Jātnieki apturēja zirgus.
— Jūsu romānu izlasīja, — ierunājās Volands un pagriezās pret meistaru, — un sacīja tikai to, ka diemžēl tas nav pabeigts. Redzat, man gribējās parādīt jums jūsu varoni. Ap divtūkstoš gadu viņš sēž šajā kalnā un guļ, bet, kad ir pilns mēness, viņu, paši redzat, moka bezmiegs. Tas moka ne vien viņu, bet arī viņa uzticīgo sargu — suni. Ja taisnība, ka gļēvums ir vislielākais netikums, tad suns nu šoreiz nav vainīgs. Vienīgais, no kā drošsirdīgais suns baidījās, bija pērkona negaiss. Neko darīt, tam, kurš mīl, jādalās liktenī ar to,
kuru viņš mīl.
— Ko viņš dara? — Margarita jautāja, un pār viņas pilnīgi mierīgo seju pārskrēja līdzcietības trīsa.
— Viņš saka, — atskanēja Volanda balss, — vienu un to pašu,
stāsta, ka ari mēness nakti viņam nav miera un ka viņam ir slikts amats. To viņš stāsta vienmēr, kad neguļ, bet, kad guļ, visu laiku redz vienu un to pašu — mēness gaismas celiņu — un grib iet pa to un runāties ar arestantu Ha-Nocri, jo, kā viņš apgalvo, kaut ko nav izrunājis līdz galam, toreiz, sen, sen, pavasara mēneša nizāna četrpadsmitajā datumā. Bet diemžēl uz šī celiņa viņš nezin kāpēc netiek — un pie viņa neviens nenāk. Tad nu nākas runāt pašam ar sevi. Saprotiet, ir taču vajadzīga kaut kāda dažādība, un viņš pēc savas runas par mēnesi piebilst, ka par visu vairāk uz pasaules neieredz savu nemirstību un ārkārtīgo slavu. Viņš apgalvo, ka labprāt mainītu savu likteni pret skrandainā klaidoņa Levija Mateja likteni.
— Divpadsmit tūkstoši mēnesnīcu par vienu mēnesnīcu kaut kad sen, sen, vai tas nav par daudz? — Margarita jautāja.
— Atkal tas pats, kas ar Fridu? — Volands noprasīja. — Bet šoreiz, Margarita, uztraukumus pie malas! Viss būs pareizi, citādi pasaule jau sen būtu sabrukusi.
— Atbrīvojiet viņu! — Margarita iekliedzās tikpat spalgi kā toreiz, ragana būdama, no šī kliedziena kalnos atrāvās akmens un, lēkādams pa radzēm, ar briesmīgu dārdoņu iegāzās bezdibenī. Bet Margarita nevarēja apgalvot, vai tas bija kritiena troksnis vai sātanisku smieklu dārdoņa. Lai kā tas būtu, Volands smējās, skatīdamies uz Margaritu, un teica:
— Kalnos nevajag kliegt, viņš pieradis pie lavīnām un tam nepievērsīs nekādu uzmanību. Jums, Margarita, viņa labā nekas nav jālūdz, jo ir palūdzis tas, ar kuru viņš tā tiecas sarunāties. — Te Volands pagriezās uz meistara pusi un teica: — Nu jūs savu romānu varat pabeigt ar vienu vienīgu frāzi!
Tā vien likās, it kā meistars to jau būtu gaidījis, kamēr bija nekustīgi stāvējis un raudzījies uz sēdošo prokuratoru. Viņš salika plaukstas ruporā un nokliedzās tā, ka atbalss nodimdēja nedzīvajos un kailajos kalnos:
— Tu esi brīvs! Brīvs! Viņš tevi gaida!
Kalni padarīja meistara balsi par pērkonu, un šis pats pērkons tos sagrāva. Nolādētās klinšu sienas sabruka. Palika tikai laukumiņš ar akmens krēslu. Virs melnā bezdibeņa, kurā sagāzās klintis, iezvīļojās milzīga pilsēta ar mirdzošiem elku tēliem virs daudzu tūkstošu mēnesnīcu laikā kupli jo kupli sazaļojušā dārza. Tieši uz šo dārzu aizstiepās prokuratora ilgi gaidītais mēness celiņš, un pirmais uz tā uzskrēja suns ar smailajām ausīm. Cilvēks baltajā, asinssarkani oderētajā mantijā cēlās no krēsla un aizsmakušā, neskanīgā balsi kaut ko nokliedza. Nevarēja saprast, vai viņš raud vai smejas un ko viņš kliedz. Bija tikai redzams, ka, sekojot savam uzticīgajam sargam, viņš aizsteidzās pa mēness celiņu.
— Man uz turieni, viņiem līdzi? — satrauktā balsī jautāja meistars un pievilka zirga pavadu.
— Nē, — atbildēja Volands, — kāpēc gan dzīties pakaļ tam, kas ir jau beidzies?
— Tātad uz turieni? — meistars jautāja, pagriezās un rādīja atpakaļ, tur, kur bija uzradusies nesen pamestā pilsēta ar klostera piparkūku torņiem un logu stiklos drumslās sadauzīto sauli.
— Ari nē, — Volanda dobjā balss aizvēlās pār klintīm, — romantisko meistar! Tas, kuru tik ļoti vēlas redzēt jūsu izdomātais un jūsu tikko atbrīvotais varonis, izlasīja jūsu romānu. — Volands pagriezās pret Margaritu. — Margarita Nikolajevna! Es nešaubos, ka jūs cen- tāties izdomāt meistaram vislabāko nākotni, bet ticiet man, ka tas, ko es jums piedāvāju, un tas, ko Ješua lūdza priekš jums, jā, priekš jums, — tas ir vēl labāk. Lai viņi paliek divatā, — Volands no saviem segliem pieliecās pie meistara un rādīja uz aizejošo prokuratoru,
— netraucēsim viņus! Un, kas to lai zina, varbūt viņi kaut ko ari izrunās līdz galam. — Volands pamāja ar roku uz Jerušalajimas pusi, un tā nodzisa. — Un ari tur, — Volands pamāja atpakaļ, — ko jūs tajā pagrabiņa varat darīt? — Logu stiklos saskaldītā saule apdzisa.
— Kādēļ? —Volands turpināja iejūtīgi un pārliecinoši. — 0, trīskārt romantiskais meistar, vai tiešām jūs negribat kopā ar savu draudzeni dienā staigāt zem plaukstošiem ķiršiem, bet vakarā klausīties Sūberta mūziku? Vai tiešām jums nebūs patīkami sveču gaismā rakstīt ar zoss spalvu? Vai tiešām jūs negribat kā Fausts sēdēt pie retortes cerībā, ka jums izdosies radīt jaunu homunkulu? Uz turieni, uz turieni. Tur jūs jau gaida māja un vecs apkalpotājs, sveces jau deg, bet drīz tās dzisīs, jo jūs tūlīt sagaidīsit rītausmu. Pa šo ceļu, meistar, pa šo! Palieciet sveiki! Man laiks doties tālāk.
— Sveiki! — vienā balsī Volandam atbildēja Margarita un meistars. Tad melnais Volands, nekādu ceļu nemeklēdams, gāzās bezdibenī un viņam līdzi ar troksni aizvēlās visa vina svīta. Ne klinšu, ne laukumiņa, ne mēness celiņa, ne Jerušalajimas — nekā vairs nebija. Ari melnie zirgi bija pazuduši. Meistars un Margarita ieraudzīja apsolīto rītausmu. Tā sākās tūlīt pēc pusnakts mēnesnīcas. Pirmo rīta saules staru apspīdēti, meistars ar savu draudzeni gāja pār sūnām apaugušu akmens tiltiņu. Tas jau palika aiz muguras. Uzticīgie un viens otru mīlošie bija pārgājuši pāri strautam un tagad devās tālāk pa smilšainu ceļu.