30. nodaļa IR LAIKS! IR LAIKS!
— Zini, — Margarita ierunājās, — tieši tad, kad tu pagājušajā naktī aizmigi, es lasīju par tumsu, kura nāk no Vidusjūras… bet tie elki, zeltītie elki! Nezin kāpēc viņi man visu laiku nedod miera. Man šķiet, ka tūlīt būs lietus. Vai tu nejūti, kļūst vēsāks?
— Tas viss ir labi un jauki, — meistars atbildēja, sūkdams pīpi un ar roku izgaiņādams dūmus, — arī tie elki, Dievs ar viņiem, bet, kas tālāk būs, tas nu nekādi nav saprotams.
Šī saruna notika ap saules rietu, taisni tad, kad pie Volanda terasē ieradās Levijs Matejs. Pagrabstāvā lodziņš bija atvērts, ja kāds pa to ielūkotos, viņš pabrīnītos par abu runātāju izskatu. Uz Margaritas kailā auguma bija uzmests melns apmetnis, bet meistars bija savās slimnīcas drēbēs. Tā tas bija, jo visas Margaritas mantas bija palikušas savrupmājā, un, lai arī šī savrupmāja nemaz nebija tālu, protams, par iešanu uz turieni, lai paņemtu mantas, nevarēja būt pat runas. Bet meistars, kura visi uzvalki stāvēja skapī, it kā viņš nekur prom nebūtu bijis, gluži vienkārši negribēja ģērbties, jo centās iestāstīt Margaritai, ka nupat, nupat jānotiek kaut kam galīgi dumjam. Tiesa, pirmoreiz kopš tās rudens nakts viņš bija noskuvies (klīnikā bārdu viņam tikai apcirpa ar mašīniņu).
Arī istaba izskatījās diezgan dīvaini, un haosā, kāds tur valdīja, nemaz nevarēja orientēties. Manuskripti mētājās gan uz paklāja, gan uz dīvāna. Uz krēsla bija nomesta kaut kāda grāmata. Bet apaļais galds bija uzklāts pusdienām, uz tā atradās gan uzkožamie, gan arī vairākas pudeles. No kurienes nākuši šie ēdamie un dzeramie, to nezināja ne meistars, ne Margarita. Kad viņi pamodās, galds jau bija uzklāts.
Nogulējuši līdz sestdienas saulrietam, meistars un viņa draudzene juta, ka spēki atkal ir atgūti, un tikai viens nieciņš atgādināja par pagājušās nakts piedzīvojumiem. Abiem mazdrusciņ smeldza kreisie deniņi. Abu psihē toties bija notikušas visai lielas izmaiņas, par to pārliecinātos katrs, kas varētu noklausīties sarunu pagrabstāva dzīvoklī. Taču nebija tādu, kas noklausītos. Pagalmiņš jau taisni tāpēc bija tik ērts, ka tur parasti neviena nebija. Liepas un vītols katru dienu pieņēmās zaļumā, un, tiklīdz uzpūta vējiņš, tā pagrabstāvs pieplūda ar pavasara smaržām.
— Fu tu velns! — pēkšņi iesaucās meistars, viņš beidza smēķēt un saspieda galvu rokās. — Nē, paklausies, tu taču esi gudrs cilvēks un ārprātīga nekad neesi bijusi. Tu patiešām esi pārliecināta, ka mēs vakar bijām pie sātana?
— Patiešām nopietni, — Margarita atbildēja.
— Nu protams, — meistars ironizēja, — tagad šeit nevis viens vājprātīgais, bet divi! Gan vīrs, gan sieva. — Viņš pacēla rokas un iekliedzās: — Nē, tas jau ir velns zin kas, pie velna, pie velna, pie velna!
Margarita atkrita uz dīvāna, sāka smieties tik aizgūtnēm, ka basās kājas vien gāja pa gaisu, un tikai pēc tam iesaucās:
— Vai, cik jauki! Vai! Tu labāk paskaties, kas tev mugurā!
Margarita, tiku tikām izsmējusies, kļuva nopietna.
— Tu neviļus pateici patiesību, — viņa sacīja, — velns zin kas tas ir, un, tici man, velns visu nokārtos! — Viņas acis pēkšņi uzliesmoja, viņa pielēca kājās, sāka dancot uz vietas un klaigāt:
— Cik es esmu laimīga, cik laimīga, cik laimīga, ka pieņēmu viņa priekšlikumu! 0, sātan, sātan! Jums, mans mīļais, nāksies dzīvot ar raganu! — Pēc tam viņa metās meistaram ap kaklu, sāka skūpstīt viņa lūpas, degunu, vaigus. Ap meistaru plandījās nesasukāto melno matu šķipsnas, vaigi un piere no skūpstīšanas sāka svilt.
— Bet tu tiešām esi kļuvusi līdzīga raganai.
— Bet es to nemaz nenoliedzu, — Margarita teica, — es esmu ragana, un man tas ļoti patīk.
— Nu labi, — meistars piekrita, — ja ragana, tad ragana. Brīnišķīgi un lieliski! Es esmu tātad no slimnīcas izzagts. Arī ļoti jauki! Esmu atgādāts šurp, lai nu tā būtu… Pieņemsim pat tādu iespēju, ka mūs nemeklēs, bet saki man, Dieva dēļ, — kā un no kā mēs dzīvosim? Es to saku, raizēdamies par tevi, tici man.
Šinī mirkli lodziņā parādījās zābaki ar strupiem purniem un svītrotu bikšu apakšdaļu. Pēc tam šīs bikses pietupās un dienas gaismu aizsedza kāda diezgan ļumīga pakaļa.
— Aloīzij, tu esi mājās? — jautāja balss aiz loga kaut kur augstāk par biksēm.
— Redzi nu, sākas, — meistars noteica.
— Aloīzijs? — Margarita pāijautāja, pieiedama logam tuvāk.
— Viņu vakar arestēja. Kas jautā? Kā jūsu uzvārds?
Ceļgali un pakaļa pazuda zibens ātrumā, gandrīz tajā pašā mirklī noklaudzēja vārtiņi, un viss bija atkal kā iepriekš. Margarita atkal nokrita uz dīvāna un tā smējās, ka asaras bira. Bet, kad viņa beidza smieties, viņai bija pavisam citāda seja, viņa ierunājās nopietni, noslīdēja no dīvāna, pielīda pie meistara ceļiem un, skatīdamās acīs, glāstīja viņam galvu.
— Kā tu esi izcieties, kā tu esi izcieties, manu nabadziņ! To zinu tikai es viena pati. Paskaties, tev jau ir sirmi pavedieni matos un ap lūpām neizdzēšama rieva. Manu vienīgo, manu mīļo, nedomā ne par ko! Tev pārāk daudz nācies domāt, tagad es domāšu tavā vietā. Un es tev galvoju, es galvoju, ka viss būs bezgala labi.
— Es ne no kā nebaidos, Margo, — pēkšņi meistars atbildēja, pacēla galvu, un Margaritai viņš izlikās tāds, kāds bija, kad sacerēja to, ko nav redzējis, bet noteikti zina, ka tā bija, — un nebaidos tāpēc, ka visu esmu pieredzējis un pārcietis. Esmu pārāk daudz baidīts, un vairāk mani ne ar ko nobaidīt nevar. Bet man, Margo, žēl tevis, tāpēc ari atkārtoju vienu un to pašu. Atjēdzies! Kāpēc tev jāsabendē sava dzīve ar slimu un nabadzīgu cilvēku? Atgriezies mājās! Man žēl tevis, tāpēc es tā runāju.
— Ak tu, tu, — Margarita čukstēja, šūpodama savu izpūrušo galvu, — ak tu, mazticīgais, nelaimīgais cilvēk! Es tevis dēļ vakar visu nakti drebēju kaila, es zaudēju savu būtību un ieguvu citu, mēnešiem ilgi tupēju tumšā istabelē un domāju tikai par vienu — par negaisu virs Jerušalajimas, es izraudāju visas acis, bet tagad, kad pienākusi laime, tu dzen mani prom. Labi, es iešu, es iešu, bet ņem vērā, ka tu esi cietsirdīgs! Viņi ir atņēmuši tev dvēseli!