— Tu taču redzēji, ka viņš ir apakšbiksēs? — ledainā balsi jautāja pirāts.
— Arčibald Arčibaldovič, — nobijies atbildēja šveicars, — ka es varu viņu nelaist iekšā, ja viņš ir MASLITASA biedrs?
— Tu taču redzēji, ka viņš ir apakšbiksēs? — pirāts atkārtoja.
— Bet, Arčibald Arčibaldovič, — sarkdams taisnojās šveicars, — ko tad es varēju darīt? Es saprotu, verandā ir dāmas…
— Lieciet dāmas mierā, dāmām tas ir vienalga, — pirāts atbildēja, ar acīm vai apēzdams šveicaru, — bet milicijai tas nav vienalga! Pa Maskavas ielām apakšveļā cilvēks drīkst staigāt tikai vienā gadījumā — ja viņš iet milicijas pavadībā un tikai uz vienu vietu — uz milicijas nodaļu. Bet tev, ja tu esi šveicars, jāzina, ka, ieraugot tādu cilvēku, ne mirkli nekavējoties, jāsvilpj. Saprati?
Apstulbušais šveicars saprata tikai to, ka verandā būkšķēja, plīsa trauki un klaigāja sievietes.
— Ko es ar tevi tagad lai daru? — flibustiers jautāja.
Šveicaram sejas āda kļuva tāda kā tīfa slimniekam, bet acis — pavisam nedzīvas. Viņam šķita, ka melnos, tagad ar celiņu sasukātos matus pēkšņi ir pārklājis ugunīgs zīds. Pazuda krūteža un fraka, parādījās siksna un aiz tās — pistole. Šveicars jutās tā, it kā karātos pie masta rājas. Pats savām acīm viņš redzēja savu izkārušos mēli un nedzīvo, uz pleca nokārušos galvu, pat dzirdēja, kā aiz borta plunkšķ ūdens. Šveicaram kājas kļuva ļenganas. Bet tad flibustiers apžēlojās un viņa liesmojošais skatiens apdzisa.
— Pielūko, Nikolaji Lai tā būtu pēdējā reize! Mūsu restorānā tādi šveicari pat par velti nav vajadzīgi. Varēsi iet baznīcā par šveicaru, — visu to pateicis, komandieris ātri, skaidri un precīzi nokomandēja: — Panteleju no bufetes — šurp! Milici. Protokolu. Mašīnu. Un uz psihiatrisko klīniku! — Tad vēl piebilda: — Svilp!
Pēc stundas ceturkšņa ne tikai restorāna un bulvāra satrauktā publika, bet ari to māju iedzīvotāji, kurām logi iznāk uz restorāna dārzu, ieraudzīja, ka pa Gribojedova vārtiem Pantelejs, šveicars, milicis, oficiants un dzejnieks Rjuhins gluži kā autiņos satītu mazuli iznes kādu jaunu cilvēku un tas raudādams spļaudās uz visiem, cenzdamies trāpīt tieši Rjuhinam, rīstās no asarām un bļauj:
— Smerdelis!
Smagās mašīnas šoferis, kuram sejā bija viens vienīgs ļaunums, iedarbināja motoru. Tepat blakus ormanis tracināja zirgu, sita to ar violetiem grožiem un kliedza:
— Paskatīsimies tagad — kurš kuru! Es arī esmu vadājis uz psihiatrisko klīniku!
Pūlis visapkārt dūca, apspriezdams neredzēto notikumu; vārdu sakot, bija sanācis nejauks nervus kutinošs, cūcīgs skandāls, un tas beidzās tikai tad, kad pa Gribojedova vārtiem izbrauca smagā mašīna ar nelaimīgo Ivanu Nikolajeviču, milici, Panteleju un Rjuhinu.
6. NODAĻA
ŠIZOFRĒNIJA, KA JAU BIJA TEIKTS
Kad netālu no Maskavas pašā upes krastā nesen uzceltās slavenās psihiatriskās klīnikas pieņemamās telpās ienāca baltā halātā ģērbies cilvēks ar smailu bārdiņu, pulkstenis bija pusdivi naktī.
Ivans Nikolajevičs sēdēja uz dīvāna, un trīs sanitāri nenolaida acis no viņa. Turpat bija arī uztrauktais dzejnieks Rjuhins. Dvieļi, ar kuriem Ivans Nikolajevičs bija sasiets, mētājās uz tā paša dīvāna. Rokas un kājas Ivanam Nikolajevičam bija brīvas.
Ienācēju ieraudzīdams, Rjuhins nobālēja, ieklepojās un nedroši sacīja:
— Esiet sveicināti, dakter!
Ārsts palocījās pret Rjuhinu, bet ari palocīdamies neskatījās vis uz viņu, bet uz Ivanu Nikolajeviču.
Tas pilnīgi nekustīgi sēdēja uz dīvāna dusmīgu seju, sarauktām uzacīm un, ārstam ienākot, pat nesakustējās.
— Dakter, — nez kāpēc noslēpumaini čukstēdams un bailīgi uz Ivana Nikolajeviča pusi šķielēdams, ierunājās Rjuhins, — tas ir pazīstamais dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks… kā redzat… mēs baidāmies, ka tikai nav delīrijs…
— Vai viņš stipri dzēra? — caur zobiem noprasīja ārsts.
— Nē, iedzert iedzēra, bet ne jau tik…
— Prusakus, žurkas, velniņus un dancojošus suņus netvarstija?
— Nē, — Rjuhins atteica un nodrebēja, — es viņu redzēju vakar un šodien no rīta. Viņš bija pilnīgi vesels…
— Kāpēc viņš ir apakšbiksēs? No gultas izrāvāt?
— Viņš, dakter, tādā izskatā ieradās restorānā…
— Ahā, ahā, — ārsts ļoti apmierināti noteica, — bet kāpēc apskrambājies? Kāvās?
— No sētas esot nogāzies, bet pēc tam restorānā viņš vienam iesita… un vēl vienam otram…
— Tā, tā un tā, — ārsts noteica un pagriezās pret Ivanu. — Sveicināti!
— Sveiks, kaitniek! — nikni un skaļi atbildēja Ivans.
Rjuhins tā nokaunējās, ka neuzdrošinājās pacelt acis uz pieklājīgo ārstu. Bet tas nemaz neapvainojās, ar ierastu, veiklu kustību noņēma brilles un, pacēlis halāta stūri, noglabāja tās bikšu aizmugures kabatā, pēc tam jautāja Ivanam:
— Cik jums gadu?
— Ejiet jūs visi pie velna un lieciet man mieru! — rupji nokliedzās Ivans un aizgrieza galvu projām.
— Kāpēc jūs dusmojaties? Vai tad es jums pateicu kaut ko nepatīkamu?
— Man ir divdesmit trīs gadi, — uzbudināti ierunājās Ivans, — un es par jums visiem uzrakstīšu sūdzību. Bet par tevi it īpaši, gnīda! — Viņš pievērsās Rjuhinam.
— Bet par ko īsti jūs gribat sūdzēties?
— Par to, ka mani, veselu cilvēku, ar varu atrāva uz trako namu! — dusmīgi atbildēja Ivans.
Rjuhins paskatījās uz Ivanu, sastinga: nekādu vājprātu acīs nemanīja. To duļķaino acu vietā, kādas bija Gribojedovā, tagad bija parastās, dzidrās.
«Dies tēvs!» izbijies nodomāja Rjuhins. «Vai tad viņš tiešām būtu normāls? Tad tik būs joki! Ko tad mēs galu gala viņu šurp stiepām? Viņš ir pavisam normāls, tikai mūlis noskrāpēts…»
— Jūs atrodaties, — mierīgi sacīja ārsts un apsēdās uz baltas taburetes ar spīdīgu kāju, — nevis trako namā, bet klīnikā, kur neviens bez vajadzības jūs neaizturēs.
Ivans Nikolajevičs neticīgi pablenza, bet tomēr noburkšķēja:
— Paldies Dievam! Atradies vismaz viens normāls cilvēks starp šiem idiotiem, no kuriem vislielākais mūlāps un haltūrists ir Saška!
— Kurš ir tas mūlāps un haltūrists? — ārsts apvaicājās.
— Tas tur Rjuhins! — atbildēja Ivans un parādīja ar netīru pirkstu uz Rjuhina pusi.
Tas aizsvilās dusmās.
«Tad tāda ir viņa pateicība!» Rjuhins rūgti nodomāja. «Tas ir par manām rūpēm! Vai nav maita!»
— Tipisks budzis pēc savas psiholoģijas, — Ivans Nikolajevičs bija nolēmis atmaskot Rjuhinu līdz galam, — turklāt par proletārieti nogrimējies budzītis. Paskatieties uz viņa svētulīgo fizionomiju un salīdziniet to ar tiem skanīgajiem dzejoļiem, kurus viņš sarakstīja uz svētkiem! Hi-hi-hi! «Uzplandiet!» un «aizplandiet!»… bet palūkojieties, kas viņam aiz ādas, ko viņš klusībā domā… mati sacelsies stāvus! — Un Ivans Nikolajevičs draudīgi iesmējās.
Rjuhins smagi elpoja, bija piesarcis un domāja tikai par to, ka izaudzējis čūsku savā azotē un no visas sirds palīdzējis savam ļaunākajam ienaidniekam. Un galvenais, ka neko ari nevarēja izdarīt: neies taču ar vājprātīgo lamāties?!
— Bet patiesi — kāpēc jūs atveda uz šejieni? — uzmanīgi uzklausījis Bezpajumtnieka atmaskojumus, ārsts jautāja.
— Kaut velns viņus, tos stulbeņus, parautu! Viņi saķēra mani, sasēja ar kaut kādām lupatām un smagajā mašīnā atrāva šurp!
— Ja drīkst zināt, kāpēc jūs uz restorānu atnācāt vienā apakšveļā?