teica:
— Izsaku jums pateicību par visu, ko esat darijis šajā lietā. Lūdzu, atsūtiet rīt Tolmaju pie manis un jau iepriekš pasakiet, ka esmu ar viņu apmierināts, bet jūs, Afranij, — Pilāts izņēma no siksnas kabatas gredzenu un pasniedza to slepenā dienesta priekšniekam, — pieņemiet, lūdzu, par piemiņu no manis.
Afranijs palocījās un teica:
— Tas man liels gods, prokurator.
— Komandai, kas piedalījās apglabāšanā, izsniedziet apbalvojumus! Tiem, kas ļāva Jūdasam nozust, — rājienu. Bet Leviju Mateju — uzreiz pie manis! Man jāzina visi sīkumi Ješuas lietā.
— Klausos, prokurator! — Afranijs sāka kāpties atpakaļ un klanīties, bet prokurators sasita plaukstas un uzkliedza:
— Šurp! Gaismu kolonādē!
Afranijs jau gāja pa dārzu, kad Pilātam aiz muguras iemirdzējās kalpu nestās uguntiņas. Prokuratora priekšā uz galda spīdēja trīs gaismekļi, un mēnesnīcas nakts tūlīt atkāpās dārzā, it kā Afranijs būtu to aiznesis sev līdzi. Afranija vietā balkonā ienāca mazs, izkāmējis, nepazīstams cilvēciņš, tam blakus stāvēja milzīgais cen- turions. Milzis saprata prokuratora skatienu un tūdaļ nozuda dārzā.
Prokurators pētīja atnākušo, un viņa skatienā bija gan milzīga interese, gan tādas kā bailes. Tā skatās uz cilvēku, par kuru daudz dzirdēts, daudz domāts un kurš beidzot ir atnācis.
Atnākušajam cilvēkam bija gadu četrdesmit, viņš bija viss vienās skrandās, melnīgsnējs, turklāt uz skrandām bija sakaltuši dubļi, un viņš sirdīgi skatījās caur pieri. Vārdu sakot, viņa izskats bija visai nepievilcīgs, un viņš stipri vien atgādināja kādu no tiem pilsētas ubagiem, kuri lielā vairumā stumdās pa tempļa terasēm vai vazājas pa trokšņainās un netīrās Lejas Pilsētas tirgiem.
Iestājās ilgs klusums, kuru pārtrauca atnācēja pēkšņā un negaidītā uzvešanās. Viņš nobālēja, sagrīļojās un būtu nokritis gar zemi, ja nebūtu pieķēries pie galda malas.
— Kas tev ir? — Pilāts jautāja.
— Nekas nav, — Levijs Matejs atbildēja un norija siekalas. Plikais, netīrais kakls uzpūtās un noplaka.
— Kas ar tevi ir, atbildi taču, — Pilāts atkārtoja.
— Es esmu piekusis, — levijs atbildēja un drūmi paskatījās grīdā.
— Sēdies, — Pilāts teica un norādīja uz krēslu.
Levijs ar neuzticību paskatījās uz Pilātu, pagāja uz krēsla pusi, bailīgi paskatījās uz krēsla zeltītajiem rokturiem un apsēdās nevis uz krēsla, bet turpat blakus uz grīdas.
— Pasaki man — kāpēc tu negribi sēdēt uz krēsla? — Pilāts noprasīja.
— Es esmu netīrs, nosmērēšu, — grīdā skatīdamies, atbildēja Levijs.
— Tūlīt tev iedos paēst.
— Es negribu ēst, — Levijs atbildēja.
— Kāpēc jāmelo? — Pilāts klusām jautāja. — Tu taču neesi ēdis visu dienu, bet varbūt ari ilgāk. Nu labi, negribi — neēd. Es tevi atsaucu, lai tu man parādi to nazi, kurš tev bija.
— Karavīri atņēma, kad veda šurp, — Levijs atteica un piebilda drūmā balsī: — Atdodiet man to, man jāaiznes atpakaļ saimniekam, es nazi nozagu.
— Priekš kā?
— Ar ko virves pārgriezt, — Levijs atbildēja.
— Mark! — prokurators uzsauca, un centurions parādījās pie kolonnām. — Atnesiet man viņa nazi!
Centurions no otras maksts, kura viņam bija pie jostas, izvilka netīru maizes nazi, pasniedza to prokuratoram, bet pats aizgāja.
— Kur tu to paņēmi?
— Maizes bodē pie Hcbronas vārtiem, kā nāk pilsētā iekšā, tā uzreiz pa kreisi.
Pilāts nopētīja plato asmeni, nez kāpēc pataustīja ar pirkstu, vai ir ass, un teica:
— Par nazi nebēdā, tas tiks atdots bodē. Bet tagad man vajadzīgs kas-cits: parādi man hartu, kuru tu nēsā visur līdzi un kur ir pierakstīts, ko Ješua teicis.
Levijs ar naidu paskatījās uz Pilātu, viņa sejā parādījās tik nejauks smaids, ka tas pavisam izķēmoja viņa seju.
— Visu gribat atņemt? Arī pašu pēdējo, kas man vēl ir? — viņš jautāja.
— Es tev nesacīju — atdod, — tcica Pilāts, — cs tev sacīju — parādi. .
Levijs parakņājās azotē un izvilka no turienes pergamenta rulli. Pilāts paņēma to, atritināja, izklāja starp gaismekļiem un, acis piemiedzis, sāka pētīt grūti salasāmās ar tinti rakstītās zīmes. Bija grūti saprast šīs ķeburainās rindas, un Pilāts viebās un bāza seju pergamentam pavisam klāt, vilkdams ar pirkstu pa rindām. Viņam tomēr izdevās konstatēt, ka uzrakstītais ir nesakarīga kaut kādu izteikumu, saimniecisku rēķinu un dzejas rindu ķede. Šo to Pilāts izlasīja: «Nāves nav… Vakar mēs ēdām pavasara gardumus…»
Viebdamies no piepūles, Pilāts lasīja: «Mēs ieraudzīsim dzīves ūdeņu dzidro upi… Cilvēce skatīsies saulē caur tīru kristālu…»
Te Pilāts nodrebēja. Pēdējās pergamenta rindiņās viņš saburtoja vārdus: «…lielāka netikuma… gļēvumu.»
Pilāts satina pergamentu un ar asu kustību atdeva to Levijam.
— Ņem, — viņš teica, paklusēja un piebilda: — Es skatos, ka tu esi izglītots cilvēks un tev nav nekādas vajadzības staigāt apkārt vientuļam, skrandās un nekad nezināt, kur vakarā varēsi galvu nolikt. Man Cēzarejā ir plaša bibliotēka, es esmu ļoti bagāts un gribu, lai tu nāc pie manis strādāt. Tu šķirosi un glabāsi papirusa ruļļus, būsi apģērbts un paēdis.
Levijs piecēlās un teica:
— Nē, es negribu.
— Kāpēc? — prokurators jautāja, un viņa seja pietvīka. — Es tev esmu nepatīkams, tev bail no manis?
Levijs atkal nosmaidīja savu nelāgo smaidu un atbildēja:
— Nē, tas ir tāpēc, ka tu baidīsies no manis. Tev nenāksies viegli skatīties man acīs, jo tu esi viņu nokāvis.
— Pietiek, — Pilāts noteica, — paņem naudu!
Levijs noraidoši papurināja galvu, bet Pilāts turpināja:
— Es zinu, ka tu uzskati sevi par Ješuas mācekli, bet zini, ko es tev sacīšu — no visa viņa teiktā tu neesi iemācījies itin nekā. Ja tas tā būtu, tu noteikti no manis kaut ko ņemtu. Ievēro, ka viņš pirms nāves sacīja, ka nevienu nevaino. — Pilāts pacēla rādītāja pirkstu, un viņa seja nodrebēja: — Arī viņš pats noteikti kaut ko paņemtu. Tu esi cietsirdīgs, bet viņā cietsirdības nebija. Uz kurieni tu taisies doties?