Mihails Bulgakovs
Meistars un Margarita
Jumava, 1996
No krievu valodas tulkojis Ojārs Vācietis
PIRMĀ DAĻA
… kas: beidzot, esi tu?
— Es — spēka daļa, kas mūžam ļaunu grib un mūžam dara labu.
1. NODAĻA
NEKAD NESARUNĀJIETIES AR NEPAZĪSTAMIEM
Reiz pavasari, neredzēti karsta saules rieta laikā, Maskavā, pie Patriarhu dīķiem, parādījās divi pilsoņi. Viens no viņiem, pelēkā vasaras uzvalkā ģērbies, bija mazs augumā, apaļīgs, ar pliku pauri, pieklājīga izskata platmali nesa rokā, saņēmis aiz ielocījuma, bet uz viņa gludi skūtās sejas bija novietotas neiedomājami lielas brilles melnos raga rāmjos. Otrs — plecīgs, rūsganmatains, čirkains jauns cilvēks ar pakausī atbīdītu rūtainu naģeni — bija kovboju kreklā, saņurcītās, baltās biksēs un melnās čībiņās.
Pirmais nebija neviens cits kā Mihails Aleksandrovičs Berliozs, priekšsēdētājs vienā no lielākajām Maskavas literātu asociācijām, saīsināti — MASLITASS, un bieza literārā žurnāla redaktors, bet viņa jaunais pavadonis — dzejnieks Ivans Nikolajevičs Ponirevs, pazīstams ar pseidonīmu Bezpajumtnieks.
Nonākuši tik tikko zaļot sākušo liepu paēnā, rakstnieki vispirms metās pie raibi izkrāsotās būdas ar uzrakstu «Alus un atspirdzinoši dzērieni».
Jā, jāatzīmē šī baismīgā maija vakara pirmā dīvainība. Ne tikai pie būdas, bet visā Mazās Bronnajas ielai paralēlajā alejā nebija neviena cilvēka. Tajā stundā, kad, šķita, vairs nav ko elpot, kad saule, Maskavu nokveldējusi, sausā dūmakā gāzās lejā kaut kur aiz Dārzu loka, neviens ne nāca zem liepām, ne sēdās uz sola, aleja bija tukša.
— Dodiet narzānu, — Berliozs palūdza.
— Narzāna nava, — sieviete būdā atbildēja un nez kāpēc apvainojās.
— Alus ir? — čerkstošā balsī painteresējās Bezpajumtnieks.
— Alu atvedīs pret vakaru, — sieviete atbildēja.
— Bet kas ir? — jautāja Berliozs.
— Aprikožu dzēriens, tikai silts, — teica sieviete.
— Dodiet, dodiet, dodiet šurp!..
Aprikožu dzēriens stipri putoja, un visapkārt iesmaržojās pēc frizētavas. Padzērušies literāti uzreiz sāka žagoties, samaksāja un apsēdās uz sola — ar sejām pret dīķi un mugurām pret Bronnajas ielu.
Tad notika otra dīvainība, kas attiecās uz vienu pašu Berliozu. Viņš pēkšņi pārstāja žagoties, sirds viņam salēcās un uz mirkli kaut kur iekrita, pēc tam atgriezās, bet ar tādu kā trulu adatu iekšā. Turklāt Berliozu pārņēma nepamatotas, bet tik stipras bailes, ka viņam gribējās tūlīt bēgt no Patriarhu dīķiem ko nagi nes. Berliozs skumīgi atskatījās, nevarēdams saprast, kas viņu tā pārbiedējis. Viņš nobālēja, noslaucīja pieri ar kabatlakatiņu, paspēja nodomāt: «Kas ar mani notiek? Tas nu nekad nav bijis… sirds streiko… būšu pārpūlējies. Vajadzēs visu mest pie velna un prom uz Kislovodskd…»
Un tad tveicīgais gaiss viņa priekšā sabiezēja un no šī gaisa saaudās dikti jocīga izskata caurspīdīgs pilsonis. Uz mazās galvelcs žokejcepurite, mugurā rūtaina, pašaura, plāna žaketīte… Pilsonis tā ap asi garumā, bet pleci šauri, pats vājš, un fizionomija, lūdzu iegaumēt, ņirdzīga.
Berliozs savā dzīvē pie neparastām parādībām nebija pieradis. Vēl vairāk nobālēdams, viņš ieplēta acis un apjukumā nodomāja: «Tas nevar būt!..»
Bet tas patiešām bija, un garais pilsonis, kam var cauri redzēt, nepieskardamies zemei, šūpojās viņa priekšā te pa kreisi, te pa labi.
Tad šausmas pārņēma Berliozu tiktāl, ka viņš aizvēra acis. Bet, kad viņš tās atvēra, viss bija beidzies, dūmaka izklīdusi, rūtainais izčibējis un pie viena ari neasā adata no sirds.
— Fu tu velns! — iesaucās redaktors. — Zini, Ivan, mani no karstuma tik tikko trieka neķēra! Bija pat kaut kas halucinācijai līdzīgs. — Viņš mēģināja pasmieties, bet acīs vēl bija tramīgums un drebēja rokas.
Taču viņš pamazām nomierinājās, apvēdinājās ar kabatlakatu un, diezgan žirgti pasacījis: «Nu, tātad…» — atgriezās pie sarunas, ko bija pārtraukusi atspirdzināšanās.
Saruna, kā vēlāk noskaidrojās, bija par Jēzu Kristu. Redaktors nākošās žurnāla burtnīcas vajadzībām bija pasūtījis dzejniekam lielu antireliģisku poēmu. So poēmu Ivans Nikolajevičs ari sacerēja, pie tam ļoti īsā laikā, taču, par nožēlošanu, redaktoru tā neapmierināja. Galveno savas poēmas varoni, tas ir, Jēzu, Bezpajumtnieks bija notēlojis ļoti tumšās krāsās, bet, neskatoties uz to, pēc redaktora domām, poēma bija jāraksta no jauna. Tagad redaktors lasīja dzejniekam tādu kā lekciju par Jēzu, lai apskaidrotu poēmas galveno kļūdu. Grūti pateikt, kas īsti iegāzis Ivanu Nikolajeviču — viņa talanta tēlošanas spēja vai aprakstāmā jautājuma pilnīga nezināšana —, bet Jēzus viņa notēlojumā bija iznācis nu gluži kā dzīvs, kaut arī nepievilcīgs personāžs. Berliozs savukārt gribēja pierādīt dzejniekam, ka galvenais nav tas, kāds Jēzus bija, labs vai slikts, bet tas, ka Jēzus kā personība uz pasaules vispār nekad nav bijis un visi nostāsti par viņu — vienkārši izdomājumi, paši parastākie mīti.
Jāpiezīmē, ka redaktors bija izglītots cilvēks un savā runā ļoti prasmīgi atsaucās uz senajiem vēsturniekiem, piemēram, uz slaveno Aleksandrijas Filonu, uz spoži izglītoto Josefu Flāviju, kuri nekad ne ar pušplēstu vārdu nav pieminējuši Jēzu. Demonstrēdams solīdu erudīciju, Mihails Aleksandrovičs, starp citu, paziņoja dzejniekam ari to, ka slaveno Tacita «Annāļu» piecpadsmitās grāmatas 44-ās nodaļas vieta, kurā runāts par Jēzus sodīšanu ar nāvi, nav nekas cits kā viltots vēlākiestarpinājums.
Dzejnieks, kuram viss redaktora sacītais bija jaunums, uzmanīgi klausījās Mihailā Aleksandrovičā, cieši pievērsis viņam savas kustīgās, zaļās acis, un tikai pa reizei iežagojās, čukstus lādēdams aprikožu dzērienu.
— Nav nevienas Austrumu reliģijas, — sacīja Berliozs, — kurās, kā likums, šķīsta jaunava nelaistu pasaulē dievu. Un kristieši, neko jaunu neizdomādami, taisni tāpat radīja savu Jēzu, kas īstenībā nekad nav dzīvojis. Lūk, tieši tam vajag veltīt galveno uzmanību…
Berlioza augstais tenors skanēja tukšajā alejā, un, jo vairāk Mihails Alcksandrovičs iedziļinājās tajos džungļos, kur sprandu nenolauzt var tikai ļoti izglītots cilvēks, jo vairāk un vairāk interesanta un dcnga uzzināja dzejnieks gan par ēģiptiešu žēlīgo dievu Ozirisu, Debess un Zemes dēlu, gan par feniķiešu dievu Tammuzu, gan par Marduku, gan pat par mazāk pazīstamo vareno dievu Vičilopočtli, kuru reiz sevišķi pielūguši acteki Meksikā.
Un tieši tajā brīdī, kad Mihails Alcksandrovičs stāstīja dzejniekam, kā acteki veidojuši Vičilopočtlifigūriņu, alejā parādījās pirmais cilvēks.
Vēlāk, kad, atklāti runājot, viss jau bija garām, dažādas iestādes sniedza savas ziņas par šī cilvēka izskatu. To savstarpējais salīdzinājums nevar neradīt izbiinu. Pirmās no tām liecina, ka cilvēks bijis maza auguma, zelta zobiem un pieklibojis ar labo kāju. Otras — cilvēks bijis milzīga auguma, platīna plombām mutē un kliba bijusi kreisā kāja. Trešās ziņas vislakoniskākās — nekādu sevišķu pazīmju vispār nav bijis.
Jāatzīst, ka neviena no šīm ziņām nekur neder.
Vispirms jau aprakstītais nebija klibs ne ar labo, ne ar kreiso kāju, augums nebija ne sīks, ne milzīgs, bet vienkārši — garš. Kas attiecas uz zobiem, tad kreisajā pusē viņam bija platīna, bet labajā — zelta kronīši. Viņš bija pelēkā, dārgā uzvalkā, tādas pašas krāsas ārzemju kurpēs. Pelēkā berete bramanīgi atbīdīta uz vienas auss, padusē spieķis ar pūdeļa galvas izskatā veidotu rokturi. Pēc izskata viņam varēja dot gadu četrdesmit. Mute tāda kā šķība. Noskuvies gludi. Tumšmatis. Labā acs melna, kreisā nez kāpēc zaļa. Uzacis melnas, tikai viena augstāka par otru. Vārdu sakot — ārzemnieks.