Pilnīgi dabiski, ka gan Margarita, gan meistars izrādīja lielu interesi par tādu retumu. Azazello iztina no tumša brokāta zārka pārklāja pavisam appelējušu krūku. Vīnu ostīja, salēja glāzēs un skatījās caur to uz pirmsnegaisa dziestošo gaismu. Redzēja, kā viss krāsojās asins krāsā.
— Uz Volanda veselību! — Margarita iesaucās un pacēla savu glāzi.
Visi trīs pielika glāzes pie lūpām un iedzēra pa malkam. Uzreiz tuvā negaisa pustumsa meistara acīs kļuva vēl tumšāka, viņam aptrūka elpas, viņš juta, ka tās ir beigas. Viņš vēl redzēja, kā nobālējusi Margarita bezpalīdzīgi stiepj rokas uz viņa pusi, bet galva noslīgst uz galda un viņa saļimst uz grīdas.
— Nozāļotājs, — meistars vēl paspēja izkliegt. Viņš gribēja paķert no galda nazi un durt Azazello, bet viņa roka bezpalīdzīgi noslīdēja gar galdautu, viss, kas bija ap meistaru pagrabdzīvoklī, kļuva melns un pēc tam pazuda pavisam. Viņš atmuguriski krita un krītot sasita deniņus pret galda stūri.
Kad no noindētajiem vairs nedzirdēja ne skaņas, Azazello sāka darboties. Vispirms viņš metās pa logu ārā un pēc dažiem mirkļiem bija savrupmājā, kurā dzīvoja Margarita Nikolajevna. Vienmēr precīzais un akurātais Azazello gribēja pārbaudīt, vai viss ir izpildīts, kā nākas. Viss bija pilnīgā kārtībā. Azazello savām acīm redzēja, kā no guļamistabas iznāk drūma sieviete, kas gaida vīni pārnākam, pēkšņi viņa nobāl, ķer ar roku pie sirds un iekliedzas vārgā balsī:
— Nataša! Šurp… pie manis! — un nogāžas uz grīdas viesistabā, līdz kabinetam neaizgājusi.
— Viss kārtībā, — teica Azazello. Pēc mirkļa viņš bija pie abiem uz grīdas guļošajiem mīlētājiem. Margarita gulēja, seju iespiedusi paklājiņā. Dzelžainām rokām kā lelli Azazello pagrieza viņu ar seju uz augšu un ielūkojās tajā. Noindētās seja strauji mainījās. Pat tuvā negaisa mijkrēslī bija redzams, ka acis zaudē raganisko šķibumu, vaibsti — nežēlību un plēsonību. Nelaiķes seja noskaidrojās, atmaiga, mutes līnijas vairs nepauda skarbumu, bet tikai sievišķīgas ciešanas. Azazello ar spēku pavēra viņas baltos zobus un ielēja mutē dažus pilienus tā paša vīna, ar kuru bija viņu noindējis. Margarita nopūtās, bez Azazello palīdzības sāka celties augšā, apsēdās un vārgi pajautāja:
— Par ko, Azazello, par ko? Ko jūs izdarījāt ar mani?
Viņa ieraudzīja guļošo meistara, šausmās sarāvās un nočukstēja:
— To gan es negaidīju… slepkava!
— Nē taču, nē, — Azazello atteica, — tūlīt viņš celsies augšā! Ai, cik jūs gan esat nervoza!
Margarita noticēja viņam uzreiz, tik pārliecinoši skanēja sarkanmatainā dēmona balss. Margarita, dzīva un spēcīga, pielēca kājās un palīdzēja iedot guļošajam vīnu. Tas atvēra acis, paskatījās ar drūmu skatienu un ar naidu atkārtoja savu beidzamo vārdu:
— Nozāļotājs…
— Ak! Nepateicība ir pasaules alga, — sacīja Azazello, — vai tiešām jūs esat akls? Tad atgūstiet redzi ātrāk!
Te meistars piecēlās, dzīvespriecīgi paraudzījās visapkārt un jautāja:
— Ko šī atjaunotība nozīmē?
— Nozīmē to, — Azazello atbildēja, — ka jums pienācis laiks. Negaiss būs klāt — dzirdat? Jau kļūst tumšāks. Zirgi kārpi zemi, dreb viss dārziņš. Atvadieties no pagrabiņa ātrāk!
— A, tagad es saprotu, — apkārt skatīdamies, sacīja meistars,
— jūs esat mūs noslepkavojis, mēs esam miruši. Ak, cik tas izdarīts gudri! Un īstā laikā! Tagad es visu saprotu!
— Apžēlojieties, — teica Azazello, — vai tic ir jūsu vārdi? Jūsu draudzene taču dēvē jūs par meistaru, jūs taču domājat — kā tad jūs varat būt miris? Vai tad, lai uzskatītu sevi par dzīvu, katrā ziņā jāsēž pagrabā slimnīcas kreklā un apakšbiksēs? Tas ir smieklīgi!
— Es sapratu visu, ko jūs teicāt, — meistars iekliedzās,
— nesakiet vairāk ne vārda! Jums tūkstoškārt taisnība.
— Dižais Volands, — ierunājās ari Margarita. — Dižais Volands! Viņš visu izdomājis daudz labāk nekā es. Bet tikai romānu, romānu, — viņa sauca meistaram, — romānu ņem līdzi, lai kurp tu lidotu!
— Nevajag, — meistars atbildēja, — es to zinu no galvas.
— Bet tu ne vārdu… ne vienu pašu vārdu neaizmirsīsi? —jautāja Margarita, pieglauzdamās mīļākajam un slaucīdama asinis no viņa sasistajiem deniņiem.
— Vari būt mierīga! Tagad es neko un nekad neaizmirsīšu, — viņš atbildēja.
— Tad lai nāk uguns! — iekliedzās Azazello. —Uguns, ar kuru viss sākās un ar kuru mēs visu beidzam.
— Uguns! — baismi nokliedza Margarita. Pagrabdzīvokļa lodziņš noklaudzēja, vējš pasita aizkaru sānis. Debesīs īsi un priecīgi nodārdēja. Azazello iebāza savu nagaino roku krāsnī, izvilka kvēlojošu pagali un aizdedzināja galdautu. Pēc tam tika aizdedzināts vecu avīžu žūksnis uz dīvāna, manuskripts un loga aizkars. Meistars, jau apskurbis no gaidāmās auļošanas, izķēra no plaukta kādu grāmatu, uzbužināja grāmatas lapas un uzsvieda to uz degošā galdauta, un grāmata ar priecīgu liesmu aizdegās.
— Sadedz, līdzšinējā dzīve!
— Sadedziet, ciešanas! — kliedza Margarita.
Istaba jau bija vienos liesmu stabos, kopā ar dūmu grīsti no tās izskrēja tris stāvi, uzskrēja pa akmens kāpnēm un iznāca pagal- miņā. Pirmais, ko viņi tur ieraudzīja, bija zemē sēdošā apbūvētāja virtuvene; ap viņu mētājās izbirušie kartupeļi un pāris kušķīšu sīpolloku. Virtuvencs izbīlis bija saprotams. Tris melni zirgi pie šķūņa sprauslāja, nepacietībā drebēja un kārpīja zemi tā, ka melni fontāni gāja pa gaisu. Margarita pirmā uzlēca zirgā, pēc tam Azazello, pēdējais bija meistars. Virtuvene nostenējās un cēla roku, lai pārkrustītos, bet Azazello draudīgi uzsauca: