— Nē, — teica Pilāts, — tas nav no tā, ka laiks spiedīgs, bet tāpēc, ka es smoku nost tavā klātbūtnē, Kāifass, — piemiedzis acis šauras, smaidīdams Pilāts vēl piemetināja: — Piesargies, augstais priesteri Augstā priestera tumšās acis iezibsnijās, un viņš sataisīja tādu pašu izbrīnījušos seju kā pirms tam prokurators.
— Kas man jādzird, prokurator? — lepni un mierīgi atbildēja Kāifass. — Tu man draudi pēc pieņemta un tevis paša apstiprināta sprieduma? Vai tas var būt? Mēs esam pieraduši, ka Romas prokurators, pirms kaut ko saka, apdomā vārdus. Vai tikai mūs kāds nenoklausās, valdītāj?
Pilāts ar nedzīvām acīm paskatījās uz augsto priesteri un atņirdzās mākslotā smaidā.
— Ko tu runā, augstais pricstcr! Kas mūs šeit var noklausīties? Vai tad es patiešām atgādinu to jauno klejojošo plānprātiņu, kuru šodien sodīs ar nāvi? Vai tad es esmu kāds puišelis, Kāifas? Es zinu, ko un kur runāt. Ap dārzu ir sardze, ap pili vel viena, te pat pele spraudziņu neatradīs. Kur nu pele, te arī tas, kā viņu sauc… no Kirjatas ncielavīsies! Jā, starp citu, vai tu viņu pazīsti, augstais priester? Jā… ja tāds te ielavītos, viņš sūri un grūti to nožēlotu; šinī ziņā tu taču man tici? Ņem vērā, augstais priester, ka no šī brīža tev miera vairs nebūs! Ne tev, ne tavai tautai, — un Pilāts rādīja ar roku tālumā, pa labi, kur, augstu pacēlies, spīguļoja templis, — to saku tev es — Poncijas Pilāts, jātnieks Zelta Pilos!
— Zinu, to es zinu, — bez bailēm atbildēja melnbārdainais Kāifass, un acis tam iespīdējās. Viņš pacēla roku pret debesīm un turpināja: — Jūdu tauta zina, ka tu nīsti viņu ar vismelnāko naidu un daudz moku tu tai atnesīsi, bet iznīcināt pavisam nespēsi. Dievs viņu aizstāvēs. Uzdzirdēs mūs, uzklausīs mūs visuvarenais cēzars un paglābs no slepkavotāja Pilāta!
— O nē! — iesaucās Pilāts, un ar katru vārdu viņam kļuva vieglāk un vieglāk — nevajadzēja vairs izlikties un meklēt vārdus. — Pārāk daudz tu esi cczaram par mani žēlojies, tagad pienākusi mana stunda, Kāifas! Tagad aizceļos mans ziņojums — nevis vietvaldim uz Antiohiju, nevis uz Romu, bet taisnā ceļā uz Kapraiju pašam imperatoram, un ziņojumā būs rakstīts par to, kā jūs visīstākos dumpiniekus Jerušalajimā glābjat no nāves. Un ne jau nu ar ūdeni no Zālamana dīķiem, kā es biju gribējis, es tad padzirdināšu Jerušalajimu! Nē, ne ar ūdeni! Atceries, ka man jūsu dēļ nācās ņemt nost no sienas vairogus ar imperatora monogrammu, pārkārtot karaspēku, nācās, pats redzi, pat braukt šurp un skatīties, kas īsti te pie jums notiek! Piemini manus vārdus, augstais priesteri! Te nebūs tikai viena kohorta, nē! Pie Jerušalajimas mūriem ieradīsies pilnībā viss Fulminata leģions, šurp nāks arābu kavalērija, tad tu dzirdēsi rūgtu raudāšanu un vaimanas! Tad tu atcerēsies izglābto Barabu un nožēlosi, ka esi sūtījis nāvē filozofu ar viņa miermīlīgajiem sprediķiem.
Augstā priestera seja pārklājās ar plankumiem, acis liesmoja. Viņš atņirdzās prokuratora smaidam līdzīgā mākslotā smaidā un atbildēja:
— Vai tu pats, prokurator, tici tam, ko tu runā? Nē, netici vis! Ne jau mieru, ne mieru atnesa Jcrušalajimai tas tautas musinātājs, tu, jātniek, to lieliski saproti! Tu gribi viņu izlaist brīvībā, lai viņš samusinātu tautu, lai apgānītu ticību un lai pēc tam tā noliktu galvu zem romiešu šķēpiem! Es, jūdu augstais priesteris, kamēr vien būšu dzīvs, ticību apgānīt neļaušu un tautu aizstāvēšu! Dzirdi, Pilat? — Un Kāifass draudīgi pacēla roku augšup. — Ieklausies, prokurator!
Kāifass apklusa, un prokurators atkal tādu ka jūras šalkoņu saklausīja jau tepat — pie pašām Hēroda Lielā dārza sienām. Sī skaņa nāca no lejas, sasniegusi prokuratora kājas, sitās tieši sejā. Bet viņam aiz muguras, aiz pils spārna, skanēja satraukti tauru signāli, simtiem kāju smagnēja gaita, dzelžu šķindoņa, un prokurators saprata, ka romiešu kājnieki jau ir devušies izpildīt viņa pavēli un steidzas uz dumpiniekiem un slepkavām baigo pirmsnāves parādi.
— Tu dzirdi, prokurator? — klusu atkārtoja augstais priesteris. — Vai tiešām tu man gribi iegalvot, ka tas viss, — te augstais priesteris pacēla abas rokas, un tumšā kapuce noslīdēja viņam no galvas, — notiek nožēlojamā slepkavas Barabas dēļ?
Prokurators ar delnas virspusi noslaucīja auksto un mitro pieri, palūkojās zemē, pacēl a piemiegtās acis pret debesīm, ieraudzīja, ka nokaitētā lode jau ir gandrīz viņam virs galvas, bet Kaifasa ēna pavisam sačokurojusies pie lauvas astes, un klusā, vienaldzīgā balsi teica:
— Jau tuvu dienasvidus. Mēs esam aizrāvušies ar runāšanu, bet vajag turpināt darbu. ;
Smalkā veidā atvainojies augstajam priesterim, viņš palūdza to apsēsties uz sola magnolijas ēnā un uzgaidīt, kamēr viņš izsauks pārējos, kam jāpiedalās pēdējā īsajā apspriedē, un dos vēl vienu ar nāves soda izpildīšanu saistītu rīkojumu.
Uzlicis roku uz sirds, Kāifass pieklājīgi palocījās un palika dārzā, bet Pilāts atgriezās uz balkona. Tur viņu gaidīja sekretārs, un viņš tam lika aicināt dārzā leģiona legātu, kohortas tribūnu, kā arī abus Sinedrija locekļus un tempļa sardzes priekšnieku, kuri šo izsaukumu gaidīja apaļajā lapenē ar fontānu, šī paša dārza nākamajā — zemākajā terasē. Pilāts vēl piemetināja, ka arī pats tūlīt nāks, un iegāja pilī.
Kamēr sekretārs vāca kopā apspriedes dalībniekus, prokurators ar tumšiem aizkariem aiztumšotā istabā satikās ar kādu cilvēku, kuram pusi sejas slēpa kapuce, kaut ari šajā istabā saules stari nevarēja traucēt. Šī satikšanās bija ļoti īsa. Prokurators klusām pateica cilvēkam dažus vārdus, pēc kuriem tas devās projām, bet Pilāts caur kolonādi atgriezās dārzā.
Tur, klātesot visiem tiem, ko viņš bija vēlējies redzēt, prokurators svinīgi un sausi apliecināja, ka viņš apstiprina nāves spriedumu Ješuam Ha-Nocri, un oficiāli apjautājās Sinedrija locekļiem, kuru noziedznieku viņiem labpatīk atstāt dzīvu. Saņēmis atbildi, ka tas ir Baraba, prokurators teica:
— Ļoti labi, — un lika sekretāram ierakstīt to protokolā, tad paņēma un saspieda saujā sprādzi, ko sekretārs bija pacēlis no zemes, un svinīgi paziņoja: — Ir laiks!
Pēc tam visi klātesošie devās lejup pa platajām marmora kāpnēm, gar apdullinoši smaržojošām rožu sienām, lejup un lejup uz pils mūriem, uz vārtiem, kas veda gludi izbruģētā laukumā, kura galā pacēlās Jerušalajimas hipodroma kolonnas un statujas.
Tiklīdz grupa no dārza izgāja laukumā un uzkāpa plašajā akmens paaugstinājumā, kas pacēlās pāri laukumam, Pilāts, piemiedzis acis, novērtēja situāciju. Tur, kur viņš bija nāttfs, tas ir, ceļš no pils līdz laukumam, bija tukšs, toties priekšā Pilāts nekādu laukumu neredzēja, to bija pārplūdinājis pūlis. Pats paaugstinājums ari būtu stāvgrūdām pilns, ja to nenožogotu trīskāršā sebastiešu karavīru ķēde pa kreisi un ituriešu palīgkohortas karavīri pa labi no Pilāta.
Pilāts uzkāpa paaugstinājumā, automātiski žņaudzīdams rokā nevajadzīgo sprādzi un miegdams acis. Ne jau tāpēc prokurators samiedzās, ka viņam acis svilinātu saule, nē! Viņš nezin kāpēc negribēja redzēt notiesātos, kurus, kā viņš to labi zināja, uzvedīs uz paaugstinājuma tūlīt aiz viņa.
Tikko baltais, asinssarkani oderētais apmetnis parādījās uz klints pāri cilvēku jūrai, neko neredzošajam Pilātam ausīs ietriecās skaņu lavīna: — Ha-a-a… — Tā iesākās klusām kaut kur tālu pie hipodroma, pēc tam kļuva pērkondārdīga un, dažas sekundes noturējusies, noplaka. «Mani ir ieraudzījuši,» nodomāja Pilāts. Lavīna nenorima pavisam, tā negaidīti sāka dārdēt vēlreiz, uzbangoja skaļāk nekā pirmīt, un, tāpat kā virs bangām uzverd putas, uzvirda svilpieni un cauri pērkondārdiem saklausāmi sieviešu vaidi. «Tagad tie ir uzvesti uz paaugstinājuma…» nodomāja Pilāts, «bet vaidi ir tāpēc, ka pūlis, uz priekšu mezdamies, ir samīdījis vienu otru sievieti.»