Tūdaļ vairākas rokas ieķērās aizkarā un norāva to ar visu stangu, un krēslainā istaba pielija ar saules gaismu. Bet ne blēdīgais runcis, ne prīmuss uz grīdas nenokrita. Runcis, primusu no ķepām neizlaizdams, ar slaidu lēcienu jau bija uz lustras, istabas vidū.
— Kāpnes! — no lejas kliedza.
— Izsaucu uz divkauju! — lustrā šūpodamies, kliedza runcis, ķepā viņš atkal turēja brauniņu, bet prīmuss bija pievietots starp lustras žuburiem. Runcis šūpojās pār atnācēju galvām kā šūpolēs un notēmējis sāka šaut. Viss dzīvoklis dārdēja. Uz grīdas bira kristāla lustras gabaliņi, zvaigžņveidīgi sasprāga lielais kamīna spogulis, pašķīda un noputēja apmetums, pa grīdu ripoja izšautās čaulītes, plīsa logu rūtis, no cauršautā primusa sāka šļākties benzīns. Tagad bija zudušas cerības, ka runci izdosies noķert dzīvu, tāpēc atnācēji milzu ātrumā un precīzi no mauzeriem šāva viņam galvā, vēderā, krūtīs un mugurā. Šaušana sacēla paniku pagalmā.
Bet šaušana nebija ilga un norima pati no sevis. Ne atnācējiem, ne runcim no šīs šaušanas nebija pat ne mazākās skrambiņas. Nebija ne vien nošauto, bet nebija pat ievainoto, visi, tai skaitā arī runcis, bija sveiki un veseli. Viens no atnācējiem, lai vēlreiz pārliecinātos, ielaida nolādētajam kustonim galvā kādas piecas lodes, runcis uz to atbildēja ar veselu aptveri. Un atkal tas pats — nekādu rezultātu. Runcis šūpojās lustrā, kuras amplitūda kļuva arvien mazāka, un nez kāpēc pūta brauniņa stobrā un spļāva sev uz ķepas. Lejā stāvošie bija pilnīgā apjukumā un nebilda ne vārda. Šis bija vienīgais vai viens no nedaudziem gadījumiem, kad ar šaušanu neko nevarēja panākt. Protams, varēja pieņemt, ka runča brauniņš ir kaut kāds rotaļu šaujamais, bet par atnācēju mauzeriem to nu nekādi nevarēja teikt. Pirmais runča ievainojums, par kuru nu nevarēja būt ne mazāko šaubu, patiesībā bija tikai veikls triks, sivēniska izlikšanās, tāpat kā benzīna dzeršana.
Bija vēl viens mēģinājums dabūt runci rokā. Tika mests arkāns, tas aizķēra vienu lustras žuburu, un lustra nogāzās. Trieciens pret grīdu bija tik varens, ka likās — nodreb viss mājas korpuss, bet labuma no visa tā nebija nekāda. Pār klātesošo galvām nobira stikla lauskas, bet runcis pārlidoja pār istabu un nosēdās augstu pie griestiem uz kamīna spoguļa zeltītā rāmja augšdaļas. Viņš nekur netaisījās mukt, taisni otrādi, juzdamies zināmā drošībā, viņš pat uzsāka vēl vienu runu.
— Es nekādi nevaru saprast, — viņš teica no augšas, — kāpēc jūs pret mani tik nelaipni izturaties…
Taču šo runu jau pašā tās sākumā pārtrauca nezin no kurienes atskanējusi zema un dobja balss:
— Kas atkal par ļembastu dzīvoklī? Nemaz vairs nevar strādāt.
Otrs caur degunu piebalsoja:
— Skaidrs, ka Begemots, velns viņu būtu rāvis!
Trešā — čerkstošā balss teica:
— Messire! Šodien sestdiena. Drīz rietēs saule. Daudz kavēties mēs nevaram.
— Atvainojiet, bet man nav laika sarunu turpināt, — teica runcis no spoguļaugšas, — mums jāsteidzas. — Viņš svieda savu brauniņu logā un izsita abas rūtis. Pēc tam viņš izšļakstināja benzīnu uz grīdas, benzīns pats uzliesmoja — un uguns stabs uzšāvās līdz griestiem. Sāka degt kaut kā neparasti ātri un stipri, kā neviens benzīns nedeg. Aizgruzdējās tapetes, aizsvilās uz grīdas nokritušais aizkars, liesmiņas sāka lodāt pa izsisto logu rāmjiem. Runcis savilkās kā atspere, noņaudējās, pārlidoja no spoguļa uz palodzi un nozuda ar visu savu prīmusu. Ārā atskanēja šāvieni. Cilvēks, kas sēdēja uz ugunsdzēsēju trepēm juvclicrienes logu augstumā, apšaudīja runci, kad tas, no palodzes uz palodzi lēkdams, devās uz notekcauruli mājas stūri. Pa šo cauruli runcis uzrāpās uz jumta. Tur diemžēl ari uz viņu šāva skursteņu apsargātāji un arī bez rezultātiem, un runcis nozuda pāri pilsētai kvēlojošā saulrieta gaismā. Dzīvokli zem atnācēju kājām jau šur tur uzliesmoja parkets, liesmās tieši; tajā vietā, kur bija gulējis runcis un izlicies par ievainotu, arvien skaidrāk iezīmējās un drīz vien pieņēma reālus apveidus bijušā barona Maigela līķis ar stiklainām acīm un augšup uzrautu zodu. Izvilkt to no liesmām vairs nebija iespējams. likdami pār degošiem parketa dēlīšiem, purinādami dzirksteles no kūpošām drēbēm, atnācēji no viesistabas kāpās uz kabinetu un priekšnamu. Tie, kuri bija ēdamistabā un guļamistabā, glābās caur koridoru. Atskrēja ari tie, kuri dežurēja virtuvē, un metās uz priekšnamu. Viesistaba jau bija vienos dūmos un liesmās. Viens, skriedams gar telefonu, paspēja uzgriezt ugunsdzēsēju numuru un iebļaut klausulē:
— Dārza ielā trīssimt divi-bis!
Ilgāk te vairs nevarēja palikt. Liesmas jau šāvās priekšnamā. Trūka elpas.
Tikko pa noburtā dzīvokļa izsistajiem logiem sāka nākt dūmi, pagalmā atskanēja izmisīgi brēcieni:
— Ugunsgrēks, ugunsgrēks, palīgā!
Daudzos dzīvokļos cilvēki kliedza telefona klausulēs:
— Dārza iela! Dārza iela, trīssimt divi-bis!
Tajā bridi, kad Dārza ielu sāka šķindināt sirdi stindzinošie ugunsdzēsēju zvani, kad no visām pilsētas malām turp drāzās garās, sarkanās mašīnas, pagalmā ņudzošie cilvēki redzējuši, ka no piektā stāva loga kopā ar dūmiem izlido trīs tumši, jādomā, vīriešu un viens kailas sievietes siluets.
28. nodaļa KOROVJEVA UN BEGEMOTA pēdējas dēkas