Kabinetā ap Ivanu sāka darboties tris — divas sievietes un viens vīrietis, visi ģērbušies baltos halātos. Vispirms Ivanu aizveda kaktā, pie galdiņa, ar neslēptu mērķi — viņu izprašņāt. Ivans apsvēra stāvokli. Viņa rīcībā bija tris ceļi. Ārkārtīgi vilināja pats pirmais: klupt virsū visām šīm te lampām un sarežģītajām padarīšanām, visu to — lai velns par stenderi! — sadauzīt gabalos un tādā veidā izteikt savu protestu pret nepamatoto aizturēšanu. Taču šodienas Ivans jau lielā mērā atšķīrās no vakardienas Ivana, un pirmais ceļš viņam nelikās pilnīgi drošs: viņiem var rasties iespaids, ka Ivanam tiešām ir trakošanas ārprāts. Tāpēc pirmais ceļš atkrita. Bija otrs: nekavējoties izstāstīt visu par konsultantu un Ponciju Pilātu. Bet vakardienas pieredze rādīja, ka šim stāstījumam netic vai arī saprot to pavisam aplam. Tāpēc Ivans atteicās ari no šā ceļa un izvēlējās trešo — lepni klusēt.
Pilnībā to realizēt neizdevās, gribot negribot, kaut ari drūmi un skopi, uz veselu rindu jautājumu nācās atbildēt.
Un iztaujāja Ivanu par visu viņa līdzšinējo dzīvi, ieskaitot slimošanu ar šarlaku pirms piecpadsmit gadiem. Kad ar Ivana teikto bija aizpildīta vesela lappuse, balti ģērbusies sieviete pāršķīra lapu un ķērās pie Ivana radiem. Sākās īsta pindzelēšanās: kas nomiris, kad, no kā, vai bijis dzērājs, vai nav slimojis ar venēriskām slimībām un tā tālāk tādā pašā garā. Pašās beigās lūdza pastāstīt par vakardienas notikumu pie Patriarhu dīķiem, bet sevišķi nepiekasījās, un ziņa par Ponciju Pilātu izbrīnu neizsauca.
Pēc tam sieviete atdeva Ivanu vīrietim, tas rīkojās pavisam citādi un neko neprašņāja. Viņš izmērīja Ivanam temperatūru, saskaitīja pulsu, spīdināja kaut kādu lampu un skatījās Ivanam acīs. Pēc tam vīrietim palīgā atnāca otra sieviete, Ivanam durstīja mugurā, bet ne sāpīgi, ar āmurīša kātu vilka kaut kādas zīmes uz krūtīm, dauzīja ar āmurīšiem pa ceļgaliem, un Ivanam lēkāja kājas, dūra pirkstā un ņēma no turienes asinis, dūra elkoņa locītavā, mauca uz rokām kaut kādas gumijas aproces…
Ivans tikai klusībā rūgti pasmējās un domāja par to, cik dīvaini un stulbi viss ir iznācis. Vai tas varēja prātā ienākt? Gribēju brīdināt visus par briesmām, ko nepazīstamais konsultants var radīt, gatavojos viņu noķert, bet visa tā rezultātā kvernu kaut kādā noslēpumainā kabinetā un stāstu, ka onkulis Fjodors Vologdā dzēra vienā dzeršanā. Neizturami stulbi!
Beidzot Ivanu palaida vaļā. Viņu pavadīja atpakaļ uz istabu, kur viņam iedeva tasi kafijas, divas mīksti novārītas olas un baltmaizi ar sviestu.
Apēdis un izdzēris visu piedāvāto, Ivans nolēma sagaidīt kādu no šīs iestādes galvenajiem, lai tad no šī galvenā pieprasītu gan pienākošos uzmanību, gan taisnīgumu.
IJn sagaidīja ari, turklāt ļoti drīz pēc brokastīm. Pēkšņi pavērās durvis — un Ivana istabā ienāca daudz cilvēku baltos halātos. Visiem pa priekšu nāca akurāti — pa aktieru modei noskuvies cilvēks, gadus četrdesmit piecus vecs, ar patīkamām, bet caururbjošām acīm un pieklājīgām manierēm. Visa svīta izrādīja viņam cieņu un uzmanību, tāpēc viņa ienākšana izskatījās ļoti svinīga. «Kā Poncijs Pilāts!» Ivanam iešāvās prātā.
Jā, tur nebija nekādu šaubu, tas bija galvenais. Viņš apsēdās uz taburetes, pārējie palika stāvam.
— Doktors Stravinskis, — sēdošais stādījās Ivanam priekšā un draudzīgi uz viņu paskatījās.
— Te būs, Aleksandr Nikolajevič, — klusinātā balsī sacīja kāds ar labi koptu bārdiņu un sniedza galvenajam par Ivanu sarakstītās lapas.
«Veselu lietu saskribelējuši!» Ivans nodomāja. Bet galvenais ar pieradušu aci pārskrēja lapai, nomurmināja: «Hm…» — un apmainījās pāris frāzēm ar apkārtstāvošajiem maz pazīstamā valodā.
«Arī latīniski runā kā Pilāts…» Ivans skumji nodomāja. Pēkšņi viens vārds lika viņam nodrebēt, un tas bija — «šizofrēnija»; vakar pie Patriarhu dīķiem to bija izrunājis nolādētais ārzemnieks, bet šodien šeit to atkārtoja profesors Stravinskis.
«Ari to viņš ir zinājis!» ar savādu nemieru nodomāja Ivans.
Galvenajam acīmredzot bija tāds princips — lai ko viņam apkārt runātu, visam piekrist, par visu priecāties un izteikt savu prieku ar vārdiem «jauki, jauki…».
— Jauki, — teica Stravinskis, atdodams atpakaļ lapu, un pievērsās Ivanam. — Jūs esat dzejnieks?
— Jā, — drūmi atbildēja Ivans un pirmoreiz izjuta tādu kā neizskaidrojamu riebumu pret dzeju, un paša dzejoļi, kas šinī brīdī atausa atmiņā, nez kāpēc izlikās nepatīkami.
Raukdams pieri, viņš savukārt jautāja Stravinskim:
— Jūs esat profesors?
Stravinskis pieklājīgi un laipni pamāja ar galvu.
— Un jūs esat šeit galvenais? — Ivans turpināja.
Stravinskis palocīja galvu vēlreiz.
— Man ar jums jārunā, — daudznozīmīgi sacīja Ivans Nikolajevičs.
— Tāpēc jau es esmu atnācis, — Stravinskis atsaucās.
— Lieta ir tāda, — Ivans iesāka, juzdams, ka viņa stunda situsi, — mani ir iztaisījuši par vājprātīgo, neviens negrib mani uzklausīt!..
— O nē, mēs uzklausīsim jūs ļoti uzmanīgi, — nopietnā un nomierinošā balsī teica Stravinskis, — un par vājprātīgo jūs iztaisīt neļausim nekādā gadījumā.
— Tad klausieties: vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem es satiku noslēpumainu personu, varbūt ārzemnieku, varbūt ne, kurš iepriekš zināja par Berlioza nāvi un ir personiski ticies ar Ponciju Pilātu.
Svīta bez kustēšanas un bez skaņas klausījās dzejniekā.
— Pilātu? Vai tas ir tas Pilāts, kas dzīvoja Jēzus Kristus laikā? — piemiegtām acīm skatīdamies uz Ivanu, jautāja Stravinskis.
— Tas pats.
— Ahā, — teica Stravinskis, — bet Berliozs pakļuva zem tramvaja?
— Tieši viņu vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem manā klātbūtnē sabrauca tramvajs, turklāt šis mīklainais pilsonis…
— Poncija Pilāta paziņa? — jautāja Stravinskis, kas acīmredzot bija apveltīts ar lielām saprašanas spējām.
— Tieši viņš, — Stravinski pētīdams, apstiprināja Ivans, — viņš jau pirms tam teica, ka Annuška ir izlaistījusi saulpuķu eļļu… Un viņam kāja paslīdēja tieši tajā vietā! Kā jums tas patīk? — Ivans apvaicājās, pārlaizdams klausītājiem zīmīgu skatienu, lai ar saviem vārdiem panāktu lielāku efektu.
Bet efekts izpalika, un Stravinskis ļoti vienkārši uzdeva nākošo jautājumu:
— Bet kas tā Annuška tāda ir?
Šis jautajums Ivanu sarugtinaja, un viņam noraustījas vaigs.
— Kas Annuška ir, tas šeit nemaz nav svarīgi, — viņš teica nervozēdams, — velns vinu zin kas vina tāda ir! Vienkārši kaut kāda stulbene no Dārza ielas. Svarīgi ir tas, ka viņš iepriekš, saprotiet, jau iepriekš zināja par saulpuķu eļļu! Vai jūs mani saprotat?
— Ļoti labi saprotu, — nopietni atbildēja Stravinskis un, dzejnieka ceļgaliem pieskardamies, piemetināja: — Neuztraucieties un turpiniet!
— Es turpinu, — teica Ivans, cenzdamies pieskaņoties Stravinska tonim un no rūgtās pieredzes zinādams, ka tikai miers var nākt viņam par labu, — tad, redzat, šim briesmīgajam tipam — ka viņš ir konsultants, tie ir meli — piemīt kaut kāds pārdabisks spēks… Piemēram, tu dzenies viņam pakaļ, bet nekādi nevari panākt. Kopā ar viņu ir pārītis — ari labu labais, tikai pa savai modei: kaut kāds garš tips ar sadauzītu pensneju un bez tam neredzēta lieluma runcis, kurš patstāvīgi braukā ar tramvaju. Bez tam, — neviena nepārtraukts, Ivans arvien vairāk iekarsa un runāja aizvien pārliecinošāk, — viņš personiski ir bijis balkonā pie Poncija Pilāta, par to nav ne mazāko šaubu. Ko jūs par to teiksit? Nu? Viņš nekavējoties jāarestē, citādi viņš pastrādās briesmu lietas.