Rjuhinu kratīja, mētāja, un kaut kāds klucis, uz kura viņš bija piemeties, visu laiku grasījās izslīdēt viņam no apakšas. Restorāna dvieļi, kurus bija sasvieduši mašīnā agrāk ar trolejbusu aizbraukušie Pantelejs un milicis, ceļoja pa visu kravas kasti. Rjuhins grasījās tos savākt, bet, nezin kāpēc dusmīgi nošņācis: «1.ai velns viņus rautu! Ko es te grozos kā tāds muļķis?…» — paspēra ar kāju un vairs neskatījās dvieļiem virsū.
Braucēja pašsajūta bija pavisam nelāga. Bija skaidri jūtams, ka bēdu nama apmeklējums atstājis viņā smagas pēdas. Rjuhins centās sevi pārliecināt, ka viņu nomoka atmiņā iclipinājics koridors ar zilajām naktslampām. Vai doma par to, ka virs zemes nav lielākas nelaimes par prāta zaudēšanu. Jā, jā, saprotams, ari tas. Taču tās ir ļoti vispārīgas domas. Bet pastāv vēl kaut kas. Kas tieši? Aizvainojums, tieši aizvainojums. Jā, jā, sejā mestie Bezpajumtnieka aizskarošie vārdi. Un ne jau tas bija galvenais, ka šie vārdi aizskaroši, bet gan tas, ka tajos slēpjas patiesība.
Dzejnieks vairs neskatījās apkārt, bet, ar skatienu ieurbies kravas kastes netīrajā grīdā, kaut ko murmināja, par kaut ko činkstēja, grauzdams un zelēdams pats sevi.
Jā, dzejoļi… Viņam jau trīsdesmit trīs gadi! Patiešām — kas tad tālāk notiks? — Viņš joprojām rakstīs trīs četrus dzejoļus gadā. — Līdz sirmam vecumam? — Jā, līdz sirmam vecumam. — Ko viņam dos šie dzejoļi? Slavu? «Kas par muļķībām! Nemāni nu pats sevi! Nekad slava nenāks pie tāda, kas raksta nelabus dzejoļus. Kāpēc tie ir nelabi? Patiesību, kailu patiesību viņš pateica!» bez žēlastības Rjuhins strostēja pats sevi. «Es neticu it nekam no tā, ko rakstu!..»
Neirastēnijas uzplūdu pārņemts, dzejnieks sašūpojās, kravas kaste pārstāja kratīties. Rjuhins pacēla galvu un ieraudzīja, ka viņš jau sen ir Maskavā, vēl vairāk — ka pār Maskavu aust rīts, ka mākonim apzeltīta apakšmala, ka viņa smagā mašīna stāv pārējo kolonnā pie pagrieziena uz bulvāri un ka pavisam netālu no viņa uz postamenta stāv metāla cilvēks un, piešķiebis galvu, vienaldzīgi noraugās bulvāri.
Kaut kādas dīvainas domas iešāvās saslimušajam dzejniekam galvā. «Lūdzu, kur ir patiesas veiksmes piemērs…» tc Rjuhins izslējās visā augumā un cēla roku, draudēdams nevienu neaizskarošajam čuguna cilvēkam, «lai ko viņš būtu dzīvē darījis, lai kas būtu ar viņu noticis, viss viņam nācis tikai par labu, viss vairojis viņa slavu. Bet ko tad viņš tādu ir paveicis? Nespēju aptvert… Vai tad ir kaut kas sevišķs šajos vārdos — «Vētra debesīs dzen miglu…»? Es nesaprotu!.. Laimes luteklis, laimes luteklis!» dzēlīgi konstatēja Rjuhins un juta, ka smagā mašīna sakustas. «Šāva uz viņu tur tas baltgvards, sašķaidīja gūžas kaulu un nodrošināja nemirstību…»
Kolonna kustējās. Ne vēlāk kā pēc divām minūtēm galīgi slimais un pat novecojušais dzejnieks bija Gribojedova verandā. Tā jau bija tukša. Kaut kāda kompānija kaktā dzēra pēdējās glāzītes, centrā rosījās pazīstamais konferansjē ar tibeteiku galvā un «Abraw» pokālu rokā.
Ar dvieļiem apkrāvušos Rjuhinu ļoti laipni sagaidīja Arčibalds Arčibaldovičs un tūlīt atpestīja to no nolādētajām lupatām. Ja Rjuhins nebūtu tā izmocīts klīnikā un automašīnā, viņš droši vien ar vislielāko prieku izstāstītu, ko bija redzējis psihiatriskajā klīnikā, un izpušķotu šo stāstu ar paša izdomātiem sīkumiem. Tagad viņam nekas tamlīdzīgs nebija prātā, bez tam, lai cik maz Rjuhins varēja lepoties ar savām novērotāja spējām, pēc mocībām kravas kastē viņš pirmoreiz vērīgāk ielūkojās pirāta sejā un redzēja, ka, neskatoties uz daudzajiem jautājumiem par Bezpajumtnieku, uz izsaucieniem «ai-ai-ai», pirātam Bezpajumtnieka liktenis ir pilnīgi vienaldzīgs un viņam tā nemaz nav žēl. «Tā viņam arī vajag! Viss pareizi vien ir!» Rjuhins nodomāja ar cinisku, pašiznīcinošu ļaunumu, izbeidza runas par šizofrēniju un palūdza:
— Arčibald Arčibaldovič, bet ja nu vienu šņabīti…
Pirāta sejā pazibēja līdzcietība, viņš atčukstēja:
— Skaidrs., uz karstām pēdām… — un pamāja oficiantam.
Pēc stundas ceturkšņa Rjuhins sēdēja pilnīgā vientulībā, sakumpis pār vimbu, un dzēra glāzi pēc glāzes, saprazdams un atzīdams, ka viņa dzīvē vairs neko nevar labot, var vienīgi aizmirst.
Dzejnieks bija izniekojis savu nakti, kamēr citi šeit dzīroja, un tagad saprata, ka to atdabūt atpakaļ vairs nevarēja. Vajadzēja tikai paskatīties nevis uz lampu, bet dpbesīs virs galvas, lai saprastu, ka nakts ir pagājusi un vairs nav atgriežama. Oficianti steigā rāva nost galdautus no galdiem. Runči, kas lodāja zem galdiņiem, izskatījās kā jau agrā rīta stundā. Jauna diena nepielūdzami gāzās dzejniekam virsū.
7. NODAĻA
NELABS DZĪVOKLIS
Ja nākošās dienas rītā Stjopam Ļihodejevam kāds būtu teicis: «Stjopa! Tevi nošaus, ja tu šajā pašā mirkli necelsies augšā!» — gurdā un klusā balsi Stjopa būtu atbildējis: «Šaujiet, dariet ar mani, ko gribat, bet es necelšos!»
Ko nu par celšanos — viņam likās, ka viņš nevar ne aci pavērt, tiklidz viņš to mēģinās darīt, noplaiksnīs zibens un viņa galva sašķīdīs gabalos. Galvā zvanīja dobjš zvans, starp acu āboliem un aizvērtajiem plakstiņiem peldēja brūngani plankumi ar ugunīgi zaļām malām, kronis visam bija nelabuma sajūta, turklāt šķita, ka tā saistīta ar kaut kādām uzmācīga patafona skaņām.
Stjopa pūlējās kaut ko atcerēties, bet atcerējās tikai vienu — ka, šķiet, vakar, ej nu sazini, kur, viņš bija stāvējis ar salveti rokā, mēģinājis noskūpstīt kaut kādu dāmu, pie reizes apsolījis, ka nākošajā dienā, akurāt pusdienlaikā, ieradīsies pie viņas ciemos. Dāma nebija ar mieru: «Nē, nē, es nebūšu mājās!» — bet Stjopa spītīgi palika pie sava: «Toties es būšu klāt kā likts!»
Kas tā par dāmu, cik pašreiz pulkstenis, kāds datums un kurš mēnesis — par to Stjopam nebija ne jausmas, bet pats trakākajs — viņš nevarēja apjēgt, kur pašlaik atrodas. Viņam gribējās noskaidrot kaut vai to, un viņš pavēra kreisās acs smago plakstiņu. Pustumsā kaut kas blāvi spīdēja. Tas izrādījās trimo, un Stjopa saprata, ka ir mājās, ka augšpēdus guļ pats savā, tas ir, bijušajā juvelicricncs gultā, guļamistabā. Tobrīd viņam tā iesāpējās galva, ka viņš pievēra aci un nostenējās.
Paskaidrosim: Varietē teātra direktors Stjopa Ļihodejevs atjēdzās Dārza ielā savās mājās tajā pašā lielās sešstāvu ēkas dzīvoklī, kuru viņi īrēja uz pusēm ar nelaiķi Berliozu.
Jāpiebilst, ka šim dzīvoklim — nr. 50 — jau sen bija ja ne gluži slikta, tad katrā ziņā dīvaina slava. Vēl pirms diviem gadiem šis nams bija piederējis juveliera de Fužerē atraitnei. Piecdesmitgadīgā, cienījamā un komercijā ļoti veiklā Anna Francevna de Fužerē trīs istabas no piecām izdeva īrniekiem: vienam, kura uzvārds bija, šķiet, Belomuts, un otram, kura uzvārds ir piemirsts.
Un tad, pirms diviem gadiem, dzīvokli bija sākušās neizskaidrojamas lietas: no šī dzīvokļa sāka pazust cilvēki. Bez pēdām.
Kādā izejamā dienā dzīvoklī ieradās milicis, izsauca īrnieku (to, kura uzvārds piemirsts) priekšnamā un teica, ka viņu lūdz ierasties milicijā, lai par kaut ko tur parakstītos. īrnieks pieteica Anfisai, ilggadīgajai un uzticamajai Annas Francevnas mājkalpotājai, visiem, kas zvanīs pa telefonu, atbildēt, ka viņš atgriezīsies pēc desmit minūtēm, un aizgāja kopā ar korekto, baltus cimdus uzvilkušo milici. Taču viņš neatgriezās ne tikai pēc desmit minūtēm, bet vispār neatgriezās. Visdīvainākais, ka acīmredzot kopā ar viņu bija pazudis ari milicis.