— Nocirtīšu roku! — Viņš iesvilpās, un zirgi, lauzdami liepām zarus, šāvās augšup un ieurbās zemajā, melnajā mākoni. Tajā pašā brīdī no pagrabdzīvokļa lodziņa sāka velties biezi dūmu mutuļi. No lejas atskanēja vājš, žēlabains virtuvenes kliedziens:
-Deg!..
Zirgi jau auļoja virs Maskavas jumtiem.
— Es gribu atvadīties no pilsētas, — meistars nokliedza priekšā aulekšojošam Azazello. Pērkons norija meistara pēdējās zilbes. Azazello pamāja ar galvu un auļoja tālāk. Jātniekiem strauji pretī nāca lietus mākonis, bet vēl nelija.
Viņi lidoja pār bulvāri, redzēja, kā pašķīst cilvēku figūriņas, slēpdamās no lietus. Sāka krist pirmās lāses. Viņi lidoja pār dūmiem, tas bija viss, kas palicis pāri no Gribojedova. Viņi lidoja pār pilsētu, kura palēnām grima tumsā. Tad ari sāka gāzt lietus un padarīja lidojošos par trim lieliem burbuļiem ūdens jūrā.
Margarita jau pazina lidojuma izjūtas, bet meistars — ne, tāpēc viņš nobrīnījās, cik ātri viņi bija nonākuši pie mērķa — pie tā, no kura viņam gribējās atvadīties, jo viņam nebija neviena cita, no kā atvadīties. Caur lietus plīvuri viņš uzreiz ieraudzīja Stravinska klīnikas ēku, upi un viņam tik labi pazīstamo priežu silu otrajā krastā. Viņi nolaidās birzē uz klajumiņa, netālu no klīnikas.
— Es pagaidīšu jūs šeit, — te zibens apspīdēts, te pazuzdams pelēkajā lietū, rokas ruporā salicis, nokliedza Azazello, — atvadieties, bet tikai ātri!
Meistars un Margarita nolēca no segliem un, te pavīdēdami, te atkal pazuzdami, kā ūdenszāles izlidoja caur klīnikas dārzu. Vēl pēc mirkļa meistars ar ierastu kustību atbīdīja 117. istabas balkona restes. Margarita sekoja viņam. Neredzami, neviena nepamanīti, viņi iegāja pie Ivanuškas, bet ārā joprojām kauca un dārdināja negaiss. Meistars piegāja pie gultas.
Ivanuška gulēja nekustīgi — tāpat kā toreiz, kad viņš skatīja pirmo negaisu šai savā atpūšanās namā. Tikai neraudāja kā toreiz. Kad viņš bija vērīgāk aplūkojis no balkona ienākušo tumšo siluetu, viņš piecēlās pussēdus, pastiepa abas rokas un priecīgi teica:
— Ā, tas esat jūs! Bet es gaidu un gaidu. Beidzot atnācāt gan, manu kaimiņ!
Meistars viņam atbildēja:
— Jā, es esmu šeit. Bet jūsu kaimiņš es diemžēl vairs nevaru būt. Es aizlidoju uz visiem laikiem un atnācu pie jums tikai atvadīties.
— Es zināju to, es jutu, — Ivans klusu teica un pajautāja: —Jūs satikāt to, kuru es redzēju pie Patriarhu dīķiem?
— Jā, — meistars atbildēja, — es atnācu atvadīties no jums, jo jūs bijāt vienīgais cilvēks, ar kuru es pēdējā laikā runāju.
Ivanuška kļuva priecīgāks un teica:
— Labi gan, ka jūs atlidojāt šurp! Es savu vārdu turēšu un peršas nekad vairs nerakstīšu. Mani tagad interesē kaut kas cits, — Ivanuška pasmaidīja un ar neprātīgām acīm paskatījās kaut kur garām meistaram, — es kaut ko citu gribu uzrakstīt. Kamēr es te gulēju, zināt, esmu daudz ko sapratis.
Meistaru šie vārdi satrauca, viņš ierunājās, apsēzdamies uz Ivanuškas gultas malas:
— Tas nu gan ir labi, tas ir labi! Jūs par viņu turpinājumu uzrakstiet!
Ivanuškam iedegās acis.
— Bet vai tad jūs pats nerakstīsit? — Te viņš nokāra galvu un domīgi piebilda: — Nu jā… nav jau ko jautāt. — Ivanuška pašķielēja grīdā un izbijies paskatījās uz meistaru.
— Jā, — meistars teica, un Ivanuškam viņa balss likās dobja un nepazīstama, — es vairs nerakstīšu par viņu. Es būšu aizņemts ar ko citu.
Caur negaisu atskanēja tāls svilpiens.
— Jūs dzirdat? — meistars jautāja.
— Negaiss trako…
— Nē, tur sauc mani, man jāiet, — meistars paskaidroja un piecēlās no gultas malas.
— Pagaidiet! Vēl tikai vienu vārdu, — Ivans lūdza, — bet viņu jūs atradāt? Viņa bija palikusi jums uzticīga?
— Te viņa ir, — teica meistars un parādīja uz sienu. No baltās sienas atvirzījās tumšā Margarita un piegāja pie gultas. Viņa skatījās uz guļošo jaunekli, un viņas acīs bija sāpes.
— Nabadziņš, nabadziņš, — viņa bez skaņas nočukstēja un noliecās pār gultu.
— Cik skaista, — bez skaudības, bet ar skumjām un tādu kā klusu aizkustinājumu Ivans teica, — redz nu, cik jums viss labi iznācis! Bet man tā nav, — viņš padomāja un domīgi piebilda: — Bet, kas var zināt, var būt, ka ari ir…
— Ir, ir, — nočukstēja Margarita un pieliecās guļošajam pavisam tuvu, — es noskūpstīšu jūs uz pieres, un jums viss būs tā, kā vajag… šinī ziņā ticiet man, es esmu visu redzējusi un visu zinu.
Guļošais jauneklis apķērās viņai ap kaklu, un viņa to noskūpstīja.
— Ardievu, mācekli, — tikko dzirdami sacīja meistars un sāka izgaist. Viņš izzuda, ar viņu kopā izzuda ari Margarita. Balkona režģis aizvērās.
Ivanu pārņēma satraukums. Viņš apsēdās uz gultas, tramīgi paskatījās visapkārt, pat iestenējās, sāka runāt pats ar sevi, piecēlās kājās. Negāiss trakoja aizvien stiprāk un acīmredzot satrauca viņa dvēseli. Viņu darīja nemierīgu arī tas, ka viņa ausis, jau sen pieradušas pie pastāvīgā klusuma, aiz durvīm saklausīja steidzīgus soļus un klusinātas balsis. Viņš pasauca nervozēdams un drebēdams:
— Praskovja Fjodorovna!
Praskovja Fjodorovna jau nāca iekšā, satraukti un jautājoši skatīdamās uz Ivanušku.
— Nu? Kas ir? — viņa apvaicājās. — Negaiss neliek mieru? Nekas, nekas… Tūlīt būs līdzēts. Tūlīt es pasaukšu dakteri.
— Nē, Praskovja Fjodorovna, dakteri nevajag saukt, — teica Ivanuška, satraukti skatīdamies nevis uz Praskovju Fjodorovnu, bet uz sienu, — ar mani nekas īpašs nav noticis. Tagad jau cs pats ar feevi tieku galā, varat man ticēt. labāk pasakiet man, — Ivana balsi bija sirsnīgs lūgums, — kas tur blakus, simt astoņpadsmitajā istabā, nupat notika?
— Astoņpadsmitajā? — Praskovja Fjodorovna pārjautāja, un viņas acis kļuva nemierīgas. — Nekas tur tāds nav noticis. — Bet viņas balss bija neīsta, Ivanuška to pamanīja un teica: