Un pēkšņi pār galdiņu nospurdza vārds: «Berliozs!» Džezs aizrijās un apklusa, it kā tam kāds būtu iegāzis ar dūri. «Ko, ko, ko, ko?!» — «Berliozs!» Un visi lēca kājās, un visi bļāva…
Jā, tas bija bēdu paisums pēc briesmīgās ziņas par Mihailu Aleksandroviču. Viens tur lēkāja un bļaustījās, ka vajag tūlīt uz līdzenas vietas sacerēt kaut kādu kolektīvu telegrammu un nekavējoties nosūtīt.
Mēs varētu jautāt — kādu telegrammu un uz kurieni? Un kāpēc jāsūta? Un patiešām — uz kurieni? Kāpēc vajadzīga kaut kāda tur telegramma tam, kura saspiesto pakausi patlaban tur savos gumijas cimdos prožektors un kura kaklā neasu adatu dur profesors? Viņš ir beigts, un nekāda telegramma viņam nav vajadzīga. Viss ir cauri, un nav ko noslogot telegrāfu.
Jā, viņš nu ir beigts… Bet mēs taču esam dzīvi!
Jā, bēdu paisums uzbangoja, noturējās kādu laiciņu, un sākās atplūdi, viens otrs jau atgriezās pie sava galdiņa un no sākuma slepus, bet vēlāk pilnīgi atklāti iedzēra savu šņabīti un uzkoda. Patiešām — vai tad vistas gaļas kotletes lai paliktu neaiztiktas? Vai tad ar to Mihailam Alcksandrovičam kaut kas būtu līdzēts? Ar to, ka mēs paliksim neēduši? Jo mēs taču esam dzīvi!
Dabiski, klavieres tika aizslēgtas, džezs izklīda, daži žurnālisti aizbrauca uz savām redakcijām rakstīt nekrologu. Kļuva zināms, ka no morga atbraucis Želdibins. Viņš bija augšā, nelaiķa kabinetā, un paklīda baumas, ka viņš ari būs tas, kurš stāsies Berlioza vietā. Želdibins izsauca no restorāna visus divpadsmit valdes locekļus, un Berlioza kabinetā steigšus sākās sēde, kurā sprieda par to, kā uzposīs Gribojedova kolonnu zāli, kā uz šo zāli pārvedīs nelaiķa mirstīgās atliekas, kā notiks atvadīšanās un kā kārtos pārējās ar šo skumjo gadījumu saistītās padarīšanas.
Bet restorānā turpinājās parastā nakts dzīve un turpinātos līdz slēgšanai, tas ir, līdz četriem no rīta, ja negadītos kaut kas pavisam ārkārtējs, kas restorāna apmeklētājus pārsteidza vēl vairāk nekā vēsts par Berlioza nāvi.
Pirmie uztraucās pie Gribojedova dežurējošie ormaņi. Viens, paslējies uz bukas, iekliedzās:
— Ei! Vai jūs redzat?
Pēc tam, nez no kurienes radusies, pie čugunkaltās sētas iemirdzējās uguntiņa un tuvojās verandai. Pie galdiņiem sēdošie cēlās kājās, skatījās un ieraudzīja, ka reizē ar uguntiņu restorānam tuvojas balts spoks. Kad tas bija pienācis pie paša vīnstīgu režģa, visi sastinga, acis bolīdami un uz dakšiņām uzdurtos sterletes gabalus rokās turēdami. Šveicars, kurš tajā brīdī bija iznācis no restorāna pagalmā pasmēķēt, steigšus nometa papirosu, uzmina tam ar kāju un jau grasījās spoku aizturēt, bet nezin kāpēc neizdarīja to un, glupi smaidīdams, palika stāvam.
Tā, neviena neaizkavēts, spoks, izgājis cauri spraugai vīnstīgu režģī, devās verandā iekšā. Un tad visi ieraudzīja, ka tas nav nekāds spoks, bet plaši pazīstamais dzejnieks Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks.
Viņš bija bass, mugurā saplēsts pabalts krekls, pie kura ar spraužamadatu piesprausta svētbildīte ar nobružātu nepazīstama svētā attēlu, kājās balti strīpainas apakšbikses. Rokā Ivanam Nikolajevičam bija aizdedzināta kāzu svece. Ivana Nikolajeviča labais vaigs bija nobrāzts. Grūti aprakstīt to nāves klusumu, kāds iestājās verandā. Varēja redzēt, kā vienam no oficiantiem no piešķiebtā kausa alus līst tieši uz grīdas.
Dzejnieks pacēla sveci virs galvas un skaļi teica:
— Sveiki, draugi! — pēc tam palūrēja zem tuvākā galdiņa un skumīgi iesaucās: — Nē, te viņa nav!
Atskanēja divas balsis. Bass teica nežēlīgā tonī:
— Skaidra bilde. Baltās pelītes.
Otra bija sievietes balss, izbijusies:
— Kā viņam milicija ļāva iet pa ielu tādā izskatā?
Ivans Nikolajevičs to dzirdēja un atsaucās:
— Divas reizes gribēja aizturēt — uz Skatertnajas un tepat, uz Bronnajas ielas, bet es — pāri sētai un, kā redzat, pat vaigu noskrāpēju. — Te Ivans Nikolajevičs pacēla sveci un iekliedzās: — Brāļi iekš literatūras! (Viņa balss bija kļuvusi skaļa un dedzīga.) Klausieties! Viņš ir parādījies! Tūlīt ķeriet viņu ciet, citādi viņš sastrādās briesmu lietas!
— Ko? Ko? Ko viņš teica? Kas ir parādījies? — skanēja no visām pusēm.
— Konsultants! — Ivans atbildēja. — Un šis konsultants tikko pie Patriarhu dīķiem noslepkavoja Mišu Berliozu.
Publika no iekšējās zāles sagāzās verandā un sastājās ap Ivana gaismekli.
— Piedošanu, piedošanu, izsakieties saprotamāk, — Ivanam Nikolajevicam pie pašas auss iedūdojās klusa un pieklājīga balss, — kā tas, lūdzu, saprotams — noslepkavoja? Kas noslepkavoja?
— Ārzemju konsultants, profesors un spiegs! — Ivans atbildēja, skatīdamies apkārt.
— Kā viņu sauc? — klusu jautāja pie auss.
— Jā, kā sauc! — ar nožēlu teica Ivans. — Ja es zinātu, kā viņu sauc! Es nepaspēju izlasīt uzvārdu vizītkartē… Atceros tikai pirmo burtu «Vē», uzvārds sākas ar «Vē»! Kāds uzvārds var sākties ar «Vē»? — saķēris galvu rokās, pats sev jautaja Ivans un sāka murmināt: — Vē, vē, vē! Va… Vo… Vašners? Vāgners? Vainers? Vegners? Vintcrs? v— Ivanam uz galvas kustējās mati no sasprindzinājuma.
— Vulfs? — žēlabaini iesaucās kāda sieviete.
Ivans noskaitās.
— Dullā! — viņš iekliedzās, ar acīm meklēdams teicēju. — Kāda tur Vulfam darīšana? Vulfs ne pie kā nav vainīgs! Vo… Vo… Nē! Nevaru atcerēties! Tad nu, pilsoņi, tūlīt zvaniet milicijai, lai izsūta piecus motocikletus ar ložmetējiem profesora ķeršanai! Un neaizmirstiet pateikt, ka ar viņu kopā ir vēl divi: tāds garš, rūtains… ar ieplīsušu pensneju… un melns runcis, trekns. Bet es pa to laiku pārmeklēšu Gribojedovu… Es jūtu, ka viņš ir te!
Ivans sāka rosīties, grūstīdams apkārtstāvošos, vicinādams sveci un pats nopilinādams sevi ar vasku, skatījās zem galdiņiem. Kāds noteica: «Ārstu!» — un Ivana priekšā iznira gludi noskūts, tukls, apaļīgs un laipns ģīmis ar melnām raga brillēm.
— Biedri Bezpajumtniek, — ģīmis ierunājās jubileju toni, — nomierinieties! Jūs esat par daudz pie sirds ņēmis mums visiem tik dārgā Mihaila Aleksandroviča… nē, vienkārši Mišas Berlioza nāvi. Mēs jūs pilnīgi saprotam. Jums nepieciešams miers. Biedri jūs tūlīt aizvadīs gultā — un jums pāries…
— Vai tu apjēdz vai ne, — Ivans dusmīgi pārtrauca, — ka jānoķer profesors? Ko tu man te gvelz visādas glupības! Kretīns!
— Biedri Bezpajumtniek, apžēlojieties, — atbildēja ģīmis, attālinādamies, sarkdams un nožēlodams savu iejaukšanos.
— Lai nu ko, bet tevi gan es neapžēlošu, — ar klusu nicināšanu teica Ivans Nikolajevičs.
Seja viņam krampjaini sarāvās, viņš pārlika sveci no labās rokas kreisajā, slaidi atvēzējās un iekrāva runātājam pa ausi.
Tikai tad visi atskārta, ka jāmetas Ivanam virsū, un metās ari. Svece nodzisa, un zemē nokritušās brilles tūdaļ tika samītas. Ivans izkliedza šaušalīgu kaujas saucienu, kurš bija dzirdams un pievērsa uzmanību pat uz bulvāra, un sāka aizstāvēties. Icšķindējās no galdiem krītošie trauki, sāka spiegt sievietes.
Kamēr oficianti ar dvieļiem sēja dzejnieku, ģērbtuvē notika saruna starp brigas komandieri un šveicaru.