— Ir laiks! — un Begemota spalgais svilpiens un trakie smiekli.
Zirgi trūkās no vietas, jātnieki paslejās augšup, un sākās skrējiens. Margarita juta, ka viņas nevaldāmais zirgs kodi un rausta laužņus. Volanda apmetnis plandījās pār visas kavalkādes galvām un sāka aizsegt vakara debesis. Kad melnais pārklājs uz mirkli pašāvās sānis, Margarita auļojumā atskatījās un redzēja, ka aiz muguras nav ne vien daudzkrāsaino torņu un virs tiem riņķojošās lidmašīnas, bet sen vairs nav ari pašas pilsētas, kura nogrimusi dziļi lejā, un no tās pāri palikusi tikai dūmaka.
32. nodaļa PIEDOŠANA UN MŪŽĪGS PATVĒRUMS
Dievi, ak dievi! Cik zeme skumja vakarā! Cik noslēpumainas ir miglas pār purviem! Kas maldījies pa šīm miglām, kas daudz cietis pirms nāves, kas lidojis par šo zemi, turēdams plecos neizturamu smagumu, tas to zina. To zina nogurušais. Un viņš bez nožēlas pamet zemes miglas, tās purveļus un upes, ar vieglu sirdi iet nāvei pretī, zinādams, ka viņa vienīgā dos mieru.
Pat melnie burvju'zirgi bija paguruši un nesa savus jātniekus lēnāk, un viņus jau sāka panākt tā nakts, no kuras nevar izbēgt. Jūtot to sev aiz muguras, pieklusa pat nenovaldāmais Begemots un, ar nagiem ieķēries seglos, sabozis asti, lidoja kluss un nopietns. Nakts sāka klāt savus melnos lakatus pār mežiem un pļavām, nakts aizdedzināja kaut kur dziļi lejā skumjas uguntiņas, kas tagad vairs nebija vajadzīgas ne meistaram, ne Margaritai, svešas uguntiņas. Nakts apsteidza kavalkādi, sedzās tai virsū no augšas, noskumušajās debesīs šur un tur pabirdinādama pa baltam zvaigžņu plankumiņam.
Nakts sabiezēja, auļoja līdzās, grāba aulekšojošos aiz apmetņiem, rāva tos nost no viņu pleciem, līdzraudama visu neīsto. Kad vēsā vēja appūstā Margarita atvēra acis, viņa redzēja, kā mainās visu uz savu mērķi lidojošo izskats. Kad viņiem pretī no meža galotnēm sāka līst ārā pilns, asinssarkans mēness, viss neīstais bija zudis, sagāzies purvos un miglā bija noslīkuši visi neīstie burvju apģērbi.
Nezin vai tagad kāds pazītu Korovjevu-Fagotu, viltus tulku pie noslēpumainā konsultanta, kuram nekādi tulki nebija vajadzīgi, tajā jātniekā, kurš auļoja tieši blakus Volandam, pa labi no meistara draudzenes. Zirgā, ar kuru no Zvirbuļu kalniem noplukušās cirka drēbītēs ceļā devās par Korovjevu-Fagotu sauktais, tagad, zelta pavadu šķindinādams, aulekšoja tumši violets bruņinieks ar drūmu, nekad nesmaidošu seju. Zodu viņš bija iecirtis krūtīs, uz mēnesi viņš neskatījās, zeme apakšā viņu neinteresēja, viņš lidoja blakus Volandam un risināja savu domu.
— Kāpēc viņš tā ir pārvērties? — caur svilpojošo vēju Margarita jautāja Volandam.
— Šis bruņinieks reiz neapdomāti pajokoja, — Volands atbildēja, pavērsis pret Margaritu seju ar mierīgu kvēlojošu aci. — Viņa kalambūrs par gaismu un tumsu nebija visai labs. Un bruņiniekam pēc tam nācās jokot mazliet ilgāk un vairāk, nekā viņš bija domājis.
Bet šī ir rēķinu kārtošanas nakts. Bruņinieks savu rēķinu ir samaksājis!
Nakts norāva ari Begemotam viņa kuplo asti, noplēsa spalvu un pa kušķītim izsvaidīja pa purviem. Bijušais runcis, tumsības val- doņa uzjautrinātājs, pārvērtās par vājinu jaunekli, par dēmonisku pāžu, ākstu, par kuru labāka virs zemes nav bijis. Tagad ari viņš pierima un lidoja klusēdams, pavērsis savu jauneklīgo seju pret gaismu, ko izstaroja mēness.
No visiem nostāk, tērauda bruņas spīdinādams, lidoja Azazello. Mēness bija pārvērtis ari viņa seju. Nebija vairs pretīgā un atbaidošā ilkņa, ari šķībā acs bija izrādījusies neīsta. Abas Azazello acis bija vienādas — melnas un tukšas, bet seja — balta un auksta. Tagad Azazello lidoja savā īstajā izskatā — kā bezūdens tuksneša slepkava un dēmons.
Sevi jau Margarita nevarēja apskatīt, toties viņa labi redzēja, ka pārvērties meistars. Viņa mati mēnesnīcā bija pilnīgi balti, savēlušies bizē, un tā plīvoja vējā. Kad vējš parāva apmetni sānis, Margarita ieraudzīja, ka pie meistara stulmu zābakiem te iedzirkstas, te apdziest piešu zvaigznītes. Meistars lidoja kā jauns dēmons, nenovērsdams acu no mēness, bet smaidīja tam gluži kā mīļam, labam paziņam un, kā 118. istabā paradis, kaut ko pie sevis murmināja.
Un, beidzot, ari Volands lidoja savā īstajā izskatā. Margarita nevarētu pateikt, no kā taisīta viņa zirga pavada, un sprieda, ka tic varbūt ir mēness atstarojumi un pats zirgs — vienkāršs tumsas blāķis, krēpes — melns mākonis, bet jātnieka pieši — gaiši zvaigžņu plankumi.
Viņi ilgi lidoja klusēdami, kamēr pati ainava lejā sāka mainīties. Skumīgie meži ieslīga zemes tumsā un aizrāva sev līdzi ari blāvi vizošos upju asmeņus. Lejā parādījās mēness apspīdētās laukakmeņu pieres, bet starp tām melnas bedres, kurās mēness gaisma nevarēja iekļūt.
Volands apstādināja savu zirgu akmeņainā, drūmā, plakanā kalna virsotnē, un tālāk jātnieki devās soļos, klausīdamies, kā zem zirgu pakaviem krakšķ krams un akmeņi. Mēness lēja pār laukumiņu spilgtu un zaļganu gaismu, un Margarita drīz vien ieraudzīja, ka šajā tuksnesīgajā vietā stāv krēsls, kurā sēž cilvēks baltās drēbēs. Iespējams, ka sēdošais bija kurls vai arī pārlieku domās iegrimis. Viņš nedzirdēja, kā dunēja akmeņainā zeme zem zirgu pakaviem, un jātnieki, viņu neiztraucēdami, piejāja tuvu klāt.
Mēness Margaritai ļoti palīdzēja, tas spīdēja labāk nekā vislabākais elektriskais lukturis, un Margarita redzēja, ka sēdošais, kura acis šķita aklas, šad tad saberzē rokas un ar šīm pašām neredzošajām acīm urbjas tieši mēnesī. Tagad bija arī redzams, ka blakus masīvajam akmens krēslam, kurā mēness gaisma izšķiļ pa dzirkstij, guļ tumšs, milzīgs suns ar smailām ausīm un, tāpat kā viņa saimnieks, nemiera pilns skatās uz mēnesi.
Sēdošajam pie kājām mētājās sasistas vīna krūkas lauskas un plētās neizžūstoša tumši sarkana peļķe.