Pēc tam cilvēki nāca rindām vien — to skaitā arī Nikolajs Ivanovičs, kurš tikko bija arestēts, pateicoties savas greizsirdīgās sievas īsajam pratiņam, jo viņa rīta pusē bija paziņojusi milicijai, ka vīrs pazudis. Izmeklētāji neko daudz nebrīnījās, kad Nikolajs Ivanovičs uzrādīja komisko izziņu, ka bijis ballē pie sātana. Stāstot par to, kā viņš vizinājis pa gaisu pliko Margaritas Nikolajevnas mājkalpotāju uz kaut kādu velnu peldvietu, ka pirms tam ari pati Margarita Nikolajevna pilnīgi kaila sēdējusi uz palodzes, Nikolajs Ivanovičs nebija visai precīzs. Piemēram, viņš neuzskatīja par vajadzīgu pateikt, ka bija ieradies guļamistabā ar nomesto sieviešu krekliņu rokā un nosaucis Natašu par Veneru. Pēc viņa vārdiem spriežot, Nataša izlidojusi pa logu, uzlēkusi viņam mugurā un triekusi kaut kur ārā no Maskavas…
— Pret mani tika lietota vardarbība, un es biju spiests paklausīt. — Nikolajs Ivanovičs beidza savus pekstiņus ar lūgumu, lai to neziņo viņa sievai. Tas viņam tika apsolīts.
Nikolaja Ivanoviča liecība ļāva konstatēt, ka Margarita Nikolajevna, tāpat ari viņas mājkalpotāja Nataša pazudušas bez vēsts. Tika dots rīkojums sākt meklēšanu.
Tā pagāja viss sestdienas rīts — vienā nepārtrauktā izmeklēšanā. Pilsētā pa to laiku radās un sāka cirkulēt visneticamākās baumas, taisnības kripatiņas apauga ar kupliem meliem. Runāja, ka Varietē noticis seanss, pēc kura uz ielas izdrāzušies divi tūkstoši cilvēku Ādama un Ievas kostīmos, ka Dārza ielā atklāta viltotas burvju naudas spiestuve, ka izrāžu sektorā kaut kāda banda nolaupījusi piecas amatpersonas, ka milicija tās tūlīt sameklējusi, runāja daudz ko, negribas pat atkārtot.
Tuvojās pusdienlaiks, un tad telpā, kur strādāja izmeklētāji, iezvanījās telefons. No Dārza ielas ziņoja, ka nolādētajā dzīvoklī atkal parādījušās dzīvības zīmes. No iekšpuses esot taisīti vaļa logi, bijušas (Izirdamas klavieru skaņas un dziedāšana, caur logu bijis redzams melns runcis, kas sēdējis uz palodzes un sildījies saulē.
Karstās dienas vidū ap pulksten četriem liela grupa vīriešu privātās drēbēs izkāpusi no trim mašīnām netālu no Dārza ielas nr. 302-bis. Te lielā atbraucēju grupa sadalījusies divās mazākās, viena caur mājas pagalmu gājusi taisni uz sestajām parādes durvīm, otra attaisījusi parasti aiznaglotās nelielās durvis, kas veda uz virtuves ieeju, un abas katra pa savām trepēm devušās uz 50. dzīvokli.
Tieši šajā laikā Korovjevs un Azazello, turklāt Korovjevs nebija svinīgajā frakā, bet savās parastajās drēbēs, sēdēja viesistabā un beidza brokastot. Volands, kā parasti, bija guļamistabā, bet, kur runcis, — to nevarēja pateikt. Spriežot pēc kastroļu šķindoņas, kas skanēja no virtuves, varēja domāt, ka Begemots bija tur un strādāja savus kārtējos nedarbus.
— Kas tie par soļiem uz trepēm? — jautāja Korovjevs, tink- šķinādams tējkaroti tasītē ar melnu kafiju.
— Tur nāk mūs arestēt, — teica Azazello un izdzēra glāzīti konjaka.
— Āa, lai nāk vien, — atbildēja Korovjevs.
Parādes durvis ienākušie jau bija trešā stāva kāpņu laukumā. Tur divi ūdensvada labotāji ņēmās ap radiatoru. Nācēji un meistari zīmīgi saskatījās.
— Visi ir, — viens no meistariem nočukstēja, ar āmuru dauzīdams centrālapkures cauruli.
Pirmais nācējs tagad jau pilnīgi atklāti izvilka no mēteļapakšas melnu mauzeri, blakus ejošais — mūķīzeri. Vispār uz 50. dzīvokli ejošie bija nodrošinājušies ar visu iespējamo. Diviem kabatās bija viegli atritināmi zīda tīkli, nākamajam — arkāns, vēl vienam — marles maskas un ampulas ar hloroformu.
Vienā mirklī dzīvokļa durvis bija vaļā, visi bija priekšnamā, noklaudzēja arī 50. dzīvokļa virtuves dūms, pa tām laicīgi bija ieradusies arī otra grupa.
Šoreiz ja nu ne pilnībā, tad vismaz kaut kādā mērā bija paveicies. Nācēji zibenīgi izklīda pa visām istabām, neko neatrada, taču uz ēdamistabas galda bija nupat, nupat pabeigtu brokastu atliekas, bet viesistabā uz kamīna blakus kristāla kausam sēdēja milzīgs, melns runcis. Viņš turēja ķepās prīmusu.
Diezgan ilgi atnācēji skatījās uz šo runci un klusēja.
— Mjā… tas jau ir kaut kas, —viens no atnācējiem nočukstēja.
— Traci es netaisu, nevienu neaiztieku, laboju pats savu prīmusu, — runcis ne visai draudzīgi sabozās, — uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka runcis jau kopš seniem laikiem ir neaizskarams dzīvnieks.
— Ārkārtīgi tīri nostrādāts, — nočukstēja viens no ienācējiem, bet otrs teica stingri un skaļi:
— Nu, neaizskaramais vēderrunātāj, tagad nāciet šurp!
Noplandījās smalkais zīda tīkls, bet, visiem par lielu izbrīnu,
sviedējs aizmeta garām, aizķerdams tikai kristāla kausu, kas krita un ar lielu troksni saplīsa.
— Revanšs! — runcis iebrēcās. — Urā! — Viņš nolika prīmusu pie malas un izrāva no aizmugures brauniņu. Viņš pavērsa to pret vistuvāk stāvošo, bet tā rokā ātrāk, nekā runcis paguva izšaut, izšāvās liesma, un reizē ar mauzera šāvienu runcis novēlās no kamīna zemē ar galvu uz leju, nometis brauniņu un prīmusu. — Viss cauri, — vārgā balsī noteica runcis un ļengani atlaidās asins paltī,
— lieciet man vienu sekundi mieru, ļaujiet man atvadīties no šīs- pasaulcs. 0, mans draugs, Azazello! — runcis, jūtami noasiņojis, stenēja. — Kur tu esi? — Runcis ar dziestošām acīm paskatījās uz ēdamistabas durvju pusi. —Tu nenāci man palīgā šajā nevienādajā kaujā. Pameti nabaga Begemotu vienas glāzītes dēļ, tiesa, tas bija ārkārtīgi labs konjaks. Lai nu mana nāve gulstas uz tavas sirdsapziņas, bet es tev novēlu savu brauniņu…
— Tīklu, tīklu, tiklu! — Runcis dzirdēja ap sevi satrauktus čukstus. Bet tīkls velns viņu zin kāpēc bija iesprūdis kādam kabatā, un to nevarēja dabūt laukā.
— Vienīgais nāvīgi ievainota runča glābiņš, — runcis teica,
— ir kārtīgs malks benzīna… — Izmantodams acumirklīgo apjukumu, runcis pielika muti pie primusa apaļās atveres un padzērās benzīnu. Tūlīt asinis pārstāja tecēt no priekšējās kreisās ķepas. Runcis pielēca kājās sveiks un vesels, paķēra primusu padusē un kopā ar to uzlēca atkal uz kamīna, bet no turienes, saskrāpēdams tapetes, rāpās pa sienu un pēc mirkļa jau sēdēja virs loga uz metāla aizkaru stangas, augstu pāri apakšā stāvošajiem.