— Pats cilvēks vada, — Bezpajumtnieks ātri un dusmīgi atbildēja uz šo, jāatzīst, ne visai skaidro jautājumu.
— Piedodiet, — nepazīstamais maigi atbildēja, — lai vadītu, ir vajadzīgs daudzmaz precīzs plāns kaut cik pieklājīgam laika posmam. Ja atļauts jautāt, kā cilvēks var vadīt, ja viņš ne tikai nav spējīgs sastādīt kaut kādu plānu smieklīgi īsam laika posmam, teiksim, tūkstoš gadiem, bet nevar būt drošs pat par savu nākamo dienu? Patiešām, — te nepazīstamais pagriezās pret Berliozu, — iedomājieties, ka jūs sākat, piemēram, vadīt, rīkot citus un pats sevi, vispār sākat jau pilnīgi iejusties un pēkšņi… khe… khe… khe… jums ir plaušu sarkoma… — te ārzemnieks nosmaidīja tik saldi, it kā domas par plaušu sarkomu sagādātu viņam baudu, — jā, sarkoma, — miegdams acis kā runcis, viņš atkārtoja skanīgo vārdu, — un jūsu valdīšanas laiks ir cauri! Neviena cita liktenis, atskaitot jūsu pašu, jūs vairs neinteresē. Mājinieki sāk jums melot, jūs, juzdami, ka labi nav, metaties pie gudriem ārstiem, pēc tam pie šarlatāniem, gadās pat — pie zīlniecēm. Bet tam visam nav nekādas nozīmes, jūs pats to zināt. Un viss beidzas traģiski: tasi, kuram vēl nesen šķita, ka viņš kaut ko vada vai pārvalda, nekustīgi guļ koka kastē, un tuvinieki, saprazdami, ka no guļošā vairs nekāda labuma nebūs, iebāž to krāsnī un sadedzina; gadās ari vēl sliktāk: tikko cilvēks sataisījies braukt uz Kislovodsku, — te ārzemnieks piemiedza aci uz Berlioza pusi, — kas var būt vēl vienkāršāk, bet pat to viņš nevar, tāpēc ka pēkšņi nezin kāpēc paslīd un pakļūst zem tramvaja. Vai tiešām jūs teiksit, ka viņš pats sevi uz visu to vadīja? Vai pareizāk tomēr nebūs domāt, ka viņu vadīja pavisam cits spēks? — Te nepazīstamais iesmējās savādiem smiekliņiem.
Berliozs ar milzīgu uzmanību klausījās nepatīkamo stāstījumu par sarkomu un tramvaju, un kaut kādas nemierīgas domas sāka vinu mocīt. «Viņš nav ārzemnieks! Nav ārzemnieks!» Berliozs domāja. «Viņš ir visai dīvains subjekts… Bet kas tad galu galā viņš ir?»
— Es redzu, ka jūs vēlaties smēķēt, — nepazīstamais negaidīti uzrunāja Bezpajumtnieku. — Ko īsti jūs smēķējat?
— Vai tad jums ir visādas markas? — drūmi jautāja dzejnieks, kuram papirosi bija beigušies.
— Ko tieši jūs smēķējat? — nepazīstamais atkārtoja.
— «Mūsu marku», — nikni atbildēja Bezpajumtnieks.
Nepazīstamais tūlīt izvilka no kabatas etviju un piedāvāja Bezpajumtniekam.
— «Mūsu marka».
Redaktoru un dzejnieku ne tik daudz pārsteidza tas, ka etvijā bija tieši «Mūsu marka», cik etvija pati. Tā bija milzīgi liela, tīra zelta, un, atverot vāku, ar zilu un baltu uguni nozibsnīja briljanta trīsstūrītis.
Literātiem iešāvās prātā katram sava doma. Berliozam: «Nē, tomēr ārzemnieks!» — bet Bezpajumtniekam: «Velns ar ārā! Vai ne?»
Dzejnieks un etvijas īpašnieks aizsmēķēja, bet Berliozs, kā jau nesmēķētājs, atteicās.
«Vajadzēs viņam iebilst tā,» nolēma Berliozs, «labi, cilvēks ir mirstīgs, par to neviens nestrīdas, bet lieta ir tāda, ka…»
Taču šos vārdus viņš nepaspēja pateikt, jo ierunājās ārzemnieks:
— Jā, cilvēks ir mirstīgs, bet tas būtu mazākais. Ļaunāk, ja viņš dažreiz mirst pavisam negaidīti, tur tas joks. Viņš nemaz nevar pateikt, ko šovakar darīs.
«Jautājums ir pavisam kaut kā ačgārni…» nodomāja Berliozs un iebilda:
— Tagad gan jūs pārspīlējat. Sovakars man ir vairāk vai mazāk skaidrs. Saprotams, ja uz Bronnajas ielas ķieģelis neuzkrīt uz galvas…
— Nevienam un nekad, — uzstājīgi pārtrauca nepazīstamais, — ne no šā, ne no tā ķieģeļi uz galvas nekrīt. Katrā ziņā es varu derēt, ka jums tas nedraud. Jūs mirsit citādā nāvē.
— Varbūt jūs zināt, kādā tieši? — ar neslēptu ironiju apvaicājās Berliozs, tādā veidā iekuldamies patiešām bezjēdzīgā sarunā.
— Un pateiksit man to?
— Labprāt, — nepazīstamais atsaucās. Viņš noskatīja Berliozu no galvas līdz kājām, it kā taisītos viņam šūt uzvalku, un caur zobiem nomurmināja kaut ko apmēram tādu: «Viens, divi… Merkurs blakusmājā… Mēness nozūd… seši— nelaime… vakars— septiņi…» — un skaļi un priecīgi paziņoja: — Jums nogriezīs galvu!
Bezpajumtnieks mežonīgā naidā izbolīja acis uz izaicinošo svešinieku, bet Berliozs ar sāju sminu noprasīja:
— Bet kas tieši? Ienaidnieki? Interventi?
— Nē, — sarunu biedrs atbildēja, — krievu sieviete, komjauniete.
— Hmm… — svešinieka nelāgā joka saērcināts, Berliozs noīdēja, — tas nu gan, atvainojiet, ir maz ticams.
— Atvainojiet ari mani, — ārzemnieks atbildēja, — bet tā tas ir. Jā, es gribētu jums pajautāt, ko jūs darīsit šovakar, ja nav noslēpums.
— Noslēpuma nav. Tūlīt es iegriezīšos mājās Dārza ielā, bet pēc tam pulksten desmitos vakarā MASLITASĀ notiks sēde — un es to vadīšu.
— Nē, tas nu nekādi nevar notikt, — stingri iebilda ārzemnieks.
— Kāpēc, apžēlojieties?
— Tāpēc, — atbildēja ārzemnieks un ar piemiegtām acīm paskatījās debesīs, kur, juzdami tuvojošos vakara vēsumu, bez skaņas lidinājās melni putni, — ka Annuška jau saulpuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau pat ari izlaistījusi. Tā ka sēde nenotiks.
Šinī brīdī pavisam saprotamu iemeslu dēļ zem liepām iestājās klusums.
— Piedodiet, — pēc brītiņa ierunājās Berliozs, laiku pa laikam uzmezdams skatu muļķīgi pļāpājošajam ārzemniekam, — kāds tam sakars ar saulpuķu eļļu… un kas tā par Annušku?
— Saulpuķu eļļa te būtu tādā sakarībā, — pēkšņi ierunājās Bezpajumtnieks, acīmredzot nolēmis, ka laiks pieteikt kam nelūgtajam sarunu biedram, — vai jums, pilsoni, kādreiz nav nācies pabūt tur, kur ārstē garīgi slimos?
— IvanL. — klusi iesaucās Mihails Aleksandrovičs.
Bet ārzemnieks nemaz neapvainojās, smējās pavisam priecīgi.
— Ir, ir nācies un ne vienu reizi vien! — viņš iesaucās smiedamies, bet no dzejnieka nenovērsdams nesmejošās acis. — Kur tikai man nav nācies būt! Žēl tikai, ka es neiedomājos pajautāt profesoram: kas tas ir — šizofrēnija? Tā ka uzziniet gan pats to no viņa, Ivan Nikolajevič!
— Kā jūs zināt, kā mani sauc?
— Apžēlojieties, Ivan Nikolajevič, kurš tad nu jūs nepazīst! — Un ārzemnieks izvilka no kabatas «Ļiteraturnajas gazetas» vakardienas numuru, un Ivans Nikolajevičs pašā pirmajā lappusē ieraudzīja savu attēlu un zem tā savus paša dzejoļus. Bet vēl vakar tā iepriecējušais slavas un popularitātes pierādījums šoreiz dzejnieku nemaz neiepriecināja.
— Es atvainojos, — viņš teica, un viņa seja satumsa, — vai jūs nevarētu vienu mirklīti pagaidīt? Man biedram jāpasaka daži vārdi.
— O, ar lielāko prieku! — nepazīstamais iesaucās. — Šeit zem liepām ir tik labi, un es turklāt nekur nesteidzos.
— Zini ko, Miša, — nočukstēja dzejnieks, kad bija pasaucis Berliozu maliņā, — viņš nav nekāds intūrists, bet spiegs. Viņš ir pie mums ielavījies krievu emigrants. Pieprasi viņam dokumentus, citādi izspruks…
— Tu tā domā? — satraukti atčukstēja Berliozs, bet pats nosprieda: «Viņam taisnība!»
— Tici man, — dzejnieks šņāca viņam ausī, — viņš tikai izliekas par muļķīti, lai no mums kaut ko izvilinātu. Dzirdēji, kā viņš krieviski runā, — čukstēja dzejnieks, ar vienu aci sekodams, lai nepazīstamais neaizmūk, — iesim aizturēsim, citādi izspruks…
Un dzejnieks aiz rokas vilka Berliozu atpakaļ pie sola.
Nepazīstamais nesēdēja, bet bija piecēlies un turēja rokā kaut kādu grāmatiņu tumšpelēkos vākos, aploksni no bieza, laba papīra un vizītkarti.