— Klausies klusību, — Margarita teica meistaram, un smiltis čirkstēja zem viņas basajām kājām. — Klausies un baudi to, ko dzīve tev nenovēlēja, — klusumu. Redzi, tur priekšā ir tavs mūžīgais patvērums, ar ko tu esi atalgots. Es jau redzu venēciešu logu un vīnogulājus, tie vijas līdz pašam jumtam. Te ir tavas mājas, tavs mūžīgais patvērums. Es zinu, ka vakaros pie tevis nāks tic, kurus tu mīli, par kuriem tu interesējies un kuri tevi nesatrauks. Viņi tev spēlēs, viņi tev dziedās, tu redzēsi, kas tā ir par gaismu, kad istabā deg sveces. Tu uzliksi savu nosmulēto un mūžīgo cepurīti un aizmigsi ar laimīgu smaidu uz lūpām. Miegs stiprinās tevi, un tavas domas būs gudras. Bet aizdzīt mani prom tu vairs nevarēsi. Es sargāšu tavu miegu.
Visu to Margarita sacīja meistaram, kad viņi abi gāja pretī savam mūžīgajam patvērumam, un meistaram šķita, ka Margaritas vārdi plūst gluži tāpat, kā plūda un čaloja tikko pārietais strautiņš, un meistara atmiņa, nemierīgā, asu adatu izdurstītā atmiņa sāka apdzist. Kaut kas bija atlaidis meistaru brīvībā, tāpat kā viņš tikko bija atbrivojis paša radīto varoni. Šis varonis aizgāja bezgalībā, aizgāja uz visiem laikiem tas, kam nakti no sestdienas uz svētdienu tapa piedots, — zvaigžņu tulka dēls, cietsirdīgais Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.
EPILOGS
Bet kas tad galu galā Maskavā notika pēc tam, kad sestdienas vakarā ap saules rietu Volands atstāja galvaspilsētu, kopā ar savu svītu pazuzdams no Zvirbuļu kalniem?
Par to, ka ilgu laiku galvaspilsēta zuzēja no visērmīgākajām baumām, kas ātri vien nonāca visattālākajos provinces kaktos, nav ne jārunā, ne jābrīnās, bet pašas baumas pat pretīgi atkārtot.
Šo patieso rindinu autors, braukdams uz Feodosiju, pats personiski ar savām ausīm dzirdēja runas par to, ka Maskavā no teātra iznākuši divi tūkstoši vārda pilnā nozīmē pliku cilvēku un tādā pašā izskatā ar taksometriem izklīduši pa mājām.
Čuksti: «Nelabais gars…» — bija dzirdami rindās pēc piena, tramvajos, veikalos, dzīvokļos, virtuvēs, piepilsētas un tālajos vilcienos, stacijās un piestātnēs, vasarnīcās un pludmalēs.
Attīstītākie un kulturālākie cilvēki šajā kņadā par Maskavu piemeklējušo nelabo garu, protams, nepiedalījās, smējās par to un mēģināja vest stāstītājus pie prata. Bet fakts, kā mēdz teikt, paliek fakts, un atmest tam ar roku tāpat — bez kaut kāda izskaidrojuma nav iespējams: kaut kas galvaspilsētā ir bijis. No Gribojedova pāri palikušās oglītes un daudz kas cits to spilgti apliecināja.
Kulturāli cilvēki atbalstīja izmeklēšanas versiju: ir darbojusies vesela banda hipnotizētāju un vēderrunātāju, kas lieliski pieprot savu amatu.
Tika sperti savlaicīgi un enerģiski soļi gan Maskavā, gan tālu aiz tās, lai bandu notvertu, bet rezultātu, par nožēlošanu, nebija. Tas, kas sauca sevi par Volandu, pazuda ar visiem saviem rokaspuišiem un ne vairs Maskavā atgriezās, ne ari kur citur parādījās un vispār nelika sevi manīt. Pilnīgi dabiski, ka radās aizdomas, vai viņš nav aizbēdzis uz ārzemēm, bet ari tur viņš nebija parādījies atklātībā.
Šīs lietas izmeklēšana vilkās ilgi. lai nu kā, bet lieta patiešām bija drausmīga! Nerunājot nemaz par četrām nodedzinātām mājām, par simtiem prātā sajukušu cilvēku, bija taču ari upuri. Divus varēja konstatēt precīzi: Berliozs un nelaimīgais bijušais barons Maigels, kurš strādāja birojā, kas iepazīstināja ārzemniekus ar Maskavas ievērojamākām vietām. Viņi taču bija noslepkavoti. Barona Maigela apdegušos kaulus atrada Dārza ielas 50. dzīvokli, kad ugunsgrēks bija nodzēsts. Jā, bija upuri, un šo upuru dēļ izmeklēšana bija nepieciešama.
Bet upuri bija vēl un jau pēc tam, kad Volanda galvaspilsētā vairs nebija, un, lai cik skumji tas būtu, par šiem upuriem kļuva melnie runči.
Apmēram simts šo miermīlīgo, cilvēkam uzticīgo un derīgo dzīvnieku tika nošauts vai citādā veidā iznīcināts dažādās mūsu valsts vietās. Kādi piecpadsmit runči — dažreiz diezgan sakropļotā izskatā — bija atvesti uz miliciju dažādās pilsētās. Piemēram, Armavirā kāds pilsonis vienu no šiem nevainīgajiem zvēriem bija atvedis uz miliciju ar sasietām priekšķepām.
Pilsonis runci bija nomedījis tajā brīdī, kad tas ar zaglīgu izskatu (Ko lai dara, ja runčiem ir tāds izskats? Tas nav tāpēc, ka viņi būtu blēdīgi, bet tāpēc, ka viņi baidās, lai kāds par viņiem stiprāks — suns vai cilvēks — neaiztiktu viņus un nenodarītu ko ļaunu. Gan vienu, gan otru izdaiit nemaz nav grūti, bet godu gan, es jums teikšu, tas nevienam nedara. Jā, nevienam!), jā, tātad ar zaglīgu izskatu runcis bija taisījies līst dadžos.
Uzklupis runcim ar visu augumu un raudams sev nost kaklasaiti, lai ir ar ko sasiet, pilsonis bija indīgi un draudīgi murminājis:
— Ahā! Tagad pie mums Armavirā bijāt nolēmis pastrādāt, hipnotizētāja kungs? Nu, mēs neesam ar pliku roku ņemami. Un netēlojiet mēmo! Mēs tāpat zinām, kas jūs esat par putnu!
Pilsonis vedis runci uz miliciju, stiepdams nabaga zvēru aiz priekškājām, kuras bija sasējis ar zaļu kaklasaiti, un ik pa brīdim runci iedunkājis, lai tas katrā ziņā ietu uz pakaļkājām.
— Neizliecieties, — bija kliedzis pilsonis, kuru pavadījuši svilpjoši puikas, — izbeidziet! Netaisiet pekstiņus! Tas neies cauri! Esiet tik laipni — ejiet uz divām, kā visi iet!
Melnais runcis tikai skatījies ar mocekļa acīm. Tā kā runas dāvanas daba viņam nebija devusi, viņam nebija nekādu iespēju sevi attaisnot. Par savu izglābšanos nabaga zvērs var būt pateicīgs, pirmkārt, milicijai, otrkārt, savai saimniecei, cienījamai, vientuļai vecenitei. Kad runcis bija atvests uz nodaļu, tur konstatējuši, ka pilsonis visai lielā mērā smaržo pēc spirta, un tāpēc viņa liecību tūdaļ apšaubījuši. Vecenīte savukārt, uzzinājusi no kaimiņiem, ka viņas runcis nočiepts, skrējusi uz miliciju un paspējusi tieši laikā. Viņa devusi runcim vislabāko raksturojumu, paskaidrojusi, ka pazīst viņu jau piecus gadus, kad viņš vēl bijis kaķēns, galvo par viņu kā pati par sevi, pierādījusi, ka nekas slikts viņa uzvedībā nav manīts un uz Maskavu viņš nekad nav braucis. Kā Armavirā piedzimis, tā tepat ari uzaudzis un mācījies ķert peles.