Ivans tā arī izdarīja un ienira Arbata škērsieliņu noslēpumainajā tīklā, slapstīdamies gar sienām, bailīgi šķielēdams apkārt, ik brīdi atskatīdamies, reižu reizēm slēpdamies vārtu telpā, izvairīdamies no krustojumiem, kur dega luksofori, un no sūtniecību savrupmāju lepnajām durvīm.
Visā šajā grūtajā ceļā viņu nezin kāpēc ārkārtīgi kaitināja visuresošais orķestris, kura pavadījumā smagnējs bass dziedāja par savu mīlestību pret Tatjanu.
5. NODAĻA
TAS NOTIKA GRIBOJEDOVA
Veclaicīgā krēma krāsas divstāvu ēka atradās bulvāra lokā, panīkuša dārza dziļumā, no trotuāra to šķīra čuguna mežģīnēs kalta sēta. Nelielais laukumiņš mājas priekšā bija noasfaltēts, ziemā tur rēgojās sniega kaudze ar lāpstu galā, bet vasarā tas pārvērtās par brīnišķīgu vasaras restorāna filiāli zem buraudekla nojumes.
Māja saucās par «Gribojedova namu» tāpēc, ka savā laikā it kā esot piederējusi rakstnieka Aleksandra Sergejeviča Gribojedova tantei. Vai ir vai nav piederējusi — mēs skaidri nezinām. Nāk prātā, ka, liekas, Gribojedovam nevienas tantes — namīpašnieces nemaz nebija… Bet māju tā nosauca. Vēl vairāk — viens Maskavas melis stāstīja, ka otrā stāva apaļajā zālē ar kolonnām slavenais rakstnieks esot lasījis priekšā savai uz sofas guļošajai tantei fragmentus no «Gudra cilvēka nelaimes». Velns viņu sazina, var jau arī būt, ka lasīja, bet tas nav svarīgi!
Svarīgi ir tas, ka pašreiz šī māja piederēja tam pašam MASLITASAM, kura priekšgalā bija nelaimīgais Mihails Alcksandrovičs Berliozs līdz tam brīdim, kad viņš parādījās pie Patriarhu dīķiem.
Pašu MASLITASA biedru centienu rezultātā neviens māju par «Gribojedova namu» nesauca, visi teica vienkārši — «Gribojedovs». «Es vakar divas stundas nokvernēju pie Gribojedova.» — «Nu, un kā?» — «Izkaulēju mēnesi uz Jaltu.» — «Malacis!» — vai ari: «Es pie Berlioza, viņš šodien Gribojedovā pieņem no četriem līdz pieciem…» — un tā joprojām.
MASLITASS Gribojedovā bija iekārtojies tā, ka labāk un mājīgāk nemaz nevar iedomāties. Katrs, kas nāca iekšā Gribojedovā, vispirms gribot negribot iepazinās ar dažādu sporta pulciņu paziņojumiem, kā an ar grupu un individuālām MASLITASA biedru fotogrāfijām, ar ko (fotogrāfijām) bija noklātas visas sienas kāpnēs, kuras veda uz otro stāvu.
Uz augšstāva pirmās istabas durvīm ar lieliem burtiem bija uzrakstīts «Makšķer. — vasarnieku sekcija» un turpat arī attēlota uz makšķeres uzķēru sies karūsa.
Uz istabas nr. 2 durvīm bija rakstīts kaut kas ne visai saprotams: «Viendienas radošā ceļazīme. Griezties pie M.V.Podložnajas.»
Nākošās duivis rotāja īss, bet pavisam nesaprotams uzraksts: «Pereligino.» Pēc tam nejaušam Gribojedova apmeklētājam acīs sāka ņirbēt no visādiem uzrakstiem, kas bija uz tantes riekstkoka durvīm: «Pierakstīšanās rindā pēc papīra pie Pokļovkinas», «Kase», «Skečistu individuālie norēķini»…
Ja kāds izlauzās cauri milzumgarajai rindai, kas sākās jau lejā pie šveicara, tad uz durvīm, pa kurām ik sekundi lauzās iekšā cilvēki, varēja izlasīt: «Dzīvokļu jautājums.»
Aiz dzīvokļu jautājuma pavērās krāšņs plakāts, uz kura bija attēlota klints, pa kuras kori jāj jātnieks kaukāziešu apmetni, ar Šauteni pār plecu. Zemāk — palmas un balkons, uz balkona — cekulains jauns cilvēks skatās kaut kur augstumos ar spridzīgām, spridzīgām acīm, un rokā viņam ir pildspalva. Paraksts: «Pilna apjoma radošie atvaļinājumi no divām nedēļām (stāsts, novele) līdz vienam gadam (romāns, triloģija). Jalta, Suuksu, Borovoje, Cihisdziri, Mahindžauri, Ļeņingrada (Ziemas pils).» Pie šīm durvīm ari bija rinda, bet ne pārāk liela, cilvēku simt piecdesmit.
Aiz Gribojedova nama koridoru sarežģītajiem līkumiem, augšup un lejup kāpumiem atradās «MASLITASA valde», «Kases nr. 2, 3, 4, 5», «Redakcijas kolēģija», «MASLITASA priekšsēdētājs», «Biljarda istaba», visādas palīgiestādes un, visbeidzot, tā pati zāle ar kolonnām, kura tante tīksminājusies ap ģeniālā brāļadēla komēdiju.
Katrs apmeklētājs, protams, ja vien viņš nebija galīgi aprobežots, nonākdams Gribojedovā, uzreiz saprata, cik jauka dzīve ir izredzētajiem — MASLITASA biedriem, un uzreiz vinu sāka mocīt nelaba skaudība. Un tajā pašā brīdi viņš sūtīja debesīm rūgtus lāstus par to, ka liktenis nav viņu kopš dzimšanas apveltījis ar literārā talanta dzirksti, bez kuras nebija ko sapņot par brūno, pēc dārgas ādas smaržojošo, ar platu, zeltītu apmali apjozto, visai Maskavai pazīstamo MASLITASA biedra kaiti.
Kurš gan ņemsies aizstāvēt skaudību? Tās ir nelāgas jūtas; bet iedomājieties sevi apmeklētāja vietā! Tas, ko viņš redzēja augšstāvā, vēl nebija viss, pat ne tuvu ne. Visu tantes mājas apakšējo stāvu aizņēma restorāns — un turklāt kāds restorāns! Pilnīgi pamatoti to uzskatīja par vienu no vislabākajiem restorāniem Maskava. Un ne tikai tāpēc, ka tas aizņēma divas lielas zāles ar velvētiem griestiem, kurus rotāja violeti zirgi ar asīriešu krēpēm, ne tikai tāpēc, ka uz katra galdiņa bija lampa, pārklāta ar šalli, ne tikai tāpēc, ka tur nevarēja vis tikt iekšā kurš katrs no ielas, bet galvenokārt tāpēc, ka ar savas provīzijas kvalitāti Gribojedovs sita pušu jebkuru Maskavas restorānu un visai šai provīzijai bija pati mērenākā, pati pieņemamākā cena.
Tāpēc nav nekā sevišķa kaut vai tajā sarunā, kuru šo patieso rindiņu autors reiz noklausījās pie Gribojedova čugunkaltās sētas:
— Kur tu šodien ēdīsi vakariņas, Ambrozij?
— Kas par jautājumu, protams, ka tepat, mīļais Foka! Arčibalds Arčibaidovičs man šodien pačukstēja, ka būšot zandarts — h naturcl Virtuozi!
— Tu, Ambrozij, proti dzīvot, — nopūtās izkāmējušais, noplukušais Foka, kuram turklāt bija ari augonis uz kakla, vērsdamies pie sava sarunu biedra — zeltmataina, sārtlūpīga un apaļvaigaina milža — Ambrozija.
— Nekādas īpašas mācēšanas man nav, — iebilda Ambrozijs, — vienīgi parasta vēlēšanās — dzīvot cilvēcīgi. Foka, tu gribi sacīt, ka zandartiņi pagadās arī «Kolizejā». Toties «Kolizejā» zandarta porcija maksā trīspadsmit rubļus un piecpadsmit kapeikas, bet pie mums — pieci piecdesmit. Bez tam «Kolizejā» zandartiņš jau ir trīs dienas vecs, turklāt tev nav nekādas garantijas, ka nedabū ar vīnogu ķekaru pa mūli no pirmā jaunā cilvēka, kas tur ielauzies no Teātra šķērsielas. Nē, esmu kategoriski pret «Kolizeju», — pa visu bulvāri bļaustījās gastronoms Ambrozijs. — Foka, necenties mani pienināt!
— Es tevi, Ambrozij, nemaz netaisos pierunāt, — Foka pīkstēja, — vakariņas var paēst ari mājas.
— Paldies par kūkām, — taurēja Ambrozijs, — es stādos priekšā, kā tava sieva komunālā virtuvē — turklāt kastrolī mēģina gatavot zandartu — a naturcl. Hi-hi-hi… Orevuār, Foka! — Un, kaut ko zem deguna dungodams, Ambrozijs devās uz verandu zem nojumes.
O-ho-hoo… Bija jau, bija! Maskavas aborigēni vēl šodien atceras slaveno Gribojedovu. Ko nu par vārītiem zandartiņiem! Tas ir viens štrunts, mīļais Ambrozij! Bet sterlete, sterlcte sudraba kastrolītī, sterlete, garnēta ar vēžu kakliņiem un svaigiem ikriem? Bet olas-cocotte ar šampinjonu biezeni trauciņā? Vai strazdu filejiņš jums negaršoja? Ar trifelēm? Un paipalas dženoviešu gaumē? Desmit piecdesmit! Kur nu vēl džezs, vislaipnākā apkalpošana! Bet jūlijā, kad visa ģimene ir prom vasarnīcā, bet jūs neatliekamas literāras darīšanas vēl aizkavē pilsētā, — verandā, vīnstīgu ēnā, kā zeltīts traips uz sniegbalta galdauta šķīvītis ar zupu printanier. Atceraties, Ambrozij? Lieks jautājums! Pēc jūsu lūpām redzu, ka atceraties. Ko tur nu pieminēt jūsu zandartiņus un sīgas! Toties ķikuti, vistilbcs, mērkaziņas, slokas, kad tām ir sezona, paipalas, tilbites! Rīklē šņākojošs narzāns?! Bet pietiek, tu esi pārlieku aizrāvies, lasītāj! Man pakaļ!..