Viņa dzīvesbiedre, uz mirkli aizmirsdama visus derdzīgos laulības pārkāpumus, kuros nabaga Arkādijs Apolonovičs bija pieķerts, ar izbijušos seju parādījās koridora durvīs, vicināja pa gaisu otru čību un čukstēja:
— Uzvelc čību, čību… Kājas apaukstēsi, — bet Arkādijs Apolonovičs, ar pliku kāju atgaiņādamies no sievas un mezdams uz viņas pusi niknus skatienus, padevīgi murmināja klausulē:
— Jā, jā, jā, protams, es saprotu…. Tūlīt braucu.
Tajā pašā stāvā, kur notika izmeklēšana, Arkādijs Apolonovičs pavadīja visu vakaru. Tas būtu par maz teikts, ka saruna bija smaga, saruna bija ārkārtīgi nepatīkama, jo nācās ar vislielāko atklātību izstāstīt ne vien par to riebīgo seansu un kaušanos ložā, bet šai sakarībā, kas nu patiešām bija nepieciešams, gan par Miliču Andrejevnu Pokobatjko no Jelohas ielas, gan radinieci no Saratovas, gan par daudz ko tādu, par ko stāstīt Arkadijam Apolonovičam bija neizsakāmi grūti.
Pats par sevi saprotams, ka liecība, ko sniedza Arkādijs Apolonovičs, inteliģents un kulturāls cilvēks, kurš pats bija klāt nejēdzīgajā seansā, būtisks un kvalificēts liecinieks, kurš sīki pastāstīja gan par pašu noslēpumaino magu maskā, gan par tiem diviem neģēļiem, viņa palīgiem, un kurš skaidri atcerējās, ka maga uzvārds ir Volands, — šī liecība lielā mērā pavirzīja izmeklēšanu uz priekšu. Arkādijā Apolonoviča liecības salīdzināšana ar pārējām, kuru skaitā bija ari dažu seansā cietušu dāmu liecības (tās, kura bija ceriņkrāsas veļā un ļoti satrieca Rimski, bet, ak vai, bija ari daudzu citu cietušo liecības), kuijera Karpova apgalvojums, ka viņš sūtīts uz Dārza ielu, uz 50. dzīvokli, — tas viss kopā faktiski skaidri un gaiši norādīja vietu, kur meklējams visu šo piedzīvojumu vaininieks.
Izmeklētāji ieradās 50. dzīvoklī, un ne vienu reizi vien viņi ne tikai ārkārtīgi rūpīgi visu apskatīja, bet ari izklaudzināja visas sienas, pārbaudīja kamīna dūmvadus, meklēja slēptuves. Visi pasākumi beidzās bez rezultātiem, ne • reizi dzīvoklī neizdevās sastapt nevienu dzīvu būtni, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka dzivoklī kāds ir, kaut ari visas personas, kuras tādā vai citādā veidā kārto jautājumus, kas saistīti ar ārzemnieku mākslinieku ierašanos Maskavā, vienā balsī kategoriski apgalvoja, ka melnā maga Volanda Maskavā nav un nevar būt.
Itin nekur nebija reģistrēta viņa ierašanās, viņš nevienam nebija uzrādījis savu pasi vai citus tamlīdzīgus papīrus, kontraktus un līgumus, un neviens par viņu neko nebija dzirdējis. Izrāžu komisijas programmu daļas vadītājs Kitaicevs dievojās un apzvērēja, ka nekādas Volanda viesizrāžu programmas aizmukušais Stjopa Ļihodejevs viņam nav sūtījis apstiprināšanai un par kaut kāda Volanda atbraukšanu pa telefonu viņam nav zvanījis. Tātad Kitaicevam galīgi nav saprotams, kā Stjopa varēja pieļaut Varietē tādu seansu. Kad atgādināja, ka Arkādijs Apolonovičs pats savām acīm šo magu ir redzējis seansā, Kitaicevs tikai plātīja rokas un cēla acis uz debesīm. Un pēc Kitaiceva acīm vien bija redzams, ka viņa sirdsapziņa ir tīra kā kristāls.
Tas pats Prohors Petrovičs, galvenās izrāžu komisijas priekšsēdētājs…
Zināt, viņš nekavējoties ielīda atpakaļ savā uzvalkā, tikko milicija parādījās viņa kabinetā, Annai Ričardovnai par neiedomājamiem priekiem, bet veltīgi iztraucētajai milicijai par lielu izbrīnu. Un, atgriezies savā vietā, savā pelēkajā svītrainajā uzvalkā, Prohors Petrovičs atzina par pareizām pilnīgi visas rezolūcijas, kuras uzvalks bija parakstījis viņa neilgās prombūtnes laikā.
… un, zināt, pašam Prohoram Petrovičam nebija ne jausmas par kaut kādu tur Volandu.
Tagad nu bija iznācis tā, ka ačgārnāk vairs nevar: tūkstoši skatītāju, viss Varietē personāls, beidzot, visuvisgudrākais Arkādijs Apolonovičs Semplejarovs bija redzējuši šo magu, tāpat ari viņa abus trīskārt nolādētos asistentus, bet, kad viņi jādabū rokā, tad viņu nemaz nav. Ko tad lai tādā reizē domā — pēc sava nolādētā seansa viņš būtu ņēmis un tikpat kā ūdenī iekritis, vai arī, kā dažiem šķiet, viņa Maskavā vispār nav bijis? Ja pieļausim pirmo versiju, pazudis, un cauri, tad jāsecina, ka viņš sev līdzi pagrābis arī visu Varietē administrācijas spici; bet, ja ir otrā versija, vai tad neiznāk, ka bēdīgi slavenā teātra administrācija, iepriekš pastrādājusi kaut kādu cūcību (atcerieties kabinetā izsisto logu un Kāravdūža savādo izturēšanos!), gluži vienkārši aizlaidusies no Maskavas?
Taisnības labad visatzinīgākie vārdi jāveltī tam, kurš vadīja visu izmeklēšanu. Pazudušo Rimski atrada ārkārtīgi ātri. Vajadzēja tikai uztaustīt sakarību starp Kāravdūža uzvešanos taksometru stāvvietā pie kinematogrāfa ar seansa beigām un laiku, kad tieši Rimskis varēja pazust, lai nekavējoties nosūtītu telegrammu uz Ļeņingradu. Atbilde pienāca jau pēc stundas (piektdienas vakarā), ka Rimskis atrodas «Astorijas» ceturtajā stāvā, četrsimt divpadsmitajā numurā, tieši blakus tam numuram, kurā bija apmeties kāda Maskavas teātra repertuāra pārzinis, kamēr viņa teātris viesojās Ļeņingradā, tajā pašā numurā, kurā, kā zināms, ir brīnišķīga vannas istaba un mēbeles apvilktas ar zilganpelēku, zeltītu iedzīparotu drānu.
Rimskis bija atrasts «Astorijas» četrsimt divpadsmitā numura drēbju skapī, nekavējoties arestēts un turpat Ļeņingradā nopratināts. Pēc tam Maskavā pienāca telegramma, kas vēstīja, ka Varietē finansu direktors ir afekta stāvoklī, ka uz jautājumiem viņš sakarīgas atbildes nedod vai nevēlas dot, tikai visu laiku lūdzas, lai viņu noslēpj bruņukamerā un klāt pieliek apbruņotu sardzi. No Maskavas telegrāfiski tika dota pavēle Rimski apsardzība nogādāt Maskavā, un tā nu Rimskis piektdienas vakarā ar vakara vilcienu izbrauca tādas sardzes pavadībā.
Piektdienas vakarā tika uzietas ari Ļihodejeva pēdas. Telegrammas tika izsūtītas uz visām pilsētām, bet Jalta atbildēja, ka Ļihodejevs ir bijis tur, taču ar aeroplānu izlidojis uz Maskavu.