Guļamistabā jau tā trūcīgā gaisma Stjopas acīs sāka apdzist pavisam. «Tad redz, kā sajūk prātā!» viņš nodomāja un pieķērās pie durvju stenderes.
— Es redzu, jūs esat mazliet izbrīnījies, dārgais Stepan Bogdanovič? — Volands apvaicājās Stjopam, kas klabināja zobus. — Taču te nav par ko brīnīties. Tā ir mana svīta.
Tajā brīdī runcis izdzēra šņabi un Stjopas roka sāka slīdēt pa stenderi lejup.
— Svītai vajadzīgas telpas, — turpināja Volands, — tā ka dažs labs no mums šajā dzīvoklī ir lieks. Un man šķiet, ka liekais esat tieši jūs!
— Viņi, viņi! — āža balsī iedziedājās garais rūtainais, izteikdamies par Stjopu daudzskaitli. — Vispār pēdējā laikā viņi baismīgi cūkojas. Pļēguro, stājas sakaros ar sievietēm, izmantodami dienesta stāvokli, ne velna nestrādā, neko ari nevar padarīt, jo viņiem nav ne mazākās sajēgas par to, kas viņiem uzticēts. Priekšniecībai pūš miglu acīs.
— Bez vajadzības izmanto dienesta mašīnu, — piebalsoja arī runcis, zelēdams baraviku.
Kad Stjopa, jau pavisam uz grīdas sabrucis, ar bezspēcīgu roku skrāpēja stenderi, dzīvoklī uzradās ceturtā un pēdējā parādība.
Tieši no trimo spoguļa iznāca mazais, bet neparasti platplecīgais ar katliņu galvā. No mutes tam rēgojās ilknis un padarīja vēl pretīgāku viņa jau tā riebīgo fizionomiju. Turklāt viņam bija ugunīgi rudi mati.
— Es, — jaunatnākušais iejaucās sarunā, — vispār nesaprotu, kā viņš ir ticis par direktoru, — sarkanmatainis arvien vairāk un vairāk runāja caur degunu, — viņš ir tāds pats direktors kā es arhierejs!
— Tu, Azazello, neizskaties pēc arhiereja, — noteica runcis, likdams cīsiņus sev uz šķīvja.
— To jau es ari gribu teikt, — caur degunu novilka sarkanmatainais un ar cieņu griezās pie Volanda. — Atļaujiet, messire, izlingot viņu no Maskavas pie visiem velniem!
— Bric! — pēkšņi ieaurojās runcis, un spalva viņam sacēlās stāvus.
Un tad guļamistaba ap Stjopu sāka griezties, viņš atsitās ar galvu pret stenderi un, samaņu zaudēdams, nodomāja: «Es mirstu…»
Bet viņš nenomira. Pavēris mazlietiņ acis, viņš ieraudzīja, ka sēž uz kaut kā akmeņaina. Apkārt viņam kaut kas šalca. Kad viņš atvēra acis pavisam, bija redzams, ka šalcēja ir jūra, pat vēl vairāk — tās viļņi skalojas viņam pie pašām kājām, īsi sakot, ka viņš sēd pašā mola galā, viņa priekšā ir debeszili mirgojoša jūra, bet aiz muguras — skaista kalnu pilsēta.
Nezinādams, ko tādās reizēs lai dara, Stjopa piecēlās un ar trīcošām kājām devās pa molu uz krasta pusi.
Uz mola stāvēja kāds cilvēks, smēķēja un spļāva jūrā. Viņš paskatījās uz Stjopu ar mežoņa acīm un pārstāja spļaudīties. Tad Stjopa izstrādāja tādu numuru: nometās uz ceļiem nepazīstamā pīpmaņa priekšā un sacīja:
— Es jūs lūdzu, pasakiet — kas šī ir par pilsētu?
— Tas nu gan ir! — sacīja cietsirdīgais pīpmanis.
— Es neesmu piedzēries, — sēcoši atbildēja Stjopa, — es esmu slims, ar mani kaut kas ir noticis, es esmu slims… Kur es atrodos? Kas šī ir par pilsētu?..
— Jalta, nu un…
vStjopa klusu nopūtās, nogāzās uz sāniem un atsitās ar galvu pret mola sasilušajiem akmeņiem.
8. NODAĻA
PROFESORA UN DZEJNIEKA DIVKAUJA
Tieši tajā mirklī, kad Stjopam Jaltā apziņa zuda, un tas bija ap pusdivpadsmitiem dienā, apziņu atguva Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks, kurš modās no dziļa un ilga miega. Kādu laiciņu viņš gudroja, kādā veidā nokļuvis šajā nepazīstamajā istabā ar baltām sienām, ar dīvainu naktsgaldiņu no kaut kāda gaiša metāla un ar baltiem aizkariem, aiz kuriem varēja samanīt sauli.
Papurinājis galvu, Ivans pārliecinājās, ka tā vairs nesāp, un atcerējās, ka atrodas klīnikā. Šī doma uzvedināja uz atmiņām, kā gāja bojā Berliozs, taču šodien tas Ivanu vairs tik stipri ncsatrieca. Pēc izgulēšanās Ivans Nikolajevičs bija kļuvis mierīgāks, arī domas bija kļuvušas skaidrākas. Kādu laiku nekustīgi pagulējis tīrajā, mīkstajā un ērtajā atsperu gultā, Ivans ieraudzīja sev blakus zvana pogu. Pa paradumam aiztikt lietas bez kādas vajadzības viņš to nospieda. Viņš gaidīja, ka atskanēs zvans vai ari kāds parādīsies, taču notika pavisam kas cits. Ivana gultas kājgalī aizdegās matēts cilindrs, uz kura bija rakstīts: «Dzert.» Bridi pastāvējis, cilindrs sāka griezties līdz brīdim, kad uz tā parādījās: «Kopēja.» Pats par sevi saprotams, ka smalki izdomātais cilindrs Ivanu pārsteidza. Uzrakstu: «Kopēja» nomainīja uzraksts: «Izsauciet ārstu».
— Hm… — Ivans teica, nesaprazdams, ko ar šo cilindru tālāk darīt. Talkā nāca gadījums: Ivans nospieda pogu otrreiz, kad uz cilindra bija uzraksts: «Fcldšcrc». Cilindrs atbildēja ar klusu iešķindēšanos', apstājās, nodzisa, un istabā ienāca patukla, simpātiska sieviete tīrā, baltā halātā un sacīja Ivanam:
— Labrīt!
Ivans neatbildēja, jo sveicināšanu pašreizējos apstākļos uzskatīja par nepiedienīgu. Patiešām — iebāzuši klīnikā pilnīgi veselu cilvēku un vēl uzskata, ka tā arī vajag.
Sieviete pa to laiku, labsirdīgo sejas izteiksmi nezaudējusi, ar vienas pogas nospiešanu panāca, ka aizkars uzšāvās augšup un caur lielrūtainu, vieglu režģi, kas sniedzās līdz pat grīdai, istaba pieplūda pilna ar saules gaismu. Aiz režģa bija balkons, tālāk — līkumota upe, kuras pretējā krastā slējās priecīgs priežu sils.
— Esiet tik laipni — uz vannu! — sieviete aicināja, un it kā uz viņas rokas mājienu iekšējā siena pašķirās, kļuva redzama vanna un brīnišķīgi iekārtota ateja.
Kaut ari Ivans bija nolēmis ar sievieti nesarunāties, taču, redzēdams, kā no spīguļojošā krāna ar platu strūklu vannā līst ūdens, nenocietās un paironizēja:
— Vai re ko! Tikpat kā «Metropolē»!
— O nē, — ar lepnumu balsī sieviete atbildēja, — daudz labāk! Tādas iekārtas nav pat ārzemēs. Zinātnieki un ārsti speciāli brauc apskatīt mūsu klīniku. Katru dienu pie mums ir intūristi.
Dzirdot vārdu «intūrists», Ivans uzreiz iedomājās vakardienas konsultantu. Ivans sadrūma, paskatījās caur pieri un teica:
— Intūristi… Ko jūs visi kritāt uz tiem intūristiem! Bet viņu vidū, starp citu, visvisādi gadās. Es, piemēram, vakar ar vienu tādu iepazinos, ka tupi un turies!
Un viņš tik tikko nesāka stāstīt par Ponciju Pilātu, bet atģidās, saprazdams, ka sievietei tādi stāsti bijuši nebijuši, jo viņa dzejniekam palīdzēt nekādi nevar.
Kad Ivans Nikolajevičs bija nomazgājies, viņam tika izsniegts tas, kas vīrietim pēc vannas pienākas: izgludināts krekls, apakšbikses, zeķes. Bet tas nebija viss — sieviete, atvērusi skapīti, rādīja tajā iekšā un jautāja:
— Ko vēlēsities uzvilkt — halātu vai pidžamiņu?
Jaunajā dzīvesvietā ar varu ievietotais Ivans jau bezmaz sasita rokas par tādu sievietes familiaritāti un klusēdams pabadīja ar pirkstu sarkansārtu flaneļa pidžamu.
Pēc tam Ivanu Nikolajcviču veda pa tukšu un klusu gaiteni un ieveda milzīgā kabinetā. Ivans bija izlēmis, ka izturēsies ar ironiju pret visu, kas ir šajā brīnumaini iekārtotajā mājā, tāpēc uzreiz nokristīja kabinetu par «fabriku— virtuvi».
Un bija jau ari par ko. Šeit atradās skapji un stikla skapīši ar spīdīgiem, niķelētiem instrumentiem. Bija kaut kādi sarežģīti krēsli, kaut kādas vēderainas lampas ar spožiem abažūriem, lērums pudelīšu, gan gāzes plītiņas, gan elektriskie vadi, gan pilnīgi nepazīstamas ierīces.