— Redzat, prokurator… Tas nav nekas sevišķi sarežģīts. Atriebēji bija gājuši uz Kāifasa pili no otras puses, tur, kur šķērsicliņa paceļas augstāk par pils pagalmu. Tur viņi ari pārsvieduši sainīti pār sētu.
— Ar visu zīmīti?
— Taisni tā, kā jūs sakāt, prokurator. Jā, starp citu… — Te Afranijs norāva zīmogu un parādīja Pilātam sainīša saturu.
— Apžēliņ, ko jūs, Afranij, izdarījāt, tic taču droši vien ir tempļa zīmogi!
— Šinī ziņā prokurators var pilnīgi neuztraukties, — Afranijs teica, taisīdams ciet sainīti.
— Vai tiešām jums ir pilnīgi visi zīmogi? — prokurators smiedamies jautāja.
— Citādi tas nemaz nevar būt, prokurator, — bez kaut kādiem smiekliem nopietni atbildēja Afranijs.
— Varu iedomāties, kas pie Kāifasa notika!
— Jā, prokurator, uztraukums bija liels. Mani ataicināja uzreiz.
Pat pustumsā bija redzams, kā staro Pilāta acis.
— Interesanti, interesanti…
— Es atļaušos iebilst, prokurator, nekā interesanta tur nebija. Garlaicīga un apnīkstoša padarīšana. Kad cs pajautāju, vai Kāifasa pilī kādam ir izmaksāta attiecīga nauda, atbilde bija kategoriska, ka ne.
— Ak tā? Nu, ja nav izmaksāta, tad nav izmaksāta. Jo grūtāk būs atrast slepkavas.
— Pilnīgi pareizi, prokurator.
— Jā, Afranij, man pēkšņi iešāvās galvā — vai tik viņš nav izdarījis pašnāvību?
— 0 nē, prokurator, — no izbrīna Afranijs pat atgāzās krēslā, — piedodiet, bet tas ir pilnīgi neiespējami!
— Ak, šajā pilsētā viss ir iespējams! Varu derēt, ka drīz vien pa visu pilsētu sāks klīst tādas baumas.
Afranijs uzmeta prokuratoram savu skatienu, padomāja un teica:
— Tas var gadīties, prokurator.
Prokurators acīmredzot arvien vēl domāja par noslepkavoto cilvēku no Kirjatas, kaut gan šaj^ lietā viss bija skaidrs, un viņš pateica gandrīz ar tādu kā sapņainību:
— Es gribētu redzēt, kā viņu noslepkavoja.
— Noslepkavots viņš ir, cik vien prasmīgi var, prokurator, — atbildēja Afranijs, ar vieglu ironiju skatīdamies uz prokuratoru.
— Kā jūs to zināt?
— Es lūgšu jūs pievērst uzmanību šim makam, prokurator, — Afranijs atbildēja, — cs galvoju, ka Jūdasa asinis šļākušās ar joni. Man, prokurator, savā dzīvē nācies redzēt ne vienu vien nokauto!
— Tātad augšā viņš, protams, vairs necelsies?
— Nē, prokurator, celsies gan, — filozofiskā mierā smaidīdams sacīja Afranijs. — Tas būs, kad pār viņu noskanēs šeit tik gaidītā mesijas taure. Bet ātrāk gan ne!
— Pietiks, Afranij! Šis jautājums man ir skaidrs. Tagad par apglabāšanu.
— Sodītie ir apglabāti, prokurator.
— O, Afranij, saukt jūs tiesas priekšā būtu tīrais noziegums! Jūs esat pelnījis visaugstāko apbalvojumu. Kā tas notika?
Afranijs sāka stāstīt un pastāstīja — kamēr viņš noņēmies ar Jūdasa lietu, viņa palīga vadītā slepenās sardzes komanda sasniedza pakalnu, kad iestājās vakars. Viena līķa kalna galā neesot bijis. Pilāts nodrebēja un piesmakušā balsī teica:
— Ak, kā es par to laikus neiedomājos!
— Nav ko uztraukties, prokurator, — Afranijs teica un stāstīja tālāk: — Dismasa un Hestasa līķus, kam maitasputni bija izknābuši acis, viņi pievākuši uzreiz un sākuši meklēt trešo. Arī tas atrasts ātri vien. Kāds cilvēks…
— Levijs Matejs, — Pilāts nejautāja, bet drīzāk gan apgalvoja.
— Jā, prokurator…
Levijs Matejs slēpies alā Kailā Kalna ziemeļu nogāzē un gaidījis, kamēr satumsīs. Turpat bijis ari Ješuas Ha-Nocri kailais līķis. Kad sardze ar lāpu iegājusi alā, Levijs izmisumā sācis trakot. Viņš kliedzis, ka nekādu noziegumu nav izdarījis un ka ikvienam cilvēkam ar likumu ir atļauts apbedīt noziedznieku, ja viņš to vēlas. Levijs Matejs teicis, ka līķi neatdos. Bijis ļoti uztraukts, nesakarīgi klaigājis, te lūdzies, te draudējis, te nolādējis.
— Un viņu nācās saņemt ciet? — drūmi jautāja Pilāts.
— Nē, prokurator, nē, — ļoti nomierinoši teica Afranijs, — nekaunīgo bezprāti izdevies nomierināt ar solījumu, ka līķis tiks apglabāts.
Levijs apdomājis priekšlikumu, pierimis, bet paziņojis, ka prom neies un grib būt klāt pie apbedīšanas. Viņš teicis, ka neies prom pat tad, ja viņu sāks slepkavot, šim nolūkam piedāvādams maizes nazi, kurš viņam bijis:
— Un viņu aizdzina? — nospiestā balsī jautāja Pilāts.
— Nē, prokurator, nē. Mans palīgs atļāva viņam piedalīties apbedīšanā.
— Kurš no jūsu palīgiem visu to vadīja? — Pilāts pajautāja.
— Tolmajs, — Afranijs atbildēja un vaicāja satrauktā balsī:
— Vai viņš būtu pieļāvis kļūdu?
— Turpiniet, — Pilāts tcica, — nekādas kļūdas nav. Es esmu pat mazliet samulsis, Afranij, man acīmredzot ir darīšana ar cilvēku, kurš vispār nekad nekļūdās. Un šis cilvēks esat jūs.
Leviju Mateju paņēmuši tajā pašā pajūgā, kurā vesti notiesāto līķi, un pēc pāris stundām braucēji nonākuši vientuļā aizā uz ziemeļiem no Jerušalajimas. Tur, strādādama maiņās, komanda stundas laikā izrakuši dziļu bedri un apglabājusi visus tris.
— Kailus?
— Nē, prokurator, komanda bija šim nolūkam paņēmusi līdzi hitonus. Apglabājamiem pirkstā ir uzvilkti gredzeni. Ješuam ar vienu vītni, Dismasam ar divām un Hcstasam ar trim. Bedre aizbērta, virsū savelti akmeņi. Pazīšanās zīme zināma Tolmajam.
— Ak, ja es to būtu iedomājies! — sāpīgi saviebies, teica Pilāts.
— Man taču vajadzēja satikt šo Leviju Mateju…
— Viņš ir šeit, prokurator!
Pilāts kādu laiku ar platām acīm skatījās uz Afraniju un pēc tam