Dievticīgā un, runāsim atklāti, māņticigā Anfisa ļoti satrauktajai Annai Francevnai skaidri un gaiši paziņoja, ka tā ir burvestība, ka viņa labi zina, kas aizrāvis prom īrnieku un milici, tikai vēlā nakts stundā negrib par to runāt. Bet burvestībām, kā zināms, vajag tikai iesākties, lai tām vairs nebūtu gala. Otrs īrnieks p.t/uda, liekas, pirmdien, bet trešdien kā ūdenī iekrita Belomuts, tikai citādos apstākļos. No rīta, kā parasti, atbrauca mašīna, lai aizvestu viņu uz darbu, un aizveda arī, bet atpakaļ neviens netika atvests, un arī pati mašīna vairs neparādījās.
Belomuta kundzes sēras un šausmas nav aprakstāmas. Bet tas neturpinājās ilgi. Tajā pašā naktī, atgriezusies kopā ar Anfisu no vasarnīcas, uz kuru Anna Franccvna bija aizdrāzusics ar nesaprotamu steigu, viņa pilsoni Belomutu dzīvoklī vairs nesastapa. Vēl vairāk: to divu istabu durvis, kurās dzīvoja Belomutu pāris, bija aizzīmogotas.
Divas dienas pagāja šā tā. Trešajā dienā bezmiega nomocītā Anna Franccvna atkal aizsteidzās uz vasarnīcu… Lieki teikt, ka viņa vairs neatgriezās.
Palikusi viena pati, Anfisa pēc sirds patikas izraudājās un ap diviem nakti aizgāja gulēt. Kas ar viņu notika pēc tam, nav zināms, tikai citu dzīvokļu īrnieki teica, ka 50. dzīvoklī visu nakti kaut kas klaudzējis un ka elektrība degusi līdz pašam rītam. Bet no rita izrādījās, ka arī Anfisa ir pazudusi.
Visa māja par šī nolādētā dzīvokļa pazudušajiem iemītniekiem ilgi stāstīja dažnedažādas leģendas, piemēram, ka tā pati izkaltusi un dievticīgā Anfisa uz savām izžuvušajām krūtīm zamša maisiņā nēsājusi Annai Francevnai piederošus divdesmit piecus lielus briljantus. It kā tās pašas vasarnīcas malkas šķūni, kurp Anna Franccvna devās ar tādu skubu, atrastas pasakainas vērtības to pašu briljantu un cara laika monētu veidā… tJn tā joprojām. Taču mēs neapgalvosim to, kas mums nav droši zināms.
Lai nu būtu kā būdams, tukšs un aizzīmogots dzīvoklis nostāvēja tikai vienu nedēļu, pēc tam tajā ievācās nelaiķis Berliozs ar dzīvesbiedri un tas pats Stjopa — arī ar dzīvesbiedri. Dabiski, tikko viņi bija apmetušies sasodītajā dzīvoklī, tūlīt sākās velns viņu zina kas. Tiešāk — viena mēneša laikā pazuda abas dzīvesbiedres. Taču ne bez pēdām. Par Berlioza dzīvesbiedri teica, ka viņa redzēta Harkovā kopā ar kaut kādu baletmeistaru, bet Stjopas dzīvesbiedre manīta Božedumkā, kur, kā melsa, izmantodams savu plašo pazīšanos, Varietē direktors izgādājis viņai istabu ar vienu nosacījumu — uz Dārza ielas pusi savu kāju nespert…
Tātad Stjopa nostenējās. Viņš jau gribēja saukt mājkalpotāju Gruņu un pieprasīt piramidonu, bet tik daudz tomēr apjēdza, ka tās ir muļķības… ka Gruņai, saprotams, nekāda piramidona nav. Mēģināja sasaukt Berliozu, divreiz nostenēja: «Miša.. Miša…» — bet, kā jau saprotat, atbildi nesaņēma. Dzīvoklī valdīja pilnīgs klusums.
Pakustinājis kāju pirkstus, Stjopa izsecināja, ka guļ ar visām zeķēm, ar trīcošu roku pārvilka pār gurnu, lai konstatētu, vai ir ar biksēm vai bez, taču neko nekonstatēja.
Beigu beigās, redzēdams, ka ir vientuļš un visu pamests, ka neviens negrib viņam palīdzēt, Stjopa nolēma celties augšā, lai kādas necilvēcīgas pūles tas viņam prasītu.
Stjopa ar mokām atlipināja plakstiņus un redzēja, ka trimo atspoguļo viņu tāda cilvēka izskatā, kuram mati izpūruši uz visām pusēm, fizionomija uztūkuši un apaugusi melniem sariem, acis aizpampušas, mugurā netīrs virskrekls ar kaklasaiti, kājās apakšbikses un zeķes.
Tādu viņš sevi ieraudzīja spogulī, bet blakus spogulim sēdēja nepazīstams cilvēks melnā tērpā, ar melnu bereti galvā.
Stjopa apsēdās uz gultas un izvalbīja sarkanīgās acis uz nepazīstamo.
Klusumu pārtrauca nepazīstamais, zemā, smagnējā balsī, ar ārzemnieka akcentu sacīdams:
— Labdien, manu simpātisko Stepan Bogdanovič!
Iestājās pauze, pēc kuras, visus savus spēkus saņemdams, Stjopa izmocīja:
— Kas jums vajadzīgs? — un pats nobrīnījās par savu svešādo balsi. Vārdu «kas» viņš izrunāja diskantā, «jums» — basā, bet ar «vajadzīgs» vispār nekas nesanāca.
Svešais draudzīgi pasmaidīja un izvilka lielu zelta pulksteni ar dimanta trisstūrīti uz vāka; kad pulkstenis bija vienpadsmit reizes nositis, svešais noteica:
— Vienpadsmit! Tieši stundu es gaidu jūsu pamošanos, jo mūsu satikšanos jūs nolikāt uz desmitiem. Te nu es esmu!
Stjopa sagrābstīja bikses, kas atradās uz krēsla pie gultas, un nočukstēja:
— Atvainojiet… — uzvilka bikses un aizsmakušā balsī noprasīja: — Lūdzu, sakiet — kāds ir jūsu uzvārds?
Runāt viņam bija grūti. Pie katra vārda kāds dūra viņam smadzenēs adatu, un tas bija ellišķīgi sāpīgi.
— Kā? Jūs arī manu uzvārdu esat aizmirsis? — Svešais iesmējās.
— Piedodiet… — nosvepšķēja Stjopa, juzdams, ka paģirām rodas vēl viens simptoms, ka grīda aizpeld no kājapakšas un ka nākošajā mirkli viņš žausies uz galvas pie visiem velniem.
— Dārgais Stepan Bogdanovič, — saprotoši smaidīdams, svešais ierunājās, — nekāds piramidons jums nepalīdzēs! Rīkojieties pēc vecā un gudrā principa — velnu izdzen ar belcebulu. Vienīgais, kas jums atgriezis dzīvību, ir — divas glāzītes šņabja ar asu un karstu uzkožamo.
Stjopa bija viltīgs cilvēks, bet, lai cik vārgs jutās, apjēdza — ja reiz esi tādā izskatā notverts, jāatzīstas vien ir.
— Atklāti runājot, — viņš iesāka, ar grūtībām mēli valdīdams, — vakar es mazdrusciņ….
— Neturpiniet! — pārtrauca apmeklētājs un atvirzījās ar krēslu sānis.
Izbolījis acis, Stjopa ieraudzīja, ka uz mazā galdiņa ir paplāte, uz tās sagriezta baltmaize, trauciņš ar melno kaviāru, šķīvītis ar marinētām baravikām, kastrolītis ar vēl kaut ko un, visbeidzot, degvīns juvelierienes paprāvajā karafē. Visvairāk Stjopu pārsteidza tas, ka karafe bija norasojusi no aukstuma. Vispār tas bija saprotams — karafe stāvēja bļodā ar ledu. Vārdu sakot, galds bija servēts godam un prasmīgi.
Nepazīstamais neļāva Stjopas izbrīnam sasniegt slimīgu pakāpi, bet veicīgi ielēja viņam pusglāzīti.
— Bet jūs pats? — Stjopa nopīkstēja.
— Ar lielāko prieku!
Ar trīcošu roku Stjopa cēla glāzīti pie lūpām, bet svešais savu iztukšoja vienā rāvienā. Kaviāru zelēdams, Stjopa izmocīja:
— Kā tad jūs…. neko neuzkožat?
— Lielais paldies, es nekad neuzkožu, — nepazīstamais atbildēja un ielēja otrreiz. Attaisīja kastrolīti — tur bija cīsiņi tomātu mērcē.
Beidzot nolādētais zaļganums acu priekšā izgaisa, vārdus jau varēja izrunāt, bet pats galvenais — Stjopa sāka šo to atcerēties. To, ka vakar viss bija noticis Shodņā, skeču autora Hustova vasarnīcā, kurp Hustovs Stjopu bija aizvedis ar taksometru. Atmiņā atausa pat tas, ka taksometru viņi ņēma pie «Metropoles» un tur bija vēl kaut kāds aktieris vai kas tamlīdzīgs… ar patafonu čemodāniņā. Jā, jā, jā, tas notika vasarnīcā! Nāk prātā, ka suņi gaudoja tā paša patafona dēļ. Nenoskaidrota palika tikai tā dāma, kuru Stjopa bija grasījies noskūpstīt… velns viņu sazin kas viņa tāda… šķiet, radiofonā strādājot, bet varbūt arī ne.
Vakardiena tādējādi maz pamazām izgaismojās, taču Stjopu patlaban daudz vairāk interesēja tieši šodiena, piemēram, svešā parādīšanās guļamistabā, turklāt ar šņabi un uzkožamo. Tieši to derētu noskaidrot!
— Ceru, tagad jūs atcerējāties manu uzvārdu?
Bet Stjopa tikai kaunīgi pasmaidīja un noplātīja rokas.
— Es jūtu, ka jūs pēc šņabja esat dzēruši portvīnu. Apžēliņ, vai tad tā var darīt!
— Es gribu jūs lūgt,lai tas paliktu starp mums, — Stjopa picglaimigi sacīja.