Rūgts maigums pamodās meistara sirdī, nezin kāpēc viņš sāka raudāt, paslēpis seju Margaritas matos. Tā ari raudāja, nepārtraukti kaut ko čukstēdama, un viņas pirksti drebēdami glāstīja meistara deninus.
— Jā, pavedieni, pavedieni, manu acu priekšā galva kļūst balta, ak tu, mana, mana daudz cietusī galva! Skaties, kādas tev acis! Tajās ir tuksnesis… Un plecos kā nasta būtu… Kā tevi ir sakropļojuši, kā sakropļojuši! — Margarita vairs nevarēja neko sakarīgu pateikt, viņa tikai elsodama rāudāja.
Tad meistars noslaucīja acis, piecēla ceļos nometušos Margaritu, piecēlās ari pats un noteiktā balsī noteica:
— Pietiks! Tu mani nokaunināji. Es nekad vairs nebūšu mazdūšīgs un nekad vairs par šo jautājumu nerunāšu, vari būt mierīga! Es zinu, ka mēs abi esam savas gara slimības upuri un droši vien tev tā pielipa no manis… Neko darīt, kopā ari cietīsim.
Margarita pielika savas lūpas pie auss meistaram un nočukstēja:
— Es zvēru tev pie tavas dzīves, pie zvaigžņu tulka dēla, kuru tu esi uzminējis, kas viss būs labi!
— Lai nu tā būtu! — meistars teica un iesmējies piebilda: — Protams, ja cilvēki ir tā aplaupīti kā mēs ar tevi, tad viņi meklē glābiņu pie viņpasaules spēkiem. Nu, ko, es esmu ar mieru meklēt tur.
— Redzi, nu tu atkal esi tāds pats kā agrāk, tu smejies, — Margarita teica, — ej pie vclla ar saviem zinātniskajiem teicieniem! Viņsaule vai neviņsaule — vai tad tas nav vienalga? Man gribas ēst.
Un viņa aiz rokas aizvilka meistaru pie galda.
— Man nav stingras pārliecības, ka šis ēdiens tūlīt ncizkūpēs vai neizlidos pa logu, — viņš runāja, jau pavisam nomierinājies.
— Nekur tas nelidos!
Šinī brīdī lodziņā kāds teica:
— Miers jūsu namam!
Meistars sarāvās, bet Margarita, kas jau bija pieradusi pie daudz kā neparasta, iekliedzās:
— Tas taču ir Azazello! Vai, cik tas ir mīli, vai, cik labi! — Un, pačukstējusi meistaram: — Nu, redzi, redzi, ka mēs neesam pamesti! — aizskrēja vērt durvis.
— Vismaz kārtīgi ievīsties apmetnī, — meistars nokliedza viņai pakaļ.
— Nospļauties par tādiem sīkumiem, — Margarita atbildēja jau no priekšnama.
Pēc tam Azazello palokoties sveicinājās ar meistaru un zibsnīja viņam ar savu šķībo aci, bet Margarita vidžināja savu:
— Ak, cik es esmu priecīga! Savu mūžu tik priecīga neesmu bijusi! Tikai piedodiet, Azazello, ka esmu plika!
Azazello lūdza neuztraukties, apliecināja, ka redzējis ne vien plikas sievietes, bet pat tādas, kam pilnīgi norauta āda, labprāt sēdās pie galda, taču pirms tam kaktā pie krāsns nolika tumšā brokātā ietītu vīstokli.
Margarita ielēja Azazello konjaku, un tas labprāt izdzēra. Meistars, cieši lūkodamies uz ciemiņu, reižu reizēm zem galda ieknieba sev kreisajā rokā. Bet knaibīšana nelīdzēja. Azazello neiz- gaisa; un, atklāti sakot, kāpēc gan viņam būtu jāizgaist? Nekā briesmīga šajā mazajā sarkanmatī nebija, ja nu vienīgi acs ar kataraktu, bet tam taču var nebūt nekāda sakara ar burvestībām, apģērbs gan ne visai parasts — ne īsti sutana, ne apmetnis, bet, ja labi padomā, arī tā taču dažs labs staigā apkārt. Ari konjaku viņš dzēra kā visi labi ļautiņi — pilnām glāzēm, neko neuzkozdams. Meistaram šis pats konjaks jau bija mazlietiņ sakāpis galvā, un viņš sāka domāt:
«Nē, Margaritai taisnība! Protams, manā priekšā sēž sātana sūtnis. Es taču pats aizpagājušā naktī centos Ivanam pierādīt, ka pie Patriarhu dīķiem viņš saticis tieši pašu sātanu, bet tagad nez kāpēc esmu nobijies no šīs domas un muldu par kaut kādiem hipnotizētājiem un halucinācijām. Kas šeit, pie velna, vairs par hipnotizētājiem!»
Viņš sāka uzmanīgāk pētīt Azazello un pārliecinājās, ka tā acīs slēpjas kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kāda doma, kuru viņš pagaidām neatklāj. «Viņš nav nācis vienkārši ciemos, viņam ir kaut kāds uzdevums,» meistars nodomāja.
Viņam patiešām bija vērīga acs.
Izdzēris trešo glāzīti, kura uz Azazello nekādu iespaidu neatstāja, ciemiņš ierunājās:
— Velns parāvis, jums ir piemīlīgs pagrabiņš! Tikai viens jautājums — ko tādā pagrabiņā lai dara?
— Es jau ari to pašu saku. — Meistars iesmējās.
— Azazello, kāpēc jūs mani uztraucat, — Margarita noprasīja, — tāpat vien?
— Nē, nē, — Azazello iekliedzās, — man pat prātā nav nācis jūs uztraukt. Skaidrs, ka tāpat vien. Jā, gandrīz vai piemirsu — messire sūta jums sveicienus un vēl lika pateikt, ka uzaicina jūs uz nelielu pastaigu, protams, ja jums nekas nebūtu pretī. Kā jūs uz to skatāties?
Margarita zem galda piebikstīja ar kāju meistaram.
— Ar lielāko prieku, — meistars atbildēja, pētīdams Azazello, bet tas turpināja:
— Mēs ceram, ka Margarita Nikolajevna arī neatteiksies.
— Es nu neatteikšos nekādā gadījumā, — Margarita atbildēja un atkal ar kāju piegrūda meistaram.
— Lieliski! — iesaucās Azazello. — Tas man ārkārtīgi patīk. Viens, divi, un darīts! Nevis tā kā toreiz Aleksandra dārzā.
— Ak, neatgādiniet man to, Azazello! Es toreiz biju dumja. Bet, starp citu, mana vaina nav nemaz tik liela — katru dienu taču nelabo garu nesatiek!
— Tā tik vēl trūka, — Azazello piekrita, — ja jau katru dienu, tad būtu pārāk patīkami!
— Man pašai patik ātrums, — Margarita satraukti sacīja, — ātrums un kailums. Kā no mauzera — bah! 0, kā viņš prot šaut, — pagriezusies pret meistaru, Margarita iekliedzās, — septītnieks zem spilvena, bet viņš — kurā acī gribi… — Margarita sāka reibt, tādēļ viņas acis iekvēlojās.
— Un atkal es aizmirsu, — Azazello saķēra galvu, — laikam esmu pārguris. Mes<-: - taču atsūtīja jums dāvanu, — te viņš griezās tieši pie meis; — pudeli vīna. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tas ir tas pats vīns, kuru mēdza dzert Jūdu zemes prokurators. Falernas vīns.