— Tur nekā dīvaina nav, — Ivans atbildēja, — peldējos Maskavas upē, manas drēbes nospēra un atstāja šos te kankarus. Pliks taču es nevarēju staigāt pa Maskavu? Uzvilku, kas bija atstāts, jo steidzos uz restorānu pie Gribojedova.
Ārsts jautājoši paskatījās uz Rjuhinu, tas drūmi noburkšķēja:
— Tas ir restorāna nosaukums.
— Ahā, — teica ārsts, — un kāpēc tik ļoti steidzāties? Kaut kādas darīšanas?
— Es tvarstu konsultantu, — Ivans Nikolajevičš atbildēja un tramīgi atskatījās.
— Kādu konsultantu?
— Vai Berliozu pazīstat? — Ivans daudznozīmīgi jautāja.
— Tas ir… komponistu?
Ivans saskāba.
— Kas par komponistu! Ak tā, ne jau tas! Komponists ir Mišas Berlioza uzvārda brālis.
Rjuhinam negribējās neko teikt, bet paskaidrot vajadzēja.
— Pie Patriarhu dīķiem šovakar ar tramvaju sabraukts MASLITASA sekretārs Berliozs.
— Nemuldi to, ko tu nezini, — Ivans noskaitās uz Rjuhinu, — es tur biju klāt, nevis tu! Viņš to iztaisīja tīšām, lai dabūtu viņu zem tramvaja!
— Pagrūda?
— Kāds tam sakars ar grūšanu? — Ivans iesaucās, pārskaities par tādu vispārēju neapķēribu. — Tādam nemaz nav jāpagrūž! Viņš tādus numurus var izstrādāt, ka tikai turies! Viņš jau iepriekš zināja, ka Berliozs pakļūs zem tramvaja.
— Vai, atskaitot jūs, vēl kāds to konsultantu redzēja?
— Tur jau tā nelaime, ka tikai es un Berliozs.
— Tā. Un ko jūs darījāt, lai slepkavu aizturētu? — Ārsts pagriezās un pamāja ar acīm sievietei baltā halātā, kura turpat netālu pie galda sēdēja. Tā izvilka papīra lapu un sāka aizpildīt vajadzīgās ailes.
— Es rīkojos tā. Paņēmu virtuvē svecīti…
— So te? — jautāja ārsts un norādīja uz salauzīto sveci, kas kopā ar svētbilditi gulēja uz galda sievietes priekšā.
— Jā, to pašu un…
— Bet kāpēc svētbildi?
— M-jā, svētbilde… — Ivans nosarka, — taisni svētbilde jau visvairāk nobaidīja, — viņš pamāja ar pirkstu uz Rjuhina pusi, — bet tur jau ir tā lieta, ka viņš, tas konsultants, runājot bez aplinkiem… ir sakaros ar pašu nelabo… un tik vienkārši rokās nedosies.
Sanitāri nezin kāpēc nostiepa rokas gar sāniem un nenolaida acis no Ivana.
— Jā, tā tas ir, — Ivans turpināja, — viņš ir sakaros! Tas ir neapstrīdams fakts. Viņš personiski ir runājis ar Ponciju Pilātu. Nevajag uz mani skatīties ar tādām acīm! Tā ir svēta patiesība! Visu viņš ir redzējis — gan balkonu, gan palmas. Vārdu sakot, pie Poncija Pilāta viņš ir bijis, par to es galvoju.
— Nu, nu…
— Nu, redzat, es šo te svētbildi piespraudu pie krūtīm un jozu pakaļ…
Tajā brīdī pulkstenis nosita divas reizes.
— Ohoho! — iesaucās Ivans un piecēlās no dīvāna. — Pulkstenis divi, bet es te laiku tērēju ar jums. Es atvainojos — kur šeit ir telefons?
— laidiet viņu pie telefona, — ārsts pavēlēja sanitāriem.
Ivans paķēra klausuli, bet sieviete pa to laiku klusiņām apvaicājās Rjuhinam:
— Vai viņš ir precējies?
— Neprecējies, — izbijies atbildēja Rjuhins.
— Arodbiedrības biedrs? — Jā.
— Milicija? — Ivans kliedza klausulē. — Milicija? Biedri dežurant, tūlīt dodiet rīkojumu, lai izsūta piecus motociklus ar ložmetējiem ārzemju konsultantei ķeršanai! Ko? Iebrauciet pēc manis, es pats braukšu jums līdzi… te runā dzejnieks Bezpajumtnieks no trako mājas… Kāda ir jūsu adrese? — ar roku klausuli aizklājis, čukstus jautāja Bezpajumtnieks, pēc tam atkal iebļāva klausulē: — Jūs klausāties? Hallo!… Kas par nejēdzību! — Ivans pēkšņi iekliedzās un trieca klausuli pret sienu. Pēc tam viņš pagriezās pret ārstu, padeva viņam roku, sausi pateica «uz redzēšanos» un taisījās doties projām.
— Apžēlojieties — kur tad jūs gribat iet? — ierunājās ārsts, cieši skatīdamies Ivanam acīs. — Vēlā nakti, apakšveļā… Jūs slikti jūtaties, palieciet pie mums!
— Laidiet ārā, — Ivans teica sanitāriem, kuri bija nostājušies durvīm priekšā. — Vai jūs laidīsit vai ne? — dzejnieks uzkliedza briesmīgā balsī.
Rjuhins sāka drebēt, bet sieviete pie galda nospieda kādu pogu, un uz galda stiklotās virsmas izlēca spīdīga kārbiņa un ampula.
— Ak tā?! — Ivans noteica, skatīdamies apkārt kā vajāts zvērs. — Nu labi! Palieciet sveicināti… — Un ar galvu uz priekšu triecās loga aizkarā. Nobūkšķēja, bet neplīstošie stikli aiz aizkara izturēja triecienu, un pēc mirkļa Ivans jau spirinājās sanitāru rokās. Viņš gārdza, mēģināja kosties un kliedza: — Ak, tad tādus lodziņus jūs te esat ierīkojuši!.. laidiet! Es jums saku, laidiet vaļā!
Ārsta rokā pazibēja šprice, sieviete ar veiklu kustību parāva vaļā krekla izdilušo piedurkni un ar pavisam nesievišķigu spēku ieķērās rokā. Nosmaržoja pēc ētera, Ivans, četru cilvēku turēts, kļuva ļenganāks, ārsts izmantoja šo brīdi un iedūra šprici Ivanam rokā. Ivanu vēl dažas sekundes paturēja, pēc tam palaida vaļā uz dīvāna.
— Bandīti! — nokliedza Ivans un trūkās augšā no dīvāna, taču tika atsēdināts tur atpakaļ. Tikko viņu palaida vaļā, viņš mēģināja trūkties augša vēlreiz, bet šoreiz vecajā vietā apsēdās pats. Viņš paklusēja, ērmīgi skatīdamies apkārt, pēc tam negaidīti nožāvājās un pasmaidīja caur dusmām. — Iespundējāt gan, — viņš teica, nožāvājās vēlreiz, negaidīti apgūlās, nolika galvu uz spilvena, palika dūri zem vaiga, kā dara bērni, un bez kādām dusmām miegainā balsī nomurmināja: — Nu, un labi vien ir… pašiem vien par visu nāksies atbildēt. Es jūs brīdinājis esmu, bet tālāk, kā paši redzat. Mani tagad visvairāk interesē Poncijs Pilāts… Pilāts… — un viņš aizvēra aci.
— Vanna, simt septiņpadsmitajā atsevišķajā, ar uzraudzību, — ārsts norīkoja, likdams brilles uz deguna.
Rjuhins atkal nodrebēja: bez skaņas atvērās baltas durvis, un kļuva redzams zilu naktsspuldžu apgaismots koridors. No koridora izbrauca kušete uz gumijas ritentiņiem, uz tās pārcēla apklusušo Ivanu, viņš aizbrauca pa koridoru, un durvis aiz viņa aizvērās.
— Dakter, — čukstus pajautāja satriektais Rjuhins, — viņš tātad patiešām slims?
— O jā! — ārsts atbildēja.
— Bet kas viņam īsti ir? — bijīgi jautāja Rjuhins.
Nogurušais ārsts paskatījās uz Rjuhinu un gurdā balsī atbildēja:
— Motorisko nervu un runas orgānu uzbudinājums… murgainas interpretācijas… acīmredzot sarežģīts gadījums… Jādomā, ka šizofrēnija. Turklāt vēl ari alkoholisms…
No ārsta teiktā Rjuhins saprata tikai to, ka ar Ivanu Nikolajeviču ir slikti, nopūtās un jautāja:
— Bet ko viņš visu laiku runā par kaut kādu konsultantu?
— Droši vien redzējis kādu, kas spēcīgi iedarbojies uz viņa slimīgo fantāziju. Iespējams, ka tā ir halucinācija…
Pēc dažām minūtēm smagā mašīna veda Rjuhinu uz Maskavu. Ausa gaisma, un gar šoseju vēl joprojām degošās spuldzes bija pilnīgi liekas un nepatīkamas. Šoferis bija dusmīgs, ka nakts pagalam, un trenca mašīnu tā, ka pagriezienos tā sāka streipuļot.
Mežs attālinājās, palika kaut kur aiz muguras, ari upe aizgāja sānis, mašīnai tagad pretī drāzās viss kaut kas: kaut kādas sētas ar sargbūdiņām un malkas grēdām, augsti stabi, kaut kādi masti ar virtenē savērtiem izolatoriem, akmens šķembu kaudzes, kanālu sašvīkota zeme — vārdu sakot, bija jūtams, ka tūlīt, tūlīt tepat aiz nākošā līkuma parādīsies Maskava un iesūks smago mašīnu sevī.