priekšrocība salīdzinājumā ar priekštečiem. Līdz ar šo… Prokters uzsita pa Teserakta dosjē, …viņš ir mūsu rokās.
85 . nodaĻa
/
Folsčērča, Virdžīnijas štats, ASV Sestdiena pēc trīs nedēļām Plkst. 22.49 pēc Austrumu zonas laika Aizkari sakustējās. No atvērtā loga ieplūda spirdzinoša vēsma. Viljams Fērgusons gulēja. Viņa mati vēl bija mitri pēc dušas, uz galdiņa pie gultas stāvēja glāze ar skotu viskiju un ūdeni, bet klēpī viņš turēja atvērtu iecienīto laikrakstu. Ja viņš nepaguva to izlasīt dienas laikā, tad vienmēr pabeidza pirms miega.
Mājā valdīja klusums. Fērgusons jau sen dzīvoja viens un deva priekšroku pats savai sabiedrībai. Tomēr retos gadījumos viņam pietrūka citu cilvēku. Viņš pievērsa skatienu zaļajai signāllampiņai. Tā liecināja, ka viss ir kārtībā. Fērgusona mājā bija ierīkota modernākā drošības sistēma, ko piegādāja CIP. Gaismiņa mirgotu sarkana, ja objekta robežās iekļūtu kāds cilvēks vai jebkas cits. Viņam vēl ne reizi nebija nācies nospiest trauksmes pogu.
Šķita, ka aizritējis ļoti ilgs laiks, kopš Saikss nokaunējies atgriezās no Tanzānijas. Vienkārša operācija pārvērtās par milzīgu mēslu bedri; pat Fērgusons bija spiests to atzīt. Tomēr tagad viss beidzies. Viņš nekļūs bagāts, vismaz pagaidām ne. Vēl pietiks laika pēdējai viltībai pirms aiziešanas pensijā. Bet viņam izdevās nepieļaut, lai ASV savās tuklajās,
necienīgajās ķetnās sagrābtu "Oniksa" raķetes. Tā bija kaut neliela atriebība par viņa nenovērtēšanu un ignorēšanu. Fērgusons apņēmās, ka jaus visam noklust un tikai tad domās pār nākamo gājienu.
Saikss bija veiksmīgs maitasgabals, un viņam kaut kā izdevās izbēgt no Rīda. Paldies Dievam, viņš pat nenojauta, ka bijis slepkavas sarakstā. Rīds bija nozudis, un to varēja izskaidrot tikai ar viņa nāvi, kaut gan tam bija grūti noticēt. Fērgusonam nebija iespējas neuzkrītoši kaut ko noskaidrot par Tanzānijā notikušo.
Tomēr Fērgusons zināja, ka viņam nekas nedraud. Alvaress vairs nemeklēja pēdas, un Prokteram un Čembersai bija svarīgākas problēmas. "Kamēr vien turēšos malā, es būšu drošībā," Fērgusons sprieda. "Vajadzēja atbrīvoties no Saiksa. Mīkstpēdiņam trūka prāta un iekšu šādiem darbiem, un tagad viņš bija staigājošs pierādījums, pēdējais posms starp neveiksmīgo operāciju un mani, un viņš nedrikst palikt dzīvs. Nāksies atrast kādu citu, kam uzticēt šo darbu. Varbūt pat paveikt to pašam. Tas droši vien būtu patīkami."
Pieredzējušais CIP virsnieks pāršķīra avīzes lapu un iemalkoja viskiju, bridi izbaudot garšu un tad norijot dzērienu. Viņš nolika glāzi un sarauca pieri, sajutis, ka ir nosalis. Sasodītais atvērtais logs!
Viņš mēģināja nepievērst tam uzmanību, tomēr drīz vien bija spiests rīkoties. Viņš atmeta segu, šķērsoja plašo guļamistabu un iegāja blakus piebūvē. Dusmigi šņākdams, viņš aizcirta logu un centās atcerēties, kad to vispār atvēris. Viņš lūdza Dievu, kam neticēja, kaut viņa prāts nesāktu aptumšoties.
Atgriezies gultā, viņš iztukšoja glāzi un nometa avīzi uz grīdas, iekārtojās zem segas un izslēdza gaismu. Ar vaigu
sameklējis vēsāko spilvendrānas daļu, Fērgusons apmierināts nopūtās.
Pēc brīža viņa deniņiem pieskārās auksts metāls.
Viņš spēji ievilka elpu.
No tumsas atplūda balss. Tā bija pēdējā, ko Fērgusons savā mūžā dzirdēja.
- Priecājos beidzot ar jums tikties.
Pateicības
Es neuzrakstītu šo grāmatu, ja man nepalīdzētu daudzi cilvēki. Vispirms es vēlos pateiktos savam brālim Maiklam par viņa nerimstošo aizrautību, vienmēr lieliskajiem padomiem un noderīgajiem labojumiem. Bez viņa snieguma "Mednieks" būtu daudz sliktāka grāmata.
Vēl es pateicos redaktoram Denjelam Melorijam un visiem Little, Brorvn apgāda ļaudīm par lielisko darbu. Šie cilvēki ir: Hanna Klārka, Endijs Kouls, Frānsisa Doila, Šons Gerehijs, Hanna Hārgreiva, Liza Heterela, Tālija Proktora, Sāra Tolbota, Toms Vebsters un Mels Vainders.
Es esmu pateicību parādā saviem draugiem un radiem par neskaitāmajiem noderīgajiem padomiem un ieteikumiem, it īpaši piemīlīgajai Emelīnai Noulsai un elegantajai Megai Leihijai par trāpīgajiem novērojumiem un negaidītajām uzslavām. Kriss Raits, Ēdams Bredlijs, Ričards Greiems un Deivs Tomass viņi visi pelnījuši atzinību par to, ka varonīgi pārcieta manu nožēlojamo pirmo mēģinājumu un apbēra mani ar laipnībām, nevis kritiku. Paldies ari Polam Metjūsam, kurš palīdzēja man izvairīties no lielākās kļūmes saistībā ar ļaundariem, Saimonam Ekrigam par palīdzību sarežģītās pirmās lapas pārvarēšanā un Kerolainai Kelvērtai Hērstai par lieliskajiem tulkojumiem.