Pēc brīža prokuratora priekšā stāvēja Marks Žurkkāvis. Viņam prokurators pavēlēja nodot noziedznieku slepenā dienesta priekšniekam reizē ar rīkojumu — nošķirt Ješuu Ha-Nocri no pārējiem notiesātajiem un piedraudēt ar bargu sodu slepenā dienesta komandai, ja tā ar Ješuu sarunāsies vai atbildēs uz kādu viņa jautājumu.
Marks deva zīmi, konvojs ap Ješuu saslēdzās un izveda viņu no balkona.
Pēc tam prokuratora priekšā stājās slaids, gaišbārdains skaistulis, uz krūtīm tam vizuļoja lauvu purni, bruņucepuri rotāja ērgļa spalvas, uz šķēpa portupejas bija zelta sprādzes, apavi ar trīskāršu zoli bija sašņorēti līdz ceļiem un pār plecu pārmests liesmojošs apmetnis. Tas bija leģionu komandējošais legāts. Prokurators viņam pajautāja, kur pašreiz atrodas sebastiešu kohorta. Legāts ziņoja, ka sebastiešu ķēdes aplenkušas laukumu hipodroma priekšā, kur tautai nolasīs spriedumu par noziedzniekiem.
Tad prokurators deva rīkojumu izvēlēties divas ccntūrijas no romiešu kohortas. Vienai no tām Žurkkāvja vadībā vajadzēs konvojēt noziedzniekus, vezumus ar nāves soda izpildīšanai vajadzīgajiem piederumiem un bendes, kad tie dosies uz Kailo Kalnu, un, nonākot tur, piebiedroties ķēdēm augšējā aplenkumā. Otrai jādodas turp tūlīt, lai iežogotu Kailo Kalnu jau tagad. Sim pašam nolūkam, tas ir, Kalna apsardzībai, prokurators lūdza legātu nosūtīt tur kavalērijas palīgpulku — sīriešu ālu.
Kad legāts aizgāja no balkona, prokurators pavēlēja sekretāram, lai tas izsauc šurp uz pili Sinedrija prezidentu, divus tā locekļus un Jerušalajimas tempļa sardzes priekšnieku, un piebilda, ka lūdz to izdarīt tādā veidā, lai pirms apspriedes ar visiem šiem ļaudīm viņš ar prezidentu varētu parunāt vispirms vienatnē.
Prokuratora pavēles tika izpildītas ātri un precīzi, un saule, ar neredzētu niknumu šajās dienās cepinādama Jerušalajimu, vēl nebija sasniegusi savu augstāko punktu, kad pie diviem kāpnes sargājošiem marmora lauvām augšējā terasē satikās prokurators un Sinedrija prezidenta vietas izpildītājs jūdu augstais priesteris Josefs Kāifass.
Dārzā valdīja klusums. Bet, iznākot no kolonādes saules apspīdētajā dārza augšējā laukumā, kur auga palmas ar baismīgiem ziloņkājainiem stumbriem, kur prokuratoram pavērās skats uz visu viņam pretīgo Jerušalajimu ar tās gaisa tiltiem, cietokšņiem un — pats galvenais — ar Jerušalajimas templi — šo vārdos neaprakstāmo marmora blāķi, ko sedza nevis jumts, bet zeltītas drakona zvīņas, prokuratora dzirdīgā auss uztvēra dobju ņurdoņu, kura nāca šurp no pilsētas laukuma aiz pils dārza zemāko terašu akmens sienas un kurā pa brižam ielauzās vāji, smalki tādi kā vaidi, kā kliedzieni.
Prokurators saprata, ka uz laukuma jau salasījies nepārskatāms neseno nekārtību satraukts Jerušalajimas iedzīvotāju pūlis, ar nepacietību gaidot sprieduma pasludināšanu, un ka kliedzēji ir nepacietīgie ūdens pārdevēji.
Prokurators vispirms uzaicināja augsto priesteri uz balkona, kur nav tik nežēlīgas tveices, taču Kāifass pieklājīgi atvainojās un paskaidroja, ka nevar to darit. Pilāts uzvilka kapuci pār savu puskailo galvu, un saruna sākās. Saruna noritēja grieķiski.
Pilāts teica, ka Ješuas Ha-Nocri lietu ir izskatījis un nāves spriedumu apstiprinājis.
Tādējādi šodien izpildāmais nāves sods piespriests trim slepkavām: Dismasam, He'stasam, Barabam un vēl tam pašam Jesuam Ha-Nocri. Pirmos divus, kam bija ienācis prātā kūdīt tautu uz dumpi pret cēzaru, saņēma ciet Romas varas iestādes kaujā, par viņiem lemj prokurators, un par tiem šeit nav jārunā. Abus pēdējos, Barabu un Ha-Nocri, ir notvērušas vietējās varas iestādes un notiesājis Sinedrijs. Saskaņā ar likumu, saskaņā ar paražu vienu no viņiem vajadzēs atlaist brīvībā par godu Lieldienu svētkiem, kuri šodien sākas.
Tātad prokurators grib zināt, kuru no diviem noziedzniekiem Sinedrijs taisās atbrīvot: Barabu vai Ha-Nocri? Kāifass palocīja galvu, apliecinādams, ka jautājums viņam ir skaidrs, un teica:
— Sinedrijs lūdz atbrīvot Barabu.
Prokurators labi zināja, ka augstais priesteris viņam tieši tā atbildēs, bet viņam vajadzēja parādīt, ka tāda atbilde viņā izsauc izbrīnu.
Pilāts to izdarīja ar lielu meistarību. Uzacis viņa augstprātīgajā sejā pacēlās, prokurators ar izbrīnu paskatījās augstajam priesterim taisni acīs.
— Man jāatzīst, ka atbilde mani pārsteidz, — mierīgi ierunājās prokurators, — es baidos, vai te nav kāds pārpratums.
Pilāts paskaidroja. Romas varas iestādes nebūt negrib kaut kā ierobežot vietējo garīgo varas iestāžu tiesības, augstajam priesterim tas ir labi zināms, bet šoreiz notikusi nepārprotama kļūda. Un Romas varas iestādes, saprotams, ieinteresētas, lai kļūda tiktu izlabota.
Patiešām — Barabas un Ha-Nocri noziegumi pēc sava smaguma nav salīdzināmi. Ja otrs, acīm redzami prātā jucis cilvēks, vainojams bezjēdzīgu runu teikšanā, kas jaukušas ļaužu prātus Jerušalajimā un dažās citās vietās, tad pirmajam vaina ir daudz smagāka. Nemaz nerunājot par to, ka viņš atļāvies tieši aicināt uz sacelšanos, viņš turklāt vēl ir noslepkavojis sargkareivi, kad viņu centās saņemt ciet. Baraba ir daudz bīstamāks par Ha-Nocri.
Ņemot vērā visu sacīto, prokurators lūdz augsto priesteri vēlreiz pārskatīt lēmumu un atstāt brīvībā to no diviem apsūdzētajiem, kurš mazāk kaitīgs, un tāds, bez šaubām, ir Ha-Nocri. Tātad?
Kāifass paskatījās Pilātam tieši acīs un klusā, bet noteiktā balsī teica, ka Sinedrijs ar lietu iepazinies uzmanīgi un jau otrreiz paziņo, ka nolēmis atsvabināt Barabu.
— Kā? Pat pēc mana lūguma? Pēc tā cilvēka lūguma, kurš šeit pārstāv Romas valsts varu? Augstais priesteri, atkārto trešoreiz!
— Un ari trešoreiz mēs paziņojam, ka atbrīvosim Barabu, — klusu teica Kāifass.
Viss bija cauri, un runāt vairs nebija par ko. Ha-Nocri zuda uz visiem laikiem, un nebūs neviena, kas izārstētu prokuratora briesmīgo, ļauno slimību; pret to nav līdzekļa, atskaitot nāvi. Taču nejau šī doma pašreiz satrauca Pilātu. Visu viņa būtību pārņēma tā pati sāpīgā smeldze, kas toreiz uz balkona. Viņš tūlīt centās to sev izskaidrot, un skaidrojums iznāca dīvains: prokurators neskaidrinojauta, ka viņš ar notiesāto kaut ko nav izrunājis līdz galam, bet var ari būt, ka nav līdz galam uzklausījis.
Pilāts aizdzina šo domu, un tā aizlidoja vienā acumirklī, tāpat kā atlidojusi. Tā aizlidoja, bet sāpīgā smeldze palika neizskaidrota, jo nevarēja taču to izskaidrot kā zibens uzplaiksnījusī un pagaisusī cita — īsiņa doma: «Nemirstība… ir atnākusi nemirstība…» Kam nemirstība ir atnākusi? To prokurators nevarēja saprast, bet no domas par mīklaino nemirstību viņam pašā saules karstumā sametās auksti.
— Labi, — sacīja Pilāts, — lai tā būtu.
Viņš atskatījās, pārlaida skatienu apkārtnei un nobrīnījās par notikušo pārmaiņu. Bija pazudis pilnziedigais rožu krūms, bija pazudušas cipreses ap augšējo terasi un granātkoks, un baltā statuja zaļumu vidū, un paši zaļumi ari. To vietā uzpeldēja kaut kāds sarkanmelns biezoknis, tajā sašūpojās ūdenszāles un virzījās kaut kur, un kopā ar tām virzījās arī Pilāts. Tagad viņu žņaugdamas un apsvilinādamas savā varā turēja visbriesmīgākās dusmas, dusmas par savu bezspēcību.
— Es smoku, — viņš ar mokām izrunāja, — es smoku nost!
Ar aukstu, slapju roku viņš rāva vaļā apmetņa apkakles sprādzi, tā nokrita zemē smiltīs.
— Šodien spiedīgs laiks, kaut kur ir negaiss, — atsaucās Kāifass, nenovērsdams skata no Pilāta piesarkušās sejas un iedomādamies, kādas mokas vēl stāv priekšā. «O, cik briesmīgs nīzāna mēnesis šogad!»