Tovakar, kad pie Patriarhu dīķiem gāja bojā Berliozs, pusvienpadsmitos, Gribojedova augšstāvā apgaismota bija tikai viena istaba, kādi divpadsmit literāti bija salasījušies uz sēdi, tie kvernēja un gaidīja Mihailu Aleksandroviču.
Uz krēsliem, galdiem, pat uz divām palodzēm sēdošie MASLITASA valdes locekļi vai mira no karstuma. Logi bija atvērti, bet nejuta ne vēsmiņas. Maskava deva atpakaļ pa dienu tās asfaltā sakrājušos tveici, un bija skaidrs, ka ari nakts nesola nekāda atvieglojuma. No tantes nama pagraba, kur darbojās restorāna virtuve, nāca sīpolu smarža, visiem gribējās dzert, visi nervozēja un dusmojās.
Beletrists Beskudņikovs — kluss, pieklājīgi ģērbies cilvēks ar uzmanīgu, bet netveramu skatienu — izvilka pulksteni. Rādītājs tuvojās vienpadsmitiem. Beskudņikovs uzsita ar pirkstu pa ciparnīcu un parādīja kaimiņam, dzejniekam Dvubratskim, kurš sēdēja uz galda un aiz gara laika šūpoja kājas, spīdinādams dzeltenas kurpes ar gumijas zoli.
— Nu, tā kā būtu, — norūca Dvubratskis.
— Jaunais cilvēks droši vien aizkavējies pie Kļazmas, — sulīgā balsī teica Nastasja Lukiņišna Ņeprcmenova, par literāti kļuvusī Maskavas kupču bārene, kas rakstīja batālus jūras stāstus ar pseidonīmu «Stūrmanis Žoržs».
— Piedodiet, — droši ierunājās Zagrivovs, populāru skeču autors. — Man ari nekas nebūtu pretī sēdēt uz balkona un dzert tēju, nevis te cepināties. Sēde taču bija nolikta desmitos?
— Bet pie Kļazmas tagad ir skaisti, — pakaitināja Stūrmanis Žoržs, zinādama, ka literātu vasarnīcu ciemats Pereligino pie Kļazmas ir sāpīgs punkts visiem klātesošajiem. — Tagad tur droši vien pogo lakstīgalas. Man vienmēr labāk rakstās ārpus pilsētas — sevišķi pavasarī.
— Trešo gadu iemaksāju naudu, lai ar Bazedova slimību sirgstošā sieva tiktu tai paradīzē, bet ne čiku, ne grabu, — rūpīgi un indīgi noteica novelists Jeronīms Poprihins.
— Kāda nu kuram tā laime, — uz palodzes nodūca kritiķis Ababkovs.
Stūrmanim Zoržam priecīgi iespīdējās mazās ačeles, un viņa savā maigajā kontraltā teica:
— Biedri, nevajag būt skaudīgiem! Vasarnīcas ir tikai divdesmit divas, vēl būvē septiņas, bet mēs MASL1TASĀ esam trīs tūkstoši.
— Trīs tūkstoši simt vienpadsmit, — kāds no kakta piezīmēja.
— Redziet nu, — turpināja Stūrmanis, — ko te lai iesāk? Dabiski, ka vasarnīcas tika talantīgākajiem no mums…
— Ģenerāļiem! — ķīviņā iejaucās Gluharevs, scenārists.
Beskudņikovs, māksloti nožāvājies, izgāja no istabas.
— Vienam pašam piecas istabas Percliginā, — izgājušajam nopakaļ noteica Gluharevs.
— Lavrovičs viens pats sešās, — iekliedzās Deņiskins, — un ēdamistaba ar ozolkoku apšūta!
— Ē, tas tagad nav svarīgi, — nodūca Ababkins, — svarīgi, ka ir pusdivpadsmit.
Sacēlās troksnis, brieda kaut kas līdzīgs dumpim. Zvanīja uz to nolādēto Pereliginu, trāpījās Lavroviča vasarnīca, nevis tā, kas vajadzīga. Uzzinājuši, ka Lavrovičs aizgājis uz upi, visi galīgi sašļuka. Uz labu laimi piezvanīja daiļrakstniecības komisijai pa papildnumuru 930, un skaidrs, ka tur neviena nebija.
— Viņš taču varēja piezvanīt! — kliedza Deņiskins, Gluharevs un Kvants.
Ak, veltīgi viņi tā kliedza: Mihails Alcksandrovičs nekur nevarēja piezvanīt. Tālu, tālu no Gribojedova, milzīgā zālē, ko apgaismoja tūkstošsveču lampas, uz trim cinkotiem galdiem gulēja tas, kas vēl nesen bija Mihails Alcksandrovičs.
Uz pirmā galda — kails ķermenis, viss vienās sakaltušās asinīs, ar salauztu roku un sadragātu krūšukurvi, uz otra — galva ar izsistiem priekšējiem zobiem, blāvām, vaļējām acīm, kuras nebaidījās no griezīgās gaismas, bet uz trešā — saņurcītu lupatu kaudze.
Pie bezgalvas ķermeņa stāvēja: tiesu medicīnas profesors, anatoms patologs un viņa prožektors, izmeklēšanas pārstāvji un pa telefonu izsauktais Mihaila Aleksandroviča Berlioza vietnieks MASLITASĀ — literāts Želdibins, kas bija mājās atstājis slimu sievu.
Želdibinam pakaļ tika aizsūtīta mašīna, un viņš kopā ar izmeklētājiem (tas bija ap pusnakti) pirmām kārtām bija iegriezies bojā gājušā dzīvokli, kur aizzīmogoja viņa atstātos papīrus. Pēc tam visi devās uz morgu.
Pašlaik pie nelaiķa mirstīgajām atliekām stāvošie sprieda, kā būtu labāk: vai piešūt nogriezto galvu vai novietot nelaiķi Gribojedova zālē tāpat, vienkārši aizsedzot ķermeni ar melnu lakatu līdz pašam zodam?
Jā, Mihails Alcksandrovičs nekur nevarēja piezvanīt, un pilnīgi veltīgi kliedza Deņiskins, Gluharevs un Kvants ar Beskudņikovu. Tieši divpadsmitos visi divpadsmit literāti atstāja augšstāvu un nokāpa restorānā. Tur atkal dažs labs klusībā ar nelabu vārdu pieminēja Mihailu Aleksandroviču: visi galdiņi verandā, pats par sevi saprotams, bija aizņemti, un nācās vakariņot tepat, šajās greznajās, bet smacīgajās zālēs.
Tieši pusnaktī pirmajā zālē kaut kas nodārdēja, nošķindēja, noblīkšķēja, salēcās. Un tūlīt smalcina vīrieša balss izmisīgi iebļāvās mūzikas ritmā: «Aleluja!» Tur rāva vaļā slavenais Gribojedova džezs. Nosvīdušās sejas atplauka, zirgi pie griestiem šķita atdzīvojamies, lampas kļuva it kā gaišākas, un pēkšņi, kā no ķēdes norāvušās, abas zāles metās dejot, un tūlīt tām pievienojās ari veranda.
Gluharevs dejoja ar dzejnieci Tamāru Pusmēnesi, dejoja Kvants, Žukopovs, romānists, dejoja ar kaut kādu kinoaktrisi dzeltenā kleitā. Dejoja Dragunskis, Čerdakči, maziņais Deņiskins dejoja ar gigantisko Stūrmani Žoržu, dejoja skaistā arhitekte SemeikinaGalla, kuru bija sagrābis nepazīstams cilvēks baltās maisaudekla biksēs. Dejoja savējie un lūgtie viesi, maskavieši un no Kronštates iebraukušais rakstnieks Johanns, kaut kāds Vitja Kuftiks no Rostovas, ja nemaldos, režisors ar violetu ēdi pa visu vaigu, dejoja MASLITASA dzejas apakšnodaļas redzamākie pārstāvji, tas ir, Pavianovs, Bogohulskis, Sladkijs, Spičkins un Adelfina Buzdjaka, dejoja ezītī nocirpušies nezināmu profesiju jauni cilvēki ar uzpolsterētiem pleciem, dejoja kāds stipri pavecs bārdainis, kam bārdā ieķēries zaļš sīpolloks, bārdainā vīra partnere bija mazasinības sagrauzta padzīvojusi jaunava saburzītā, oranžā zīda kleitā.
Sviedriem noplūduši, oficianti nesa, virs galvas pacēluši, apsvīdušus kausus ar alu, sēcoši un nikni saukdami: «Piedodiet, biedri!» Kaut kur ruporā komandēja: «Vienu sarkano! Divus zubrišus! Vienu karalisko!» Smalciņā balss vairs nedziedāja, bet kauca: «Alcluja!» Džeza zeltīto šķīvju grāvieni reizēm ņēma virsroku pār trauku šķindoņu, kad trauku mazgātājas pa slīpumu laida tos lejā uz virtuvi. Vārdu sakot, elle.
Un bija tai pusnakts ellei ari sava parādība. Verandā ienāca melnacains frakā ģērbts skaistulis ar smailu bārdeli un pārlaida skatienu savai valstībai. Mistiķi jau bija diezgan daudz pļāpājuši par to, ka esot bijis laiks, kad skaistulim nebijis nekādas frakas, viņš bijis apjozies ar platu ādas siksnu, laukā rēgojušies aiz tās aizbāzto pistoļu spali, viņa kraukļmclnos matus greznojis sarkans zīda apsējs un Kārību jūrā kuģojusi viņa komandēta briga zem melna nāves karoga ar miroņgalvu uz tā.
Un tomēr nē. Mistiķu meli ir vilinoši, bet uz pasaules nav nekādas Kārību jūras, nekādi flibustieri nekuģo, nekāda korvete nedzenas tiem pakaļ un nav nekādu lielgabalu dūmu virs viļņiem. Nekā nav, un nekas arī nav bijis. Ir puspanīkusi liepa, ir čugunkalta sēta, ir bulvāris aiz tās… Un ir vāzē kūstošs ledus un pie blakusgaldiņa ar asinīm pieplūdušas bulliskas acis, un ir baismi, baismi… (), dievi, dievi, indi, dodiet man indi!..