Toties zināms, ka bija pagājusi tieši minūte kopš jandāliņa Smoļenskas tirgū, kad Korovjevs un Begemots jau stāvējuši uz trotuāra bulvāri, tieši iepretim Gribojedova tantes mājai. Korovjevs pētījis sētas režģi un spriedis:
— Ehē! Šī taču ir rakstnieku māja. Zini, Begcmot, es par šo māju esmu dzirdējis ļoti daudz laba un glaimojoša. Mans draugs, apskati labi šo māju! Patīkami iedomāties, ka zem šī jumta mīt un nobriest milzums talantu.
— Kā ananasi siltumnīcā, — teica Begemots un, lai labāk varētu appētīt ar kolonnām rotāto krēma krāsas māju, uzrāpās uz čuguna sētas betona pamatnes.
— Pilnīgi pareizi, — Korovjevs piekrita savam nešķiramajam ceļabiedram, — saldas tirpas pārņem sirdi, kad iedomājos, ka šim mājā pašreiz nobriest vēlākais «Dona Kihota» vai «Fausta», vai, velns lai parauj, «Mirušo dvēseļu» autors. Ko?
— Šaušaligi pat iedomāties, — Begemots apstiprināja.
— Jā, — turpināja Korovjevs, — brīnumainas lietas var sagaidīt no lecektīm šinī mājā, zem kuras jumta nesavtīgai kalpošanai gan Melpomenei, gan Polihimnijai, gan Talijai apvienojušies vairāki tūkstoši censoņu. Tu vari iedomāties, kas par lērumu sacelsies, ja kāds no viņiem lasošās publikas priekšā sākumam noliks «Revidentu» vai ļaunākā gadījumā «Jevgeņiju Oņeginu»!
— Un kā vēl, — Begemots atkal piekrita.
— Jā-a, — teica Korovjevs un brīdinoši pacēla pirkstu. — Bet! Bet es saku un vēlreiz atkārtoju — bet! Tikai tādā gadījumā, ja šiem maigajiem siltumnīcas augiem neuzbrūk kaut kāds mikroorganisms, nesaēd viņu saknes un nesākas pūšana. Bet ar anana- siem tā gadās. Aijaijai, un bieži vien!
— Starp citu, — nenoteikti noņurdēja runcis, iebāza savu apaļo galvu režģa caurumā un pajautāja: — Ko viņi tajā verandā dara?
— Pusdieno, — Korovjevs paskaidroja, — mans dārgais, daru tev zināmu, ka šeit ir pavisam labs un lēts restorāns. Un es, kā ikviens tūrists pirms garāka ceļojuma, vēlētos tur uzkost un izdzert lielu kausu ledusauksta alus.
— Es arī, — teica Begemots, un abi nelieši aizsoļoja pa asfaltēto celiņu zem liepām taisni uz verandu, un restorāns nejuta, ka tam tuvojas nelaime.
Bāla sieviete baltās zeķītēs un baltā beretē ar astīti garlaikodamās sēdēja uz Vīnes krēsla pie ieejas verandā no stūra, kur vīteņu režģi bija atstāta ieejas sprauga. Viņai priekšā uz parasta virtuves galda stāvēja tāda kā bieza kantora grāmata, kurā pilsone nezin kādam nolūkam iereģistrēja visus restorāna apmeklētājus. Tieši šī pilsone tad arī apturēja Korovjevu un Begemotu.
— Jūsu biedra kartes? — Viņa ar izbrīnu aplūkoja Korovjeva pensneju, Begemota primusu un viņa saplēsto elkoni.
— Tūkstoškārt atvainojiet mūs, bet — kādas biedra kartes? — Korovjevs brīnījās.
— Jūs esat rakstnieki? — pilsone atbildēja ar pretjautājumu.
— Bez šaubām, — ar cieņu atbildēja Korovjevs.
— Jūsu biedra kartes? — pilsone atkārtoja.
— Dārgumiņ… — Korovjevs maigi iesāka.
— Es neesmu nekāds dārgumiņš, — pilsone viņu pārtrauca.
— 0, tas nu gan ir žēl! — Korovjevs it kā vīlies nopūtās un turpināja: — Nu, ja jau jums nav velēšanās būt dārgumiņam, kas nemaz nebūtu slikti, tad neesiet arī. Bet sakiet — vai Dostojevskim, lai pierādītu, ka viņš ir rakstnieks, obligāti jāprasa viņa biedra karte? Paņemiet no jebkura viņa romāna jebkuras piecas lappuses — un jums bez visām biedra kartēm būs skaidrs, ka darīšana ar rakstnieku. Bez tam es domāju, ka viņam vispār nekādas biedra kaites nebija. Kā tu domā? — Korovjevs pajautāja Begemotam.
— Varu derēt, ka nebija, — tas atbildēja, nolika prīmusu uz galda blakus grāmatai un ar roku noslaucīja sviedrus no apkvēpušās pieres.
— Jūs neesat Dostojevskis, — apgalvoja pilsone, kuru Korovjevs bija apmulsinājis.
— Kas zina, kas zina, — tas atbildēja.
— Dostojevskis ir miris, — teica pilsone, taču ne sevišķi pārliecinoši.
— Es protestēju! — dedzīgi iesaucās runcis. — Dostojevskis ir nemirstīgs!
— Jūsu biedra kartes, pilsoņi, — sieviete tcica.
— Apžēliņ, galu galā, tas jau kļūst smieklīgi, — Korovjevs neatlaidās, — ne jau biedra karte dod tiesības saukties par rakstnieku, bet tas, ko viņš raksta! Kā jūs varat zināt, kādas ieceres man pašreiz jaucas pa galvu? Vai — kādi nodomi ir šajā galvā? — Viņš norādīja uz Begemota galvu, un tas tūlīt noņēma savu žokeni it kā tādēļ, lai pilsone varētu to labāk apskatīt.
— Pilsoņi, laidiet taču garām! — Sieviete sāka nervozēt.
Korovjevs un Begemots pagāja sānis, un verandā ienāca kāds
rakstnieks pelēkā uzvalkā bez kaklasaites, baltā vasaras kreklā, kura apkaklīte bija pārlocīta pāri svārku apkaklei, padusē viņam bija avīze. Rakstnieks laipni pamāja pilsonei, tā pabīdīja biezo grāmatu, rakstnieks iešņāpa tajā kaut kadu ķeksi un nozuda verandas dziļumā.
— Kā redzi, ne jau nu mums, — skumji noteica Korovjevs, — bet tam tur tiks ledaini aukstā alus kauss, par kuru mēs, nabaga blandoņas, tā sapņojām, stāvoklis ir drūms un bēdīgs, un es nezinu, ko lai te iesāk.
Begemots tikai skumji noplātīja rokas un uzlika žokeni atpakaļ galvā ar ļoti kupliem, kaķa spalvai līdzīgiem matiem. Šinī brīdī pār pilsones galvu noskanēja klusa, bet valdonīga balss:
— Ielaidiet viņus, Soija Pavlovna!
Sieviete ar biezo grāmatu bija pārsteigta: vīteņu režģī parādījās balta frakas priekša un flibustiera ķīļbārdiņa. Viņš vēlīgi skatījās uz abiem šaubīgajiem skrandaiņiem, pat ne vien skatījās, bet ar žestu aicināja tos iekšā. Arčibalda Arčibaldoviča autoritāte viņa vadītajā restorānā bija tik vērā ņemama, ka Sofija Pavlovna padevīgi jautāja Korovjevam:
— Kā jūsu uzvārdiņš?