— Diemžēl ir, — negaidīti atbildēja sekretārs un pasniedza Pilātam vēl vienu pergamenta gabalu.
— Kas tur vēl varētu būt? — Pilāts jautāja un sarauca pieri.
Kad pasniegtais pergaments bija izlasīts, prokuratora seja vēl vairāk pārmainījās. Vai nu tumšas asinis pieplūda kaklam un sejai, vai bija cits kāds iemesls, taču viņa āda zaudēja savu dzeltenīgumu, nobrūnēja un acis iekrita dobumos.
Arī pie tā droši vien vainīgas bija deniņos sakāpušās un dauzīties sākušās asinis, jo prokuratoram kaut kas notika ar redzi. Viņam izlikās, ka arestanta galva aizpeld kaut kur projām un tās vietā uzrodas jauna. Uz šīs plikās galvas bija zelta kronis ar retiem žuburiem, uz pieres bija ādā iegrauzusies ar smēri saziesta brūce, bezzobainā mute bija iekritusi un kaprīzā apakšlūpa atkārusies. Pilātam šķita, ka izgaisušas balkona sārtās kolonnas un Jerušalajimas jumti tālumā, lejā aiz dārza, un visu apņēmusi apkārtējo dārzu biezā, mūžam zaļā lapotne. Arī ar dzirdi notika kaut kas dīvains — it kā tālumā klusi un draudīgi ieskanētos taures un ļoti skaidra, nazāla balss augstmanigi stieptu vārdus: «Likums par majestātes apvainošanu…»
Sāka auļot domas — īsas, nesakarīgas un neparastas: «Man beigas!» — pēc tam: «Mums beigas!..» Un viena starp tām pavisam bezjēdzīga: par kaut kādu neizbēgamu un nolemtu nemirstību — kam?! — turklāt šī nemirstība izraisīja neciešami sāpīgas skumjas.
Pilāts saspringa, atbrīvojās no redzējuma, atkal skatījās uz balkonu, un atkal viņa priekšā bija arestanta acis.
— Paklausies, Ha-Nocri, — prokurators ierunājās, dīvaini skatīdamies uz Ješuu, prokuratora seja bija barga, bet acis pilnas satraukuma, — vai tu kaut kad kaut ko esi runājis par lielo cēzaru? Atbildi! Esi?… Vai… ne… esi? — Pilāts pastiepa «ne» drusku vairāk, nekā tas tiesā pienākas, un ar skatienu sūtīja Ješuam kaut kādu domu, it kā gribēdams to iedvest arestantam.
— Taisnību runāt ir viegli, — arestants noteica.
— Man nav jāzin, — nospiestā un niknā balsī atsaucās Pilāts, — vai tev ir patīkami vai nepatīkami teikt taisnību. Tev to nāksies teikt. Bet, pirms runā, apsver katru vārdu, ja negribi ne tikai neizbēgamu, bet arī mokošu nāvi!
Nevienam nav zināms, kas bija noticis ar Jūdu zemes prokuratoru, bet viņš atļāvās pacelt roku, it kā no saules stara vairīdamies, un aiz šīs rokas kā aiz vairoga dot ar acīm kaut kādu mājienu arestantam.
— Tātad, — viņš teica, — atbildi — vai tu pazīsti Jūdasu no Kirjatas un ko tieši tu viņam teici, ja vispār ko teici, par cēzaru?
— Tas bija tā, — arestants labprāt sāka stāstīt, — aizvakar vakarā pie tempļa es iepazinos ar vienu jaunu cilvēku, kurš teica, ka esot Jūdass no Kirjatas pilsētas. Viņš uzaicināja mani pie sevis mājās Lejas Pilsētā un uzcienāja…
— Labs cilvēks? — jautāja Pilāts, un velnišķīga uguns nozibsnija vina acīs.»
— Ļoti labs un zinātkārs cilvēks, — arestants apstiprināja, — viņš izrādija milzīgu interesi par manām domām, uzņēma mani ļoti laipni…
— Aizdedzināja eļļas lampiņas… — tādā pašā tonī kā arestants Pilāts piebilda, turklāt acis viņam staroja.
— Jā, — mazliet pabrīnījies, kā prokurators to zina, Ješua turpināja, — lūdza mani izteikt savus uzskatus par valsts varu. Viņu šis jautājums ļoti interesēja.
— Un ko tad tu teici? — jautāja Pilāts. — Vai arī tu atbildēsi, ka esi aizmirsis, ko runāji? — Bet Pilāta tonī jau bija bezcerība.
— Es teicu, — arestants stāstīja, — ka ikviena vara ir vardarbība pret cilvēkiem un ka pienāks laiks, kad nebūs ne cēzaru, ne citas varas. Cilvēks ieies patiesības un taisnīguma valstībā, kur vispār nekāda vara nebūs vajadzīga.
— Tālāk!
— Tālāk nebija nekā, — teica arestants, — tūlīt saskrēja cilvēki, sasēja mani un aizveda uz cietumu.
Sekretārs, cenzdamies neizlaist nevienu vārdu, ātri švīkāja uz pergamenta.
— Cilvēkiem uz pasaules nav bijis, nav un nekad nebūs diženākas un skaistākas varas par imperatora Tiberija varu! — Pilāta neskanīgā un slimā balss pieņēmās spēkā.
Prokurators nez kāpēc ar nicināšanu paskatījās uz sekretāru un konvoju.
— Un ne jau tev, neprātīgais noziedzniek, par to spriest! — Te Pilāts uzkliedza: — Izvest konvoju no balkona! — Un, pret sekretāru pagriezies, piemetināja: — Atstājiet mani ar noziedznieku vienatnē, tā ir valsts lieta!
Konvojs pacēla pīķus un, ritmiski soļiem klaudzot, devās no balkona dārzā, bet pēc konvoja aizgāja ari sekretārs.
Kādu laiku klusumu balkonā pārtrauca vienīgi fontāna ūdens dziesma. Pilāts skatījās, kā virs caurulītes uzpūšas ūdens šķīvis, kā tam aplūst malas un sīkās strūkliņās krīt lejup.
Arestants ierunājās pirmais:
— Es redzu, ka ir notikusi kaut kāda nelaime tāpēc, ka esmu runājis ar to jaunekli no Kirjatas. Man, valdītāj, ir tāda nojauta, ka ar vinu notiks kas slikts, un man vina loti žēl.
— Es domāju, — savādi smīnēdams, atbildēja prokurators, — ka ir vēl kaut kas uz pasaules, ko tev vajadzētu pažēlot vairāk nekā Jūdasu no Kirjatas un kam klāsies daudz sliktāk nekā Jūdasam. Tātad Marks Žurkkāvis, salts un pārliecināts bende, un tie ļaudis, kuri, kā es redzu, — prokurators rādīja uz Ješuas sakropļoto seju, — tevi ir situši par taviem sprediķiem, ļauna darītāji Dismass un Hestass, kas kopā ar savu varzu noslepkavoja četrus kareivjus, un beigu beigās nožēlojamais nodevējs Jūdass — visi viņi ir labi cilvēki?
— Jā, — atbildēja arestants.
— Un būs reiz patiesības valstība?
— Būs, valdītāj, — pārliecināti atbildēja Ješua.
— Nekad viņas nebūs! — Pilāts pēkšņi iekliedzās tik briesmīgā balsī, ka Ješua atlēca sānis. Tāpat pirms daudziem gadiem Jaunavu Ielejā viņš bija kliedzis saviem jātniekiem: «Kapājiet viņus! Kapājiet viņus! Lielais Žurkkāvis ir ķezā!» Viņš vēl vairāk paaugstināja komandās izbļauto balsi un izkliedza vārdus tā, lai tos dārzā var dzirdēt: — Noziedznieks! Noziedznieks! Noziedznieks!
Pēc tam, pazeminājis balsi, iejautājās:
— Ješua Ha-Nocri, vai tu tici kaut kādiem dieviem?
— Dievs ir viens, — Ješua atbildēja, — un es viņam ticu.
— Tad lūdz viņu! Kā nākas, lūdz! Vispār, — te Pilātam aizķērās balss, — tas ari nelīdzēs. Sieva tev ir? — nez kāpēc žēlabaini jautāja Pilāts, pats nesaprazdams, kas ar viņu notiek.
— Nē, es esmu viens pats.
— Neciešamā pilsēta, — pēkšņi nomurmināja prokurators, noskurinājās, it kā būtu nosalis, un paberzēja rokas, it kā mazgātos. — Ja tevi būtu nodūruši pirms satikšanās ar Jūdasu no Kirjatas, tici man, būtu bijis labāk.
— Bet varbūt tu mani laistu vaļā, valdītāj, — arestants negaidīti palūdza, un viņa balss kļuva tramīga, — es redzu, ka mani grib nobeigt.
Pilāta seja krampjaini sarāvās, viņš pavērsa pret Ješuu iekaisušos, sarkani dzīslotos acu baltumus un teica:
— Nelaimīgais, un tu domā, ka Romas prokurators atlaidīs cilvēku, kurš sacījis to, ko tu teici? O, dievi, dievi! Vai ari tu ceri, ka esmu ar mieru būt tavā vietā? Es nedomāju tā kā tu! Un klausies: ja no šī brīža tu teiksi kaut pušplēstu vārdu, sāksi ar kādu runāt, tad sargies no manis! Vēlreiz tev atkārtoju: sargies!
— Valdītāj…
— Klusu! — iekliedzās Pilāts, ar satracinātu skatienu pavadīdams bezdelīgu, kas atkal bija ielidojusi balkonā. — Šurp, pie manis! — Pilāts kliedza.
Kad sekretārs un konvojs bija atgriezušies savās vietās, Pilāts paziņoja, ka apstiprina Mazā Sinedrija pasludināto nāves spriedumu Ješuam Ha-Nocri, un sekretārs pierakstīja Pilāta teikto.