Vai šie silueti bija patiešām, vai nelaimīgās Dārza ielas mājas iedzīvotāji bija tiktāl pārbiedēti, ka viņiem tas tikai likās, to, protams, neviens nevar apgalvot. Ja bija, tad, kurp viņi devās, to neviens nezina. Kā un kur viņi izšķīrās, ari to mēs nevaram pateikt, bet mēs droši zinām, ka minūtes piecpadsmit pēc ugunsgrēka Dārza ielā pie ārzemniekiem iekārtotā veikala spoguļainajām durvīm Smoļcnskas tirgū parādījās gara auguma pilsonis rūtainā uzvalkā un viņam līdzi bija liels, melns runcis.
Veikli izlocījies starp pārējiem gājējiem, pilsonis atvēra veikala ārdurvis. Bet tur maziņš, kaulains un ārkārtīgi nelabvēlīgs šveicars nostājās viņam ceļā un ērcīgi noburkšķēja:
— Ar runčiem mēs nelaižam.
— Es atvainojos, — garais nočerkstēja un pielika savu mezgloto roku pie auss, it kā būtu pakurls, — jūs, šķiet, pieminējāt runčus. Bet kur tad jūs te redzat runci?
Šveicars noblisināja acis, jo kā tu neblisināsi: pilsonim pie kājām nekāda runča vairs nebija, pār viņa plecu staipīja kaklu un lūkoja tikt veikalā iekšā resnītis ar saplēstu žokeni galvā, drusciņ kaut kas kaķisks viņa mūlī patiešām bija samanāms. Resnajam rokā bija primuss.
Šis pārītis nezin kāpēc šveicaram—cilvēknīdējam nepavisam nepatika.
— Pie mums tikai par valūtu, — viņš nošņācās, lūrēdams no pinkaino, it kā kožu saēsto uzacu apakšas.
— Mīļais cilvēk, — garais nozibsnīja ar aci caur saplēsto pensneju, — kas jums tcica, ka man viņas nav? Pēc uzvalka spriežat? Nekad nedariet tā, manu dārgo sarg! Jūs varat kļūdīties, turklāt visai smagi. Pārlasiet vēlreiz kaut vai par slaveno halīfu Hārūnu-ar-Rašīdu. Bet šinī konkrētajā gadījumā, pagaidām atstājot mierā Hārūnu-ar- Rašīdu, cs gribu pateikt jums, ka sūdzēšos jūsu vadītājam un pastāstīšu viņam pārjums kaut ko tādu, ka jums droši vien nāksies pamest savu posteni starp šīm mirdzošajām, spoguļainajām durvīm.
— Var būt, ka mans primuss viss pilns ar valūtu, — runčvcidi- gais resnītis sirdīgi iejaucās sarunā un spraucās veikalā iekšā. Publika no aizmugures jau spiedās virsū un kurnēja. Dusmīgi un aizdomīgi aplūkojis savādo pāri, šveicars atgāja sānis, un abi mūsu paziņas Korovjevs un Begemots jau bija veikalā.
Vispirms abi apskatījās, kas un kā, pēc tam Korovjevs tik skaļā balsī, ka to dzirdēja pašā tālākajā stūrītī, paziņoja:
— Debešķīgs veikals! Ļoti, ļoti labs veikals!
Pircēji atskatījās uz runātāju ar tādu kā izbrīnu, kaut gan veikals tiešām bija pelnījis visatzinīgākos vārdus.
Simtiem visdažādāko nokrāsu katūna baķu stāvēja plauktu nodalījumos. Tālāk bija redzami nebalinātas kokvilnas audumu, šifona un frakas drēbes krāvumi. Tālumā slējās veselas grēdas ar apavu kastēm, dažas pilsones sēdēja uz zemiem soliņiem, labajā kājā vēl bija apnēsātā kurpe, kreisajā — jauna, spoža laiviņa, ar kuru viņas nepacietīgi mīņāja grīdas paklājiņu. Veikala dziļumā aiz stūra dziedāja un spēlēja patafoni.
Bet Korovjevs ar Begemotu pagāja garām visiem šiem jaukumiem un devās tur, kur gastronomijas nodaļa robežojās ar konditorejas nodaļu. Te bija maz pircēju, lakatiņos un beretītēs uzcir- tušās pilsones nespiedās pie letēm kā drēbju nodaļā.
Maza auguma, varētu teikt — cik garš, tik plats, cilvēks zilgani noskūtiem vaigiem, raga brillēs, jaunā platmalē ar nevainojami tīru lenti, ceriņkrāsas putekļu mētelī un rūsganos glazē cimdos stāvēja pie letes un kaut ko pavēlošā balsī īdēja. Ceriņkrāsas klientu apkalpoja pārdevējs tīrā, baltā virsvalkā un ar zilu cepurīti galvā. Ar asi trītu nazi, ļoti līdzīgu tam, ko bija nozadzis Levijs Matejs, pārdevējs vilka nost ādu treknam, rožainam un sulas pērlītēs aprasojušam lasim, un čūskādai līdzīgā laša āda spīdēja kā sudrabs.
— Ari šī nodaļa ir lieliska, — Korovjevs svinīgi sacīja, — arī ārzemnieks tīri simpātisks. — Viņš laipni parādīja ar pirkstu tieši ceriņkrāsas mugurā.
— Nekas nebija, Fagot, — runcis domīgi iebilda. — Šoreiz tu, mīlulīt, šauj buku! Manuprāt, ceriņkrāsas džentlmeņa sejā kaut kā trūkst.
Ceriņkrāsas mugura nodrebēja, bet jādomā, ka tā bija nejaušība, jo ārzemnieks taču nevarēja saprast to, ko krieviski runāja Korovjevs ar savu ceļabiedru.
— Lapss? — stingri noprasīja ceriņkrāsas pircējs.
— Ekstrā, — pārdevējs atbildēja, koķeti bakstīdams ar nazi zem laša ādas.
— Lapss es mīlē, slikts — nē, — bargi noteica ārzemnieks.
— Protams! — pārdevējs sajūsmīgi atbildēja.
Mūsu paziņas jau bija aizgājuši prom no ārzemnieka un viņa laša un aplūkoja konditorejas nodaļu.
— Šodien gan karsta diena! — Korovjevs griezās pie jauniņas pārdevējas ar sārtiem vaigiem, bet tā neatbildēja. — Cik maksā mandarīni? — Korovjevs pēc tam apvaicājās.
— Trīsdesmit kapeikas kilo, — pārdevēja atbildēja.
— Diezgan sālīti, — Korovjevs nopūtās, — nu, nu… — Brītiņu padomājis, viņš teica savam ceļabiedram: — Ēd, Begcmot!
Resnītis paņēma prīmusu padusē, pievāca pašā piramīdas galā uzlikto mandarīnu un, aprijis to ar visu mizu, ķērās pie nākošā.
Pārdevēja bija stāvās šausmās.
— Vai jums prāts! — viņa kliedza, un vaigi pamazām zaudēja savu sārtumu. — Čeku dodiet! Čeku! — Un konfekšu standziņas izkrita viņai no rokām.
— Sirsniņ, mīlulīt, daiļumiņ, — pārliecies pār leti un mirkšķinādams pārdevējai ar aci, Korovjevs icsvepšķējās, — nu, šodien mums nav valūtas… un ko tu padarīsi! Bet es apzvēru jums, ka nākošreiz, vēlākais, pirmdien, norēķināsimies skaidrā naudā. Mēs tepat blakus, Dārza ielā, kur deg tā māja.